- Izklausās, jūs atradāt kopēju valodu. Ko tad viņa šeit dara? Domāju, uz salas nav pārāk daudz jauniešu, kurus iesaistīt programmā.
- Viņa te nemaz nedzīvo. - Zigis izrādījās labi informēts. - Padzirdējusi par Poseidona nāvi un uzbrukumu Gajai, esot nolēmusi uz kādu laiciņu pazust no skatuves. Artemīda ir pārliecināta, ka nākamā, pie kā Lokijs nāks, būs viņa. Ra un Amuneta, visticamāk, jau esot Lokija pusē.
- Kāpēc viņa tā domā? - Man beidzot izdevās atrast botas.
- Tāpēc, ka šie jau no sākta gala esot ļoti nicīgi izturējušies pret cilvēkiem. Domājams, viņiem nebūtu nekas pretī arī visus novākt.
- Interesanta teorija. - Plati nožāvājos. Tam par atbildi mans vēders norūca skaļu "kurrr". - Ēst gribas. Ļoti.
- Nu tad ir jāēd. - Istabā ienāca saimniece, un viņai pa pēdām - Ralfs. Spriežot pēc mitrajiem matiem un sārtajiem vaigiem, abi bija peldējušies. Neomulīgi noskurinājos, iedomājoties aukstu jūras peldi.
Beidzot dienas gaismā varēju aplūkot dievieti Artemidu. Katrā ziņā viņa nebija tāda, kā iedomājos un atcerējos no ilustrācijām skolas laika grāmatās, kur medību dievieti attēloja kā jaunu, slaidu meiteni, tērpušos niecīgā tunikā un bruņojušos ar loku un bultām. Dzīvē viņa bija maza un drukna, ar apaļīgiem gurniem, lielām krūtīm un platu, īsu kaklu. Stāvot turēja kājas nedaudz plati pa vīriešu modei, bet plaukstas ar īsajiem, strupajiem pirkstiem - savilktas dūrēs un iespiestas sānos. Vaibsti bija plati, bet ne neglīti. Apaļajā sejā un brūnajās acīs atspoguļojās dziļa labestība. Garie, blondie mati sapīti garā bizē, kas šoreiz bija apvīta ap galvu gluži kā kronis.
- Labrīt, - attapos namamāti pasveicināt.
- Labrīt, labrīt. Tu olas vari ieēst, vai labāk maizi ēdīsi? - Artemīda bija noskaņota lietišķi.
- Labāk maizi. No ceptām lietām mēdz sašķebināt.
- Skaidrs. Pārējie ēdīs to, ko došu, - viņa pārtrauca Zigi, pirms viņš paspēja pasūtīt brokastis. - Un tu nāc man palīgā.
Saimniece ar draugu pazuda virtuvē, atstājot mūs ar Ralfu divatā.
- Izskatās, tiem diviem saskan. - Ralfs pamāja uz virtuves pusi.
- Domāju, Zigim lielas izvēles nav. It īpaši pēc tā, ko viņa vakar izdarīja ar tevi.
- Njā. Piedod, ka sabiedēju. - Ralfs satvēra manu roku vēsajā plaukstā.
- Nu, tu jau to nedarīji speciāli.
- Tiesa gan, - viņš īsi iesmējās, laikam atcerēdamies savu vakardienas lidojumu pret sienu.
- Kā tava piere?
-Jau sadzijusi. - Ralfs pagrieza galvu, lai varu pārliecināties. Pārsteidzošā kārtā brūce tiešām jau bija sadzijusi, atstājot aiz sevis vien plānu, baltu rētiņu.
- Tas jums tā normāli…? - pārsteigta pieskāros ar pirkstu galiem Ralfa pierei vietā, kur vēl vakar bija atvērta, asiņojoša brūce.
- Ka tik ātri dzīst? Jā, tas ir viens no bonusiem. Starp citu, paldies, ka vakar centies mani aizstāvēt. Tas bija drosmīgi. Bet vispār… tas ir mans pienākums.
- Nūjā, bet tajā brīdī tu īsti netild galā ar saviem pienākumiem. Kā sacīt jāsaka, nebiji spējīgs tos efektīvi pildīt. Bet kā nākas, ka Artemīda runā latviski?
- Vai tu iedomājies, ka dieviem var būt valodas barjeras? Neaizmirsti - viņi izveidoja šo visu. Arī latviešu valodu, starp citu. - Ralfs šķita atguvies pēc vakardienas - viņa dzēlīgais "es" bija atgriezies, liekot man justies mazai un dumjai.
- Droši vien. - Piekrītoši pamāju, nosarkusi līdz ausu galiņiem. Nevarēju ciest muļķīgo sarkšanu.
Bet Ralfs izskatījās atguvis spēkus - vaskainais bālums un tumšie loki pazuduši, bet acīs atgriezies dzīvespriecīgs mirdzums. Tas lika atcerēties īso mirkli, kad šonakt sajutos drošībā. Jau atkal modās vāja cerība, ka viss būs kārtībā.
- Pie galda! - Istabā atgriezās Artemīda un Zigis, nesdami brokastis. Gaisā novēdīja svaigi ceptas maizes aromāts, liekot kuņģim iedziedāties kā veselam varžu korim.
- Tu, - Artemīda norādīja uz mani ar strupo pirkstu, - nāc, sēdies šeit. Te būs tava krūze un tavs šķīvis. Tu tagad ēdīsi to, ko es teikšu.
Viņas tonis necieta pretimrunāšanu, tāpēc bez liekas tiepšanās apsēdos norādītajā vietā un pastiepos pēc dzēriena, kas izrādījās spēcīgi smaržojoša zāļu tēja. Nezinu, kā viņai tas izdevās, bet tik daudz apēdusi nebiju kopš brīža, kad paliku stāvoklī. Turklāt - man nekļuva slikti. Gluži kā rūpīga mamma dieviete grieza lielas, biezas rupjmaizes šķēles, smaržojošas pēc medus, apzieda ar baltu sviestu un virsū uzlika lielu sautētas gaļas gabalu - tik mīkstu un sulīgu, ka tas pats kusa uz mēles. Un es tikai ēdu un ēdu, cirtu zobus smaržīgajās sviestmaizēs, uzkodu kraukšķīgus sālītus gurķīšus, noskaloju to visu ar lieliem tējas malkiem un jutos kā septītajās debesīs.
- Kā jūs varat tik labi zināt, kas grūtniecei vajadzīgs? - Kad pirmais izsalkums rima, atradu laiku, lai izteiktu neveiklu komplimentu viesmīlīgajai namamātei.
- Redzi, esmu ne tikai medību dieviete, bet arī mēdzu palīdzēt grūtniecēm un dzemdētājām. Teiksim tā - tas ir hobijs. Laikam tāpēc, ka pati nekad neesmu piedzīvojusi mātes priekus. Nu, kā ir? Vēders pilns?
- Pilns, - apstiprināju, izlaidusies krēslā kā medūza seklumā.
- Labi, tad ejam pastaigāties. Puikas novāks galdu, bet mums vajag netraucēti pārmīt pāris vārdu. - Artemīda zīmīgi palūkojās uz Ralfu un Zigi, kas negribīgi samierinājās ar likteni.
Diena vēl nebija iesilusi, lai ari saule tuvojās zenītam. Nakts salnas bija atstājušas aiz sevis baltas pēdas uz sārtajām rožu lapiņām, kuras gaidīja, kad beidzot saulīte parādīsies aiz egļu galotnēm un atkausēs tās.
Kādu laiciņu gājām pa meža taku klusēdamas. Ieelpoju smaržīgo, dzestro gaisu, izbaudot labsajūtu, ko sniedz pilns vēders un mierīgs kuņģis.
- Tavs draugs Zigmunds pastāstīja, kas notika starp tevi un Lokiju, - Artemīda pirmā pārtrauca mierpilno klusumu. Tas atgrieza tagadnē, pie problēmām un nelabumiem.
- Labi, tad man nebūs jāatkārtojas.
- Es zinu - tevī tagad ir daudz aizturētu dusmu, baiļu, izmisuma. Visas tumšās domas, negatīvās emocijas - tās uzkrājas tevī. Tu neļauj tām vaļu.
- Es nevaru. - Jutu, kā, pašai negribot, acīs sariešas asaras. - Man bail, ja ļaušos, ja ielaidīšu to sevī…
- Meitiņ, - sieviete strauji apstājās un pagriezusies satvēra manas rokas savās sastrādātajās plaukstās. Raupjais, siltais pieskāriens šķita mierinošs kā saulesstars. - Tu kļūdies. Tas jau ir tevī. Un, ja tu turpināsi pretoties… tas tikai kaitēs bērnam un pašai.
- Bet es nemaz nezinu, vai gribu paturēt šo bērnu, - caur asarām izspiedu.
- Domāju, šajā jautājumā tev teikšanas nav. - Artemīda skumīgi pašūpoja galvu, nenovēršot brūno acu skatienu. - Gribu tev palīdzēt. Bet tev ir jāsaprot - šis bērns jau ir spēcīgāks par tevi. Ja turpināsi viņu atgrūst, viņš uzskatīs to par apdraudējumu un aizsargādamies iznīcinās draudu - tevi. Tev ir jāatrod saskaņa, harmonija starp jums abiem. No tā ir atkarīgas jūsu dzīvības. Un tie nelabumi - tie nav ierastie hormoni, kas grūtniecības dēļ tagad satrakojušies. Tas ir mazais. Viņš tevi brīdina - ja tu turpināsi liegt mātes mīlestību, kas viņam pienākas, tas var slikti beigties. Jums abiem. Saproti - jūs tagad esat viens vesels.
- Bet kā var mīlēt bērnu, kuru nekad neesi vēlējusies? - Dievietes vārdi aizdeva man dusmas.
- Gribi tu to vai ne, bet šis bērns vienmēr ir bijis tavs - tev paredzēts. Tā ka samierinies. Un vēl - es saprotu, tev tagad nav viegli, tāpēc pieņem no manis šo nelielo amuletu, kas palīdzēs tev atrast iekšējo līdzsvaru un pasargās no iespējamām likstām. - Artemīda noplūca pie meža takas augošu ceļmallapu un uzpūta tai dvašu. Gluži kā zinātniski fantastiskajās filmās vēroju, kā lapa maina krāsu - no zaļas uz dzeltenu un tad mirdzošu zeltu. Nākamās pārvērtības skāra lapiņas formu - tā uzblīda un sāka burbuļot, dievietes plaukstā pārvēršoties šķidrā zeltā, līdz atkal sāka iegūt izteiktu formu - plaukstu ar pieciem kopā sakļautiem pirkstiem. Artemīda izvilka no kabatas ādas aukliņu, iekāra zelta kareklīti tajā un aplika amuletu man ap kaklu.