- Tas šķiet kaut kur redzēts, - domīgi nomurmināju, aplūkojot jaunieguvumu.
- Ja esi bijusi kādā no Tuvo Austrumu valstīm, tad noteikti būsi pamanījusi. To mēdz saukt par Fatimas roku vai hamsa. Tā galvenā funkcija - pasargāt no ļaunās acs. Bet mūsdienās cilvēki neuzticas veciem, labiem līdzekļiem, tā vietā izvēloties dārgas apdrošināšanas polises. Lai gan šie vēl ir ļoti iedarbīgi. It sevišķi dievu darinātie. - Artemīda šķelmīgi uzsmaidīja un piemiedza ar aci.
- Paldies, - no sirds pateicos. - Un ne tikai par amuletu. Par sarunu… man tas bija jādzird.
- Zinu. - Dieviete noglaudīja man vaigu, ar raupjo plaukstu viegli saskrāpēdama. - Laikam iesim atpakaļ. Domāju, šie jau būs drusku piekārtojušies. Turklāt man vēl jāaprunājas ar tavu spārnoto draudziņu. Vakar gan viņš dabūja iekšā, ne?
- Tātad ko jūs gribat, lai daru? - Artemīda lietišķi apjautājās, kad atgriezāmies pēc pastaigas un kopā ar Ralfu un Zigi apsēdāmies pie apaļā galda.
- Lai tu noraidi Lokija piedāvājumu, - Ralfs iesāka. - Un tad, kad pienāks laiks, palīdzētu viņam atņemt balsstiesības un izslēgtu viņu no Lielā Septiņnieka.
- Skaidrs. Ar to problēmu nebūs. Man viņš nekad nav paticis - vējgrābslis un jampampiņš. Plānā galdiņa urbējs. Jums vajadzēs kaut ko, lai mani pasauktu. - Dieviete piecēlās no galda un devās pie gultas, no kuras apakšas izvilka nelielu koka lādīti ar ziedu inkrustācijām. No lādītes Artemīda izvilka miniatūru abpusgriezīgu kaujas cirvi, ne lielāku par pusi no sērkociņkastītes, līdzīgu tam, ar kuru vakar grasījās Ralfam nocirst galvu.
- Šeit būs mana zīme. Kad pienāks laiks, ar to jūs mani pasauksiet. - Artemīda iespieda figūriņu Ralfam saujā.
- Cirvis? Domāju, būs loks vai bultas, - Zigis nobrīnījās.
- Jāāā, bet… - sieviete negribīgi novilka. - Man ir saglabājušās siltas atmiņas no mīnojiešu laikiem Grieķijā. Toreiz katra sevi cienoša dieviete un priesteriene staigāja ar šādiem cirvjiem. Tie bija ļoti ērti un parocīgi - gan galvu nocirst viegli, gan riekstus skaldīt. Nebija jāčaka- rējas. Pēc tam tie izgāja no modes, bet es tik un tā kaujā dodu priekšroku cirvim. Tas daudzas reizes paglābis no bīstamām situācijām.
- Kādus riekstus? - Zigis bija balts kā papīrs.
- Nu, valriekstus, piemēram. - Artemīda, šķiet, nesaprata, par ko Zigis bažījās. - Labi, jums laiks doties. Nākamais prāmis uz cietzemi ir pustrijos. Domāju, paspēsiet. Kādi turpmākie plāni?
- Domājam uzmeklēt tavas māsas - Dēmetru un Gāju. Vai ir kāda nojausma, kur viņas meklēt? - Ralfs jau cēlās no galda.
- Nu, par Dēmetru esmu dzirdējusi, ka pēdējā laikā redzēta Vīnē, bet Gaja… tiešām nezinu. Pēc tā uzbrukuma Velsā… iespējams, viņa pie Dēmetras slēpjas. Vienmēr šīs ir turējušās kopā. Tā ka - varbūt atradīsiet Dēmetru un arī Gāju. Ja domājat braukt uz Vīni… man tur dzīvo kāds labs draugs - gnoms. Viņš lidostā jūs sagaidīs. Un tad paši lemiet - pieņemt viņa palīdzību vai ne.
- Paldies par visu. - Ralfs pastiepa roku sveicienam.
- Tas ir mazākais, ko varēju darīt. Un vēlreiz atvainojos par tavu ielauzto pieri. - Artemīda draudzīgi papliķēja viņam pa plecu, kad jau sēdāmies mašīnā.
- Nekas, nekas. Nav jau pirmā reize. Galvenais, tu sargi sevi, jo, iespējams, Lokijs drīzumā ieradīsies.
- Par mani neuztraucieties, es spēšu sevi aizstāvēt!
Noskatoties, kā īsais, druknais stāvs pazūd atpakaļ-
skata spogulī biezo egļu aizsegā, nezin kāpēc biju droša, ka tā arī būs.
Dēmetra un Gaja
Pulkstenis tuvojās pieciem, kad piestājām Pērnavas RIMI lielveilcala kulinārijā paņemt ko ēdamu. Izvēlējos kartupeļu un siera sacepumu ar divām kotletēm. Brīnumainā kārtā kopš ciemošanās pie Artemīdas nelabā dūša vairs nemocīja un es atguvu ēšanas prieku. Baidīdamās, ka viss atkal varētu ieiet vecajās sliedēs, izmantoju īso pamieru ar kuņģi, lai piestumtu to ar ceptu un treknu ēdienu, jo jāatzīst, ka ēstgriba bija kā vilkam.
Pēc sātīgajām pusdienām atpakaļceļā uz Rīgu es beidzot sadūšojos uzdot jautājumu, kas nedeva mieru, kopš devāmies prom no Hljumā:
- Tātad mēs tiešām dosimies uz Vīni?
-Jā, tas šķiet vienīgais loģiskais solis.
- Bet kāpēc? Ko jaunu var pastāstīt Dēmetra vai Gaja - pat ja izrādīsies, ka arī viņas ir Vīnē? - Zigis uztvēra manu domu.
- Nepareizs jautājums. Nevis viņas mums, bet mēs viņām. Mums ir jāpārliecina Lielais Septiņnieks, lai izslēdz Dānieļu un atņem viņam balsstiesības. Līdz ar to arī viņa bērnam. Turklāt tas ir jāizdara, pirms Daniels pārliecina par pretējo.
- Kā tā?
- Skaties, tagad ir palikuši pieci dievi, Danielam ir jāpārliecina vismaz divus pāriet viņa pusē, lai nodrošinātu mantiniekam pilnas tiesības.
- Un tu domā, ka kāds piekristu? - Zigis izklausījās šaubīgs. Arī man šķita neticami, ka kāds no pasaules radītājiem varētu piekrist Daniela nenormālajai idejai.
- Nekad neko nevar zināt. Bet es liktu uz Ra un Amu- netu. Tas pārītis vienmēr šķitis aizdomīgs. It īpaši Ra - viņš nekad nav izcēlies ar cilvēkmīlestību.
- Okei! Par to neņemos spriest. Bet kā tad paliek ar Vīni? Kad tu domā braukt? - nelikos mierā.
Ralfs uz mirkli novērsās no ceļa, lai veltītu man bargu skatienu. Laikam atkal nošāvu greizi.
- Pirmkārt, nevis "es", bet "mēs", otrkārt - kā vari iedomāties, pēc iespējas drīzāk.
- Nu tu runā kā Godmanis, - klusu nobubināju, pārliecinādamās, ka Ralfa ausis tas nesasniegs.
- Bet tad jau vajadzēs lidot. Un biļetes vajadzēs, - Zigis no aizmugures sēdekļa piebalsoja. - Varu piezvanīt savam ceļojumu aģentam un noskaidrot, uz kuru dienu varam dabūt lidmašīnas biļetes.
- Un par kādu cenu, - piebildu. Finansiālais jautājums šobrīd bija aktuāls, ņemot vērā, ka tuvākajā laikā pie darba un normāla ienākumu avota droši vien netikšu.
Jau pēc pusstundas mums bija rezervētas aviobiļetes uz Vīni nākamajā dienā pulksten piecos. Tā bija sestdiena, un dienā bija tikai viens reiss, diemžēl - vēlā pēcpusdienā. Ralfu tas neiepriecināja, bet mums izdevās pārliecināt viņu, ka, lidojot ar pārsēšanos, ietaupīsim pāris stundu, bet būsim nomocījušies līdz nelabumam. Tikmēr aktuāls palika jautājums par pārnakšņošanu - Rīgā mēs būtu, vēlākais, pirms astoņiem, bet lidojums bija nākamajā dienā. Ne uz Ziga, ne manām mājām doties nevarējām, tāpēc izlēmām pārnakšņot Ziga vecajā ofisā, kura atslēgas viņam vēl bija saglabājušās. Kā jau pienākas lielam un bagātam uzņēmumam, par spīti ekonomiskajai krīzei un augstajai inflācijai, Zigis pabeidza tēva uzsākto projektu un uzcēla jaunu uzņēmumam piederošu ofisa ēku Purvciemā. Tajā pietika vietas viņu lielajam darba kolektīvam, kas beidzot varēja strādāt bez spaidīšanās un sēdēšanas otram uz galvas. Tomēr iepriekšējā, īrētā ofisa atslēgas vēl bija palikušas pie Ziga, jo viņa kabinets palika pēdējais, kuru pārveda uz jaunajām telpām. Līdz ar to varējām neuztraukties, ka kāds uzskries virsū, turklāt - kā jau komforta cienītājs, Zigis bija iekārtojis jauku atpūtas istabu ar ādas dīvāniņu un darbinieku dušām, lai pēc smagas darba dienas varētu atsvaidzināties. Vecais ofiss atradās ļoti izdevīgā vietā - pašā Rīgas sirdī pie Vanšu tilta.