Man gan bija aizdomas, ka Zigis uzstāja uz palikšanu viņa darba vietā, jo vēlējās pārliecināties, cik labi ar darba pienākumiem tiek galā viņa palīgs Raitis. Bet es neiebildu - no pieredzes zināju, cik ērti ir mazie dīvāniņi un cik pilns ir Ziga miniledusskapis. Viens mierpilnas dirnēšanas vakars pie televizora nenāktu par ļaunu - tā teikt, atslodzei.
Vakara prognozes piepildījās - pasūtījuši no Gan Bei restorāna kaudzi japāņu ēdienu, mēs nolīdām katrs savā stūrī, lai kaut nedaudz atpūstos no piespiedu komunikācijas. Iekārtojos klubkrēslā televizora priekšā, lai dumji klikšķinātu cauri kanāliem, neapstājoties nevienā ilgāk par pāris sekundēm, izņemot kādu tievēšanas šovu. Tas atgādināja par akmens cieto apņemšanos šovasar sākt no rītiem skriet. Vasara pagāja, bet es skrēju labi ja vienu reizi. Ir grūti dzīvot ar absolūtu gribasspēka vakuumu.
Zigis savukārt ierakās papīros un e-pastos, cenšoties pirms došanās prom sakārtot pēc iespējas vairāk lietu. Šādā bridi traucēt nebija ieteicams, jo tad viņa raksturā parādījās tādas nepatīkamas šķautnes kā viegla aizkaiti- nātlba un vienkārši maitisms.
Sargeņģelis pēc šīsdienas pārbrauciena izskatījās noguris un izvēlējās vienkārši šņākuļot uz dīvāna, uzgriezis mums plato muguru, uzsvērdams nevēlēšanos iesaistīties jelkādās sarunās.
Man nedeva mieru doma par vecākiem, kas šobrīd droši vien jau bija pārnervozējušies līki. Zvanīt nedrīkstēju, bet par e-pastiem Ralfs neko neteica, tāpēc ap diviem naktī, kad gan Zigis, gan Ralfs gulēja ciešā miegā, es no Ziga adreses mammai uz darba e-pasta adresi aizsūtīju īsu vēs- tulīti, kurā sameloju par steidzamu darbiņu ārpus Latvijas un apsolījos dot ziņu, tiklīdz varēšu. Liels mierinājums tas droši vien nebija, bet vairāk baidījos rakstīt. Atlikušo nakts daļu pavadīju pie loga, vērojot naksnīgo Rīgu un Saules akmens ēkas atspulgu tumšajos Daugavas ūdeņos. Dievinu galvaspilsētu naktī. Par spīti ārējam mieram, tā ir kā pulsējoša sirds, pilna trauksmes un nākamās dienas priekšnojautu.
Vīnē ielidojām nedaudz pēc pusseptiņiem. Paļaudamies uz Artemīdas apsolīto gnoma palīdzību, turpmāko rīcības plānu neapspriedām. Zināmu drošības sajūtu sniedza arī fakts, ka līdz šim Ralfs veiksmīgi atradis izeju no katras situācijas. Acīmredzot beidzot sāku paļauties uz savu sargeņģeli.
Tā kā šodien bija sestdiena, lidostu negāza riņķī sagaidītāju pūļi ar firmu vai personu vārdiem uz plakātiņiem.
Pa garajiem, flīzētajiem koridoriem, starp krāsainajiem suvenīru, briļļu un smaržu veikaliņiem klīda vien daži tūristi - citi, tikko ielidojuši, meklēja, kur iegādāties pilsētas karti, citi savukārt kliedēja garlaicību un īsināja laiku līdz izlidošanai.
Raitā solī izgājām cauri lidostai, samakšķerējām somas uz slīdošās lentes un devāmies laukā no lidostas, lai ķertu taksi un brauktu uz pilsētu. Mūsu piesolīto pavadoni nekur nemanīja, lai arī cik uzmanīgi mēs vērtos apkārt.
Aiz lidostas durvīm gaidīja taksometru rinda - visi gatavi pakalpot. Kamēr apsvērām, kuru ņemt, pie mūsu kājām, gandrīz vai notriekdams no tām, apstājās dzeltens, jauns un spīdīgs MINI, kuram pie stūres, nemitīgi spiežot tauri, sēdēja bārdains onkulītis. Atvēris pasažieru puses logu, bārdainītis mūs uzmanīgi noskatīja no galvas līdz kājām.
-Jūs no viņas? - onkulis skaidrā latviešu valodā uzrunāja. Ralfs pieliecās tuvāk atvērtajam logam un palūkojās mašīnā.
-Jā. Un tu?
- Protams! Kāp tik iekšā! Nezinu gan, kā jūs salīdīsiet, bet tā nav mana problēma. - Diezko viesmīlīgi neizklausījās. Salocījušies deviņos līkumos, iespiedāmies miniatūrajā auto.
- Nav ērti, eh? - mašīnas saimnieks painteresējās, atpakaļskata spogulī vērodams mani un Zigi. Ralfs, kā jau lielākais, izcīnīja tiesības sēdēt priekšā.
- Ir okei, - samocīti pasmaidīju pāri sporta somas malai, kurai atradās vieta tikai uz ceļiem.
- Nu tad laižam. Laikam vajadzēs jūs sākumā pie manis aizvest uzprišināties.
Pirms viņš sāka braukt, biju domājusi, ka uzprišināšanās būs lieka, tomēr jau pēc pirmajiem pāris metriem sapratu, ka auksta duša būs nepieciešama. No Vīnes lidostas pilsētā veda automaģistrāle, pa kuru katrs sevi cienošs austrietis traucās ar ātrumu vismaz 120 km/h, bet mūsu pavadonis, šķiet, vēlējās uzstādīt ātruma rekordu vai vienkārši pārbaudīt - cik ātri var pabraukt MINI, kurā iekrāmēti četri cilvēki un viņu somas. Onkulītis nevienu bridi nenoņēma kāju no gāzes pedāļa un roku no signāltaures, liekot visiem dot ceļu mazajai, dzeltenajai komētai. Kad beidzot sasniedzām pirmo luksoforu, gnoms noņēma roku no signāltaures, bet ne kāju no pedāļa. Turpinādams tādā pašā ātrumā traukties pa pilsētas ielām, ar straujiem pagriezieniem izvairīdamies no pretimbraucošajām mašīnām, onkulis vēl iemanījās ari komentēt apkārtredzamo - Mākslas un vēstures muzeju, Marijas Terēzijas laukumu, Parlamenta ēku, rāti, universitāti. Grandiozās un iespaidīgās ēkas palidoja garām tik ātri, ka spēju pamanīt vien dažas detaļas - baltas skulptūras, kas attēloja muskuļotus, bārdainus vīrus dažādās nodarbēs, parlamenta ēkas iespaidīgās kolonnas un skulptūru ansambli tās priekšā, zaļus, sakoptus parkus ar strūklakām un grantētiem celiņiem, pilsētas domes izcilo neogotiskās arhitektūras paraugu ar smailajiem tornīšiem un arkveida logiem. Sajutu pakrūtē ilgpilnu smeldzi - manī pamodās fotogrāfe, kura gribēja dot pa bremzēm, kāpt laukā un bildēt, un bildēt, un bildēt…
Bet negantais rūķis pat nedomāja apstāties. Izvizinājis mūs pa centra platajiem bulvāriem, viņš nogriezās nelielās sānieliņās, traukdams tālāk uz pilsētas otru galu.
Pamazām skati aiz loga mainījās - augstās jūgendstila mājas nomainīja zemākas, modernākas. Aizvien biežāk starp mājām iespraucās nelieli, zaļi parciņi ar dažiem soliņiem. Ielas atkal kļuva platākas, un to malās auga kupli kastaņkoki. Vietām parādījās arī savrupmājas. Cik varēja noprast, mēs iebraucām guļamrajonā.
- Artemīda teica, ka jūs meklējat Nertu. Nu, tā ir sanācis, ka mēs ar viņu esam Anvvohner. Nu, gandrīz blakus dzīvojam, - rūķis paskaidroja. - Varētu jau uzreiz vest pie viņas, bet Nerta ir smalka dāma - viņai nepatiks, ja ievel- sieties tādi nekādi. Turklāt - viņa uzskata, ka sievietēm jānēsā Kleider, nu, tās tur - kleitas.
Pēdējais izteikums bija veltīts man un maniem mīļajiem džinsiem. Domās pārcilāju somas saturu un ar atvieglojumu atcerējos, ka biju iemetusi tajā arī savus mīļākos svārkus - protams, no džinsa, bet garums, paldies Dievam, vismaz piedienīgs. Varbūt Nertai būtu pretenzijas, ja ierastos jostiņā, kas knapi segtu pēcpusi.
- Tā, es dzīvoju te. - Rūķis strauji nobremzēja baltas trīsstāvu dzīvojamās mājas priekšā. Gluži kā pats rajons, arī nams bija sakopts un, varētu teikt, pat uzposts. Apkārtējo teritoriju apjoza elegants metālkaluma žogs, aiz kura gozējās kārtīgas puķudobes ar samtenēm un grantēts celiņš, kas veda pie mājas durvīm. Uz nelieliem balkoni- ņiem izvietotajos puķu grozos ziedēja petūnijas sarkaniem un ziliem ziediem.