-Jauki, man patīk. Tikai nedaudz mietpilsoniski, ne? - Zigis nomurmināja man pie auss, kad centāmies izlocīties no mašīnas.
- Ejam, - rūķis steidzināja. Tikai tagad, stāvot viņam blakus, sapratu, cik patiesībā augumā mazs ir mūsu pavadonis. Viņa rudais matu ērkulis tikko sniedzās man līdz krūtīm. Kopumā gnoms izskatījās neveikli - masīvo torsu, uz kura uztupināts strups, resns kakls un liela, apaļa galva, balstīja īsas un līkas kājiņas, kas likās aizlienētas no cita cilvēka.
- Dod somu! - Gnoms izķēra man no rokām sporta somu un, uzmetis to plecā, devās uz māju. - Tu tagad nedrīksti neko nest.
- Paldies par rūpēm… Kā īsti jūs sauca? - cenšoties neizklausīties nepateicīga vai nepieklājīga, mēģināju noskaidrot gida vārdu, kuru viņš nepateica visa garā brauciena laikā.
- Fricis Oto Štrams ir jūsu rīcībā, - gnoms izmeta pār plecu, slēdzot vaļā mājas durvis. - Bet varat saukt mani par Oto, tas Fricis… mūsdienās kaut kā nelāgi skan. Fritz mit Spritz.
- Prieks iepazīties. Nele… - sāku iepazīstināt, bet gnoms mani pārtrauca ar neiecietīgu rokas vēzienu.
- Es jau zinu. Artemīda teica. Tu esi grūtniece, viņš ir eņģelis, bet tas jau pa gabalu pēc geja ož.
- Jums ir kaut kas pretī? - Zigis uzmeta lūpu.
- Nē! Kamēr tu neuzprasies ar mani vienā dušā.
Iespurdzos, nespējot savaldīt smieklus. Jau sen neviens nebija Zigi nolicis pie vietas.
Gnoms dzīvoja pagrabstāvā bez lieliem logiem, ar tādām kā lūciņām griestu tuvumā, caur kurām gaisma gandrīz neieplūda. Bet pats mājoklis bija iekārtots gaumīgi un omulīgi. Tajā nebija nekā lieka, tomēr mēbeles un priekšmeti šķita dārgi un kvalitatīvi. Izskatījās, ka namatēvs ir komforta un dārgu lietu cienītājs, bet to, paskatoties uz viņu, gan nevarētu pateikt. Gnoms bija tērpies paplatos, apvalkātos džinsos un rūtainā flaneļa kreklā, caur kura atvērto apkaklīti vīdēja balts T krekls. Viņš drīzāk izskatījās pēc dārznieka vai fermera, nevis cilvēka, kuram varētu piederēt izsmalcināts, bēšigos toņos ieturēts dzīvoklis.
- Tā, man ir divas istabas - vienā gulēsi tu. - Viņš norādīja uz mani un tad uz tumši brūnām durvīm pa labi no apvienotās viesistabas-virtuves. - Jūs abi gulēsiet tajā. Pats maz esmu mājās, tāpēc par mani neuztraucieties. Tagad varat ieiet dušā, pārģērbties. Nerta jūs gaida deviņos, tā ka jums ir stunda laika. Būšu jums pakaļ.
To nodeklamējis, dzīvokļa saimnieks izmetās pa durvīm kā plēsts, atstājot mūs vienus.
- Es negulēšu ar viņu vienā gultā, - Zigis protestēja, atklājis, ka viņiem ar Ralfu ierādītajā istabā ir viena div- guļamā gulta.
- No kā tu baidies? Tur jau drīzāk Ralfam būtu jāuztraucas, - pavilku draugu uz zoba.
- Tā, meitenes, jūs te izlemiet, kas ar ko gulēs, bet es tikmēr dušā. - Ralfs taktiski nozuda vannas istabas virzienā.
- Es gribu gulēt kopā ar tevi. - Zigis uzmeta lūpu.
- Liecies mierā! Protams, mēs gulēsim kopā! Nav jau pirmā reize. - Man bija gluži vienalga, kur gulēt. Kamēr Ralfs dušojās, es plānoju nedaudz atlaisties - trakais brauciens pa Vīnes šaurajām ieliņām bija izsmēlis manus spēkus.
Kā jau solījis, Oto ieradās nedaudz pirms deviņiem. Novērtējis mūsu atjaunināto izskatu kā pieņemamu, gnoms vedināja uz iešanu. Taisnības labad gan jāsaka, ka pats nebija pacenties nomainīt ietērpu, bet droši vien šajā jautājumā viņam bija zināmas atlaides.
Izrādījās, ka Nerta jeb Dēmetra dzīvoja tajā pašā mājā, tikai trešajā, jumta stāvā. Viņas plašais miteklis aizņēma visu stāvu un ari jumta terasi, kas varētu kalpot par paraugu jebkura dizainera un dārznieka sapnim. Izskatījās, ka dieviete nopietni aizraujas ar dārzniecību. Izvadājis nelielā ekskursijā pa dievietes apartamentiem, gnoms ielaida mūs plašā telpā, kas kalpoja par bibliotēku - sienas bija noklātas ar gaišiem priežkoka plauktiem, pilniem ar grāmatām. Starp dārgiem un seniem sējumiem vietu bija atraduši ari neskaitāmi dārzniecības tēmai veltīti izdevumi un ari daži lēti mīlestības romāni. Pats Oto devās paziņot par mūsu ierašanos. Kamēr namamāte kavējās, rūpīgi aplūkoju istabu, cenšoties atrast zīmes, kas vēstītu par saimnieces raksturu. Mani vienmēr fascinējis, cik daudz par cilvēku var uzzināt, aplūkojot viņa mitekli. Tomēr šoreiz nespēju saskatīt neko tādu, kas liecinātu par saimnieces dievišķo būtību. Šāda bibliotēka varētu piederēt jebkurai turīgai vācu ģimenītei: pie sienām dārgas krēm- krāsas vinila tapetes, uz lakoto koka dēļu grīdas - biezs vilnas paklājs vengas krāsā, tāds pats dīvāns un pieskaņoti klubkrēsli, rakstāmgalds un kafijas galdiņš. īsi sakot, nekā īpaša. Pat gleznas pie sienām atgādināja Latvijas purvus agros pavasaros - pelēcīga garlaicība.
- Ko tu knosies? - Zigis šķita uztraucies.
- Tā, neko - mēģinu noskaidrot, kas par cilvēku ir Dēmetra, - tāpat čukstus atbildēju.
- Pirmkārt - dieviete, otrkārt - tūlīt tev būs iespēja to viņai pajautāt. Zigim taisnība, sēdi mierā, - Ralfs klusi bubināja, ērti iekārtojies platajā klubkrēslā.
-Jūs par mani runājat? - Caur klusi pavērtajām durvīm istabā ienāca skaistākā sieviete, kādu līdz šim biju redzējusi. Lai arī dieviete bija jau pusmūžā, jaunības dzirksts šķita saglabājusies un tagad staroja no zaļajām acīm ar siltu mirdzumu. Gara un slaida, viņa piepildīja telpu ar savu klātbūtni, atdzīvinot garlaicīgo iekārtojumu. Tumši brūnie, viļņainie mati apgriezti modernā, īsā griezumā, piešķirot kopējam tēlam nedaudz puicisku nebēdnīgumu. Pat nelielais grumbiņu tīklojums ap acīm nespēja padarīt dievieti mazāk pievilcīgu. Vieglais un nemanāmais grims, kā arī izsmalcinātais apģērbs padarīja viņu par elegances paraugu. Tērpusies smilškrāsas kostīmā un pērļu pelēkā zīda blūzē, viņa izskatījās kā izkāpusi no modes žurnāla lappusēm.
- Sveiki, esmu Dēmetra, - balss noskanēja kā liegas vēja pūsmas iekustināts sudraba zvans. Aiz apmulsuma nepamanīju sveicienam pastiepto roku, bet tad, attapusies un sakaunējusies par savu nepieklājīgo uzvedību, sparīgi satvēru slaido plaukstu ar garajiem, smalkajiem pirkstiem. Ap tievo locītavu vijās smagnēja zelta rokassprādze, kas dzidri ieskanējās, mums sasveicinoties. Pat viņas rotaslietām bija eleganta, klusināta skaņa.
- Nele, - neveikli nomurmināju, pasakaini skaistās un elegantās dievietes klātbūtnē sajuzdamās kā koka klucis Konstantīns. Nervozi nogludināju džinsu svārkus, klusu sodīdamās, kāpēc neiedomājos paņemt līdzi ko labāku.
Mani biedri šķita tikpat samulsuši - Zigis metās godbijīgi skūpstīt dievietes roku, bet Ralfs nosarka līdz pat ausu galiņiem.
- Lūdzu, sēdieties. Oto tūlīt atnesīs kafiju. - Dieviete graciozi apsēdās vienā no klubkrēsliem, aicinot mūs sekot viņas piemēram.
- Cik saprotu, jūs nākat taisnā ceļā no manas mīļotās brāļameitas Artemīdas. Oto teica, ka viņa esot lūgusi jūs atvest pie manis. Kā tad viņai klājas? Vēl joprojām darbojas vides aizsardzības jomā?
- Jā, un turklāt ar labiem panākumiem. - Ralfs vienīgais bija atguvis runas spējas.
- Prieks dzirdēt. - Viņa veltīja mums burvīgu smaidu. - Bet nu ķersimies pie lietas - jūs droši vien esat noguruši pēc ceļa, tāpēc centīšos jūs ilgi neaizkavēt. Kādā jautājumā esat ieradušies?
Smalks mājiens, ka viņa negrasās mums veltīt visu vakaru.
- Mums ir aizdomas, ka viens no Lielā Septiņnieka grasās realizēt Apokalipsi. - Arī Ralfs saprata mājienu, tāpēc, daudz nevilcinoties un nerunājot aplinkus, izteica galveno problēmu.