- Kas jums liek tā domāt, un kurš, pēc jūsu domām, tas būtu? - Smaids uz dievietes sārtajām lūpām izdzisa. - Tās ir ļoti nopietnas apsūdzības. Ceru, jūs to saprotat.
- Jā, un mums ir arī nopietni pierādījumi - Nele zem sirds nes Lokija bērnu.
- Tas vēl neko nenozīmē - vēsturē ir zināmi daudzi gadījumi, kad dieviem un cilvēkiem ir kopēji pēcnācēji. - Dēmetra noliedzoši papurināja tumšās matu cirtas.
Bibliotēkā ienāca Oto, stumjot pa priekšu kafijas galdiņu uz riteņiem. Porcelāna krūzītēs kūpēja karsta, aromātiska kafija, bet blakus uz liela šķīvja smaržoja apaļi cepumi ar šokolādes skaidiņām. Jutu, kā mutē saskrien siekalas. Šāds neliels pārtraukums man bija pa prātam, ņemot vērā, ka līdz ar sarunas ievirzīšanos nopietnākā gultnē glāsmainais dzidrums Dēmetras balsī izzuda, vietu dodot tērauda skarbumam.
- Jā, bet kāds arī vajā Lielo Septiņnieku. Poseidons ir miris, Gaja - tik tikko paglābās no līdzīga likteņa. Un Glabātājas rīcībā ir informācija, ka, iespējams, uzbrucējs bijis Lokijs. Tas, protams, nav apstiprināts… - Ralfs nelikās mierā, nepievēršot ne mazāko uzmanību gnomam, kas kārtoja kafijas krūzes mums priekšā.
- Glabātāja, tu saki…? - Dēmetra ar samiegtām acīm uzmanīgi nopētīja Ralfu, it kā cenšoties pieķert viņu melos. - Un ja nu tas nebija Lokijs?
- Iespējams. Iespējams, ka Lokijs pats neuzdrošinājās uzbrukt Lielajiem, bet… - Ralfu pārtrauca pusvārdā. Gaiss līdzās Dēmetrai saviļņojās gluži kā karstā vasaras dienā un tad ar ldusu švīkstu saplīsa kā papīra fototapete. No radušās spraugas parādījās slaida, gara meitene. Viņas zilās acis naidā mirdzēja.
- Nē, eņģeli, tu kļūdies! Tas nožēlojamais tārps uzdrošinājās gan! Viņš iedomājās, ka spēs uzveikt mani! Gāju! Kāda neticama muļķība un iedomība! - gluži kā pērkons viņas balss pieskandināja istabu, liekot mums izbīlī salēkties. No negaidītās parādīšanās nesatrūkās vienīgi Dēmetra un gnoms Oto - acīmredzot viņi zināja, ka istabā atrodas vēl viena dieviete.
- Gaja, es tevi lūdzu, nomierinies. - Dēmetra satvēra meitenes roku, neveiksmīgi cenšoties viņu savaldīt.
- Nē, Nerta, tas ir nepiedodami!
- Protams, protams, - Dēmetra piekrita un pamāja Oto, lai piestumj tuvāk krēslu, kas atradās pie rakstāmgalda. Pieliekot zināmas pūles, viņai izdevās apsēdināt satrakojušos dievieti, kas nebeidza šķendēties par Daniela iedomību un visatļautību.
Nezinu, kas mani pārsteidza vairāk - Gajas negaidītā parādīšanās, dusmu izvirdums vai tas, ka viņa izskatījās tik ikdienišķi, gluži kā parasta divdesmitgadniece - zilas džinsa bikses, sportisks krekliņš ar V veida izgriezumu, bet garie, blondie mati saņemti stingrā zirgastē uz pakauša. Gajai nepiemita Dēmetras pasakainais skaistums vai elegance, bet katrā ziņā viņai bija satriecoša figūra - meitene bija slaida, garām kājām un stingrām, lielām krūtīm, kuru dēļ es būtu gatava vai dvēseli atdot.
- Kā redzat, mana vecāmāte šo uzbrukumu sakarā ir nedaudz uztraukusies. Ceru, jūs spēsiet piedot šādu emociju izvirdumu. - Dēmetra veltīja mums vienu no saviem smaidiem.
- Khm, - Ralfs samulsis nokrekšķinājās. - Pats par sevi saprotams.
-Tātad jūs sakāt, ka Lokijs plāno Apokalipsi?-Dēmetra atgriezās pie sarunas.
-Jā, tieši tā. Kā jau teicu, mums ir aizdomas, ka Lokijs vēlas ar sava cilvēkbērna palīdzību iznīcināt cilvēci. Šajā ziņā viņam ir viss nepieciešamais - Lielā Septiņnieka piešķirtās pilnvaras un bērns, kas apvieno sevī divas pasaules - dievišķo un cilvēcisko.
Sēdēju, ierāvusies dīvāna stūrītī, un nespēju izdvest ne vārda. Gajas pēkšņā parādīšanās laupīja man runas spējas. Nespēju novērst skatienu no blondās dievietes, kura drīz sajuta sev pievērsto uzmanību.
- Saki, - viņa pievērsās man. Dusmas šķita rimušas, un balss bija ieguvusi samtainu maigumu. - Nele, saki, lūdzu: kā tu varēji būt tik stulba un likties gultā ar Lokiju?
Viņas jautājums izsita no sliedēm. Negaidīju tādu uzbraucienu, tāpēc paliku plātām muti kā zivs sausumā. Šajā brīdī atdzīvojās Zigis.
- Sakiet, Gaja, būdama tik spēcīga un neuzveicama dieviete, kā jūs varējāt palaist Loldju pēc tāda muļķīga un vāja uzbrukuma? Kāpēc jūs to mūdzi nepiebeidzāt? - Arī Ziga balsī jautās medus. Tas bija pārdroši, bet, likās, viņa jautājums trāpīja kā naglai uz galvas.
- Mirstīgie, - par atbildi Gaja tikai nicīgi nošņācās, zilajām acīm dusmās uzliesmojot.
- Labi, netērēsim laiku veltīgos apvainojumos. Kas noticis, noticis, - Dēmetra steidzīgi iejaucās. - Cik noprotu, jūs vēlaties saņemt mūsu atbalstu, kad pienāks laiks?
- Tieši tā. Artemīda savu jau apsolīja. Mēs ceram, ka arī jūs neliegsiet savas balsis. - Ralfs godbijīgi nolieca galvu dievietes priekšā.
- Jūsu cerības nav veltas. Šeit būs mana zīme - kad pienāks laiks, varēsiet mani izsaukt. - Dēmetra izņēma vienu no saviem zelta auskariem stilizētas labības vārpas formā un pasniedza to Ralfam; viņš noglabāja dārgo mantu zamšādas maisiņā pie Artemīdas dotās kara cirvja figūriņas.
- Gaja? - Dēmetra pievērsās otrai dievietei, kas dusmīgi vēroja notiekošo.
Gaja no ciešo džinsu kabatas izķeksēja nelielu ādas maisiņu, izjauca zirgasti, un pāris reižu izlaida rokas caur garajiem, blondajiem matiem. Viņas plaukstā palika saujiņa smilšu, kuru tā rūpīgi iebēra maisiņā, maisiņu aizsēja un pameta Ralfam.
- Mani arī pasauciet. Ar lielāko prieku sadošu pa pakaļu tam uzpūtīgajam pamuļķim.
- Lieliski, ja nu tas reiz ir nokārtots, domāju, jums būtu laiks doties pie miera. Šī droši vien bija gara un nogurdinoša diena. - Dēmetra cēlās kājās, un mēs ar Zigi sekojām viņas piemēram. Tomēr Ralfs vēl palika sēžot. Dieviete sarauca pieri, nepatīkami pārsteigta par šādu nekaunību.
- Es ļoti atvainojos, bet diemžēl man ir vēl kāds jautājums. - Ralfu neuztrauca iespēja nokaitināt dievieti. - Kur mēs varētu sastapt Ra vai Amunetu?
- Ra vai Amunetu? - Dēmetra pārvaicāja, saskatoties ar Gāju, kura vienaldzīgi paraustīja plecus.
- Nu, par Amunetu nezinu, bet Ra, šķiet, tagad dzīvo Parīzē. Cik esmu dzirdējusi, viņš aizraujoties ar dizaina priekšmetiem. Ieteiktu apmeklēt kādu no Pīace Vendome dārgajiem interjera veikaliem. - Dēmetra veltīja Ralfam apburošu smaidu, bet skatiens darītu godu jebkurai slepkavnieciskai nindzjai.
- Paldies! Ņemsim vērā, - Ralfs atbildēja ar to pašu un beidzot piesvempās no dīvāna. Sāku jau justies neērti viņa vietā.
- Lai jums veicas, - Dēmetra uz atvadām jau sirsnīgāk novēlēja. - Gaidīšu kādu ziņu.
Rūķis Oto pavadīja mūs atpakaļ uz pagrabstāva dzīvokli. Lai arī pulkstenis rādīja pāri vienpadsmitiem, miegs vēl nenāca, tāpēc nolēmām iepazīties ar austriešu alus izcilajām īpašībām. Oto pievienojās, pirms tam atņemdams man atvērto alus pudeli un tās vietā iespiezdams rokās lielu krūzi ar karstu piparmētru tēju. Bargais skatiens zem kuplajām uzacīm atturēja no iebildumu izteikšanas skaļi. Tā vietā klusi pamurmināju par pasaules netaisnībām un uzklupu Oto sagādātajiem cienastiem - medus mērcē ceptiem vistu spārniņiem, ķiploku grauzdiņiem, marinētiem dārzenīšiem un šampinjoniem, glītos kubiciņos sagrieztam sieram un neiedomājami garšīgiem sāļajiem krekeriem, kas man kā grūtniecei šķita debesu ēdiens.
- Rīt es jums sagādāšu biļetes uz Parīzi, domāju, gribēsiet tur nokļūt pēc iespējas drīzāk, - Oto laipni piedāvāja.
- Jā, būtu labi. Neesmu pārliecināts, cik daudz laika atlicis un vai tas ko dos. - Par spīti izteiktajām šaubām, Ralfs izskatījās atslābinājies.