- Tu baidies par Ra? Velti - viņš gan ir jocīgs, bet nedomāju, ka piekritīs darboties kopā ar Lokiju. Viņu attiecības vienmēr ir bijušas saspringtas. Domāju, Amunetas dēļ. - Gnoms zinoši pašūpoja lielo, bārdaino galvu.
- Kas tur bija? Liela mīlestība? - Zigis iejaucās sarunā. Savukārt es atkal slīdēju pretim miega vilinošajam apskāvienam.
- Nu, Ra mēģināja aizvilināt Amunetu no viņas vīra Amuna, kurš bija lielos draugos ar Lokiju. Acīmredzot tādas lietas ir grūti aizmirst ari pēc trīstūkstoš gadiem, - Ralfs īsos vārdos paskaidroja.
- Klau, bet man radās jautājums, - skatoties uz stūrī nomesto Ralfa sporta somu ar drēbēm, atcerējos jautājumu, kas nelilca mieru, kopš devāmies prom no Janča.
-Nu?
- Kur jūs dzīvojat, kad nedzīvojat uz Zemes, starp cilvēkiem?
- Oho! Tas nu gan ir jautājumiņš tik vēlā vakara stundā! - Ralfs pārsteigti iesvilpās - alus laikam sāka iedarboties.
- Tu pastāstīsi, vai man atbildēt? - Rūķis izskatījās gatavs palīdzēt.
- Nu, ja esi gatavs garai diskusijai… - Ralfs neiebilda atdot stāstnieka lomu gnomam.
- Vispirms noskaidrosim, cik daudz jūs zināt, - Oto pievērsās man un Zigim, kurš gan nešķita ieinteresēts sarunā, tomēr pieklājības pēc ar vienu ausi klausījās, sūkdams aliņu.
- Necik daudz, varu tevi uzreiz brīdināt.
- Labi, vismaz neuzdosiet muļķīgus jautājumus. Vai zināt, kas ir Igdrasils? Skaidrs, tas laikam nederēs… - No mana izbiedētā skatiena pareizi sapratis, ka zināšanas mitoloģijā nav mana spēcīgā puse, Oto apsvēra citus variantus.
- Ai, beidz taču ņemties, - Ralfs neizturēja. - Iedomājieties, ka pasaule ir universālveikals, kur katrā stāvā pārdod citas preces: pagrabstāvā piedāvā apbedīšanas pakalpojumus, pirmajā stāvā - pārtiku un drogas, otrajā, trešajā vai ceturtajā - zeltlietas, mākslas priekšmetus un visādas citādas ekskluzīvas lietiņas, bet pašā augšā ir sporta klubs ar spa un restorānu. Tad lūk - jūs dzīvojat pirmajā stāvā. Nomirstat, un, ja labi uzvedaties, jums tiek atļauts tur atgriezties. Ja slikti -, tad uz pagrabstāvu. Savukārt mēs - dievišķās būtnes - eņģeļi, elfi, gnomi, vilkači, sumpurņi un citi zvēri - dzīvojamies pa otro, trešo utt. stāvu. Savukārt tādi dievi kā Lielais Septiņnieks - tie dzīvojas pa spa un restorānu.
- Labi, bet ko jūs tur darāt? - Analoģija bija skaidra, bet pats process - miglā tīts.
- Neko. Mēs esam tīra enerģija. Radīšanas enerģija. Nonākot pirmajā stāvā, mēs iegūstam veidolu un izpildām noteiktu funkciju - piemēram, es sargāju tevi, Oto palīdz lauksaimniekiem, dārzkopjiem un mājsaimniecēm. Protams, paralēli tam mums var būt arī sava Zemes dzīve, ja neesam pārāk aizņemti ar primāro funkciju pildīšanu.
- Piemēram?
- Piemēram, man ir neliels dārza rūķu biznesiņš, - Oto iestarpināja.
- Kas? - pie vārda "bizness" ari Zigis pievienojās sarunai.
- Nūjā. Nav nekas īpašs, bet pietiekami ienesīgs. - Gnoms paraustīja plecus.
- Tu ražo dārza rūķus?
- Nē, es pats neražoju - tikai izstrādāju dizainu. Zīmēju viņus. Lielākoties - pēc sava ģīmja un līdzības. Varētu jau teikt, ka narcistiski, bet… Nauda nesmird. Kā tad jūs iedomājāties, no kurienes radās dārza rūķi?
- Tiešām nezinu - domāju, ka tās ir kāda slima cilvēka fantāzijas. - Noskurinājos un tad atcerējos, ka sēžu vienā istabā ar šo rūķu garīgo tēvu.
- Tas bija apmēram 19. gadsimta vidū, kad es Vācijā satiku to puisi - Filipu Graibelu. Viņš līdz tam taisīja visādus terakotas dzīvnieciņus, ko dārzos likt. Bizness gāja no rokas. Bet tad es ieteicu piedāvāt vietējām mājsaimniecēm dārza rūķus. Galu galā PR bāze jau bija, stāsti par dārza rūķiem bija ļoti populāri, cilvēki bija gatavi šim produktam. Un tā mēs sākām - es zīmēju, viņš ražoja un pārdeva.
- Jā, tagad pilnīgi trakums ar tiem rūķiem - Francijā taču ir pat Rūķu atbrīvošanas fronte, - Zigis piebalsoja. - Laikam labu labā naudiņa nāk iekšā, ne?
- Oho! Ja tu zinātu, kāda! Tagad ražotne atrodas Ķīnā, un, par spīti lielajai ražošanas kapacitātei, tikko varam apmierināt pieprasījumu! - Oto apmierināti nosmaidīja bārdā.
- Iespaidīgi - dārza rūķu idejas tēvs ir īsts gnoms, - nomurmināju. - Labi, bet tu, Ralf, ko tu dari, kad nepalīdzi man vai citiem aizbilstamajiem? Tev arī ir kāds bizness? Tu dzīvo kaut kur Dzirnavu ielā, brauc ar Ford Mustang un piektdienu vakaros ar draugiem ej uz Coyote Fly?
- Nu, gandrīz, - Ralfs nosmīkņāja. - Man ir neliela apsardzes firma, kurā strādā tādi paši eņģeļi kā es. Piedāvājam miesassargu pakalpojumus privātpersonām, ļoti bagātām privātpersonām. Un dzīvoklis man ir nevis Dzirnavu, bet gan Baznīcas ielā. Un piektdienu vakaros es ar draugiem neeju izklaidēties, jo to dari tu…
Lai nu ko, bet to es negaidīju. Tikko noslēpumainais un mistiskais aizstāvis zaudēja ezoterisko nokrāsu un ieguva miesu un asinis - darbu un dzīvokli. Biju jau pieņēmusi domu, ka Ralfs tiešām varētu būt eņģelis vai vismaz kaut kas vairāk par parastu cilvēku, un tagad man atkal jāpārskata sava pozīcija un nostāja.
- Njā, redz, kas atklājas. - Ari Zigis šķita tikpat pārsteigts.
- Laikam iešu gulēt. - Sajutu pēkšņu vēlmi palikt vienatnē.
- Tu apvainojies? - Ralfs uztvēra manu garastāvokļa maiņu.
- Nē, tikai brīnos, kāpēc tu agrāk neko neteici.
- Tu nejautāji. - Viņš tikai paraustīja plecus, būdams patiesā neizpratnē par manas neapmierinātības cēloni.
- Jā, droši vien vajadzēja iedomāties pajautāt, kā tev iet pa darbu. Vai ari - kad tu pēdējo reizi dzīvoklī taisīji remontu? Tas man laikam ir drusku par daudz. Eju gulēt. Zigi? Tu nāc?
- Nē, vēl ar puikām pasēdēšu. - Nodevēja dvēsele pat negrasījās pievienoties manam aizvainojumam.
Par spīti satraucošajiem dienas notikumiem un jaunatklājumiem jāatzīst, ka gulēju lieliski. Iespējams, tās bija grūtniecības sekas. No savām draudzenēm ar bērniņiem biju dzirdējusi dažādus pastāstus par pirmo mēnešu trako nogurumu un vēlmi gulēt vienmēr un visur.
Tāpēc nejutos pārsteigta, ka, man atverot acis, bija jau svētdienas rīts. Ciešā miegā biju nogulējusi visu nakti pat nepamostoties, lai ar aizmiegtām acīm aizlavierētu līdz tualetei. Līdz ar to pirmais rīta skrējiens bija gluži izskaidrojams.
Kad beidzot ieklumburēju virtuvē, biedri jau bija paēduši brokastis un tagad ar Oto apsprieda turpmāko rīcības plānu. Izrādījās, gnoms jau bija iegādājies aviobiļetes uz Parīzi un lidmašīna izlidoja ap pussešiem vakarā, atstājot pietiekami daudz laika, lai apskatītu Vīni - Mocarta un komisāra Rekša pilsētu.
Augstsirdīgi atteicos no piedāvātajām brokastīm - olu kulteņa un ceptām desiņām, tāpēc varējām sākt pilsētas apskati jau uzreiz.
Par pārsteigumu, Vīne izrādījās tieši tāda, kādu biju iedomājusies, desmitiem reižu noskatoties visas komisāra Rekša sērijas, - austrieši izskatījās piezemēti, garlaicīgi ģērbušies un ne visai viesmīlīgi. Radās iespaids, ka katrs otrais veikaliņš šeit tirgo filca hūtītes un smēķēšanas piederumus, jo lai nu ko, bet smēķēja viņi kā lokomotīves. Piesēdām kādā nelielā kafejnīcā Stefana laukumā, bāztin piebāztā ar tūristiem un austriešiem, kas nebija aizmu- kuši no Vīnes uz brīvdienu laiku. Katrs otrais rokā turēja kūpošu cigareti.
Pasūtījām baltu kafiju un siltas ābolu strūdeles - tik gardas, ka pamazām sāku iemīlēt pelēcīgo, nedaudz biedējoši vēso pilsētu. Pa kafejnīcas logu pavērās lielisks skats uz gotiskās arhitektūras paraugu - Svētā Stefana katedrāli, ap kuru spietoja tūristu bari ar kaklā pakārtiem fotoaparātiem. Pa atvērtajiem logiem ieplūda vasarīgi silts gaiss, bagātināts ar zirgu mēslu aromātu no daudzajiem pajūgiem, kas piedāvāja īsas ekskursijas pa pilsētu.