Veikalu skatlogos spoguļojās rudens saule, izgaismojot plašo apģērbu piedāvājumu. Tas modināja vēlmi doties nelielā iepirkšanās tūrē.
Laikam pamanījuši neveselīgo mirdzumu manās acīs, vīrieši nolēma izmest līkumu ap Stephansplatz, īsinot laiku līdz lidojumam.
Un tā mēs devāmies lejup pa Graben ielu, no vienas vietas pārblīvētu ar dārgiem veikaliem un kafejnīcām. Pa ceļam Oto izklaidēja mūs ar stāstiem par ievērojamiem Vīnes iedzīvotājiem un nozīmīgām vietām, izpušķojot zināmus vēstures faktus ar mazāk zināmiem notikumiem no dievišķo būtņu dzīves.
Saule pakāpās, un diena iesila līdz vērā ņemamai temperatūrai - gluži kā vasaras vidū. Velkoties nopakaļ, jutu, kā pamazām uzkarstu gluži kā saunā, arī rūķa monotonais stāstījums uzdzina miegu. Piepeši sajutu nepārvaramu vēlmi kaut uz mirkli palikt vienatnē ar savām domām. Izmisīgi palūkojusies apkārt, starp tūristu pūļiem pamanīju nelielu ieliņu, kuras galā vīdēja balta baznīca.
- Oto, - pārtraucu gnomu pusvārdā. - Es labprāt aplūkotu to baznīciņu.
- Tā ir Peterskirche, iespējams, viena no vecākajām baznīcām Vīnē, celta aptuveni 1140. gadā, - gnoms paskaidroja. - Protams, mēs varam to aplūkot. Tas ir īsts baroka paraugs - iekšpusē tā ir daudz krāšņāka nekā no ārpuses. Domāju, tev patiks.
- Ļoti jauki, bet vai jums nebūtu iebildumu, ja es viena… - Līdz ar spēku izsīka arī pacietība. Man tūlīt pat vajadzēja nokļūt baznīcas tumšajā, vēsajā patvērumā, ldusumā un mierā, vienatnē ar sevi. Negribēju, ka viņi man seko.
Zigis aizdomīgi palūkojās, zinot, ka neesmu liela baznīcu fane.
- Nē, protams, ja vēlies palikt viena… Mēs sapratīsim, - Ralfs iedrošinoši uzsmaidīja. - Mēs pagaidīsim tevi pie ieejas. Ja kļūst slikti, pasauc.
Pateicībā pamāju ar galvu, nespējot iedomāties, kā gan viņi varēs mani sadzirdēt cauri baznīcas biezajiem mūriem, tomēr nolēmu neuzsākt diskusiju un, kamēr biedri nepārdomāja, steidzos nozust aiz smagajām koka durvīm.
Kā jau cerēju, dievnams sagaidīja ar mierinošu vēsumu un sastāvējušos sveču aromātu. Kad acis aprada ar krēslu, baznīca pārsteidza ar krāšņumu - no sienām un pīlāriem noraudzījās zeltā greznoti svētie un mazi, puspliki eņģelīši, krāšņi ornamenti greznoja altāri un kanceli. Gaisma ēkā ieplūda no vitrāžām rotātiem logiem augstu pie baznīcas velvēm un apaļām stikla lampām.
Svētdienas mise bija beigusies, un dievnams bija gandrīz tukšs - izņemot mani, lakotajos koka solos sēdēja vien grupiņa japāņu tūristu, kuriem gide pusbalsī stāstīja baznīcas vēsturi.
Baznīcas grandiozitātes samulsināta, klusām ieslīdēju solā tālāk no japāņiem, paliekot pīlāra mestajā ēnā. Iekšā valdošais drēgnums lika nodrebināties un aizpogāt žaketi, kas gan neko daudz nesildīja. Nezinu, ko biju gaidījusi, bet tagad mani atkal pārņēma vēlme atrasties saules pielietajā ielā. Atgāzusi galvu, palūkojos uz sienu zīmējumiem. Visi šie svētie izskatījās tik dusmīgi un neapmierināti - nav brīnums, ka katoļu baznīcai izdevies iedvest bijību gadsimtiem ilgi.
Neatradusi meklēto mierinājumu, jau taisījos celties un doties prom, kad no aizmugures smaga roka iespieda mani atpakaļ solā. Tikko apvaldījusi pārsteiguma izsaucienu, pagriezos, lai paskatītos, kas gan mani aizkavē, cerot ieraudzīt Ralfu vai Zigi.
Vīrietis auksti uzsmaidīja, nenovērsis melno skatienu, no kura iekšā viss sagriezās. Dzīvnieciskas bailes laupīja runasspējas un iekala mani kā dzelzs važās, neļaudamas pat izelpot.
- Kuš. - Daniels viegli pieskārās ar rādītājpirkstu man pie virslūpas. - Elpo!
Pieskāriens izrāva mani no sastinguma, un es ar troksni izlaidu gaisu no plaušām, kas no piepūles jau sāka sāpēt. Centos norīt siekalas, bet mute bija izkaltusi kā tuksnesis.
- Nebaidies! Neesmu šeit, lai nodarītu tev pāri, - viņš pieliecies nočukstēja pie auss, ar lūpām viegli pieskarda- mies manam vaigam.
Sarāvos kā trusītis un klusi iepīkstējos. Šķiet, sirds ari pamira, jo baznīcā iestājās absolūts klusums, kurā nedzirdēju pat savus sirdspukstus. Izmisumā pametu acis uz soliņu pusi, kur bija sēdējusi japāņu grupa. Tie bija tukši. Pa kuru laiku šie pamanījās nozust?
- Nē, šeit esam tikai mēs. - Daniels atlaidās solā un vērtējoši mani aplūkoja. - Tu labi izskaties. Par spīti tam, ka viņš tevi vazā pa puspasauli kā tādu klēpja sunīti.
Neko neatbildēju, neuzticēdamās savai balsij.
- Tu liecies saspringusi. Nepavisam ne tāda, kā atceros tevi no pēdējās tikšanās reizes. - Viņš nosmējās zemus, klusus smieklus, kas pārsteidzošā kārtā šķita ļoti seksuāli, par spīti mani pārņēmušajām šausmām.
- Ko viņš tev par mani ir sastāstījis? - Daniels atkal paliecās tuvāk. Balss ieurbās smadzenēs, izslaukot no tām pēdējās saprātīgo domu paliekas. Tagad spēju tik vien kā noraudzīties ar puspavērtu muti un bailēs ieplestām acīm kā porcelāna lelle.
Daniels lēnām pieskārās manam vaigam, turpināja kustību un izlaida roku caur matiem, satverdams plaukstā pakausi.
- Tu un viņš - jūs piederat man. Nekad neaizmirsti to, - ar spēku pievilcis mani sev klāt, Daniels brīdinoši nočukstēja. - Es par jums rūpēšos. Gādāšu, lai jūs būtu drošībā. Kad pienāks laiks, es paņemšu jūs, bet pagaidām… Ej, tevi jau gaida.
Uz atvadām uzspiedis skūpstu uz manām aukstajām, nedzīvajām lūpām, Daniels piecēlās un izgaisa baznīcas pustumsā.
Savukārt es paliku trīcot sēžam uz cietā koka sola, nespēdama piecelties, neuzticēdamās kājām, ka tās spēs izvest no viltus patvēruma. Tagad sapratu, ka baznīcas vilinājums neslēpās vis tās piesolītajā mierā, bet gan Daniels ar savu klātbūtni padarīja to līdzīgu magnētam manai emociju plosītajai dvēselei. Jau atkal - viņš pasauca un es nācu kā jērs uz upurēšanu.
Dienasgaisma aiz baznīcas mūriem apžilbināja kā mašīnas starmeši ezīti uz naksnīga lielceļa. Siltie saules stari veltīgi centās izkliedēt aukstumu, kas stindzināja līdz pat kaulam.
- Ar tevi viss kārtībā? - Zigis norūpējies satvēra mani aiz elkoņa. - Tu izskaties bāla.
Vāri uzsmaidīju un ar skatienu meklēju Ralfu, grasīda- mās izstāstīt baznīcā piedzīvoto.
- Kas notika? - Tagad arī viņš izskatījās nobažījies, pārtraucis Oto pusvārdā un piesteidzies klāt.
Atmiņā atausa Daniela tumšais skatiens.
- Nekas, - nočukstēju. - Viss kārtībā. Galva sagriezās. Laikam mazais pieņemas spēkā.
RA
Parīze mūs sagaidīja ar lietusgāzēm. Lidmašīnai nosēžoties Šarla de Golla lidostā, to šūpoja brāzmains vējš, liekot daudziem pasažieriem meklēt glābiņu pie papīra tūti- ņām. Tikmēr es biju iegrimusi ne pārāk jautrās pārdomās, kas pasargāja no nelabuma lēkmes. Lai arī saruna baznīcā bija īsa, tā tomēr šķita kā vesela mūžība. Jau kuro reizi domās atgriezos pie Daniela sacītā, mēģinādama saprast, kas no tā visa neļāva atstāstīt notikušo Ralfam. Kad lidmašīnas riteņi pieskārās skrejceļam, šķita, ka beidzot esmu sapratusi. Ne jau sacītais mani tā pārsteidza - vārdiem šajā gadījumā nebija nozīmes -, bet gan tas, KĀ Daniels to teica, - jūtu intensitāte viņa balsī lika pārdomāt un noklusēt notikušo.