Parīzes lidosta sagaidīja ar ierasto jucekli un kņadu. Lai arī ne pirmo reizi viesojos Eiropas modes galvaspilsētā, tomēr tā mani atkal pārsteidza nesagatavotu - iebraucēju bari, kas traucās pa lidostas stiklotajiem gaiteņiem, eskalatori, kas gluži kā zinātniskās fantastikas filmā pārcēla pasažierus no viena stāva uz nākamo, no viena korpusa uz otru.
Sagaidījuši somas, ar taksometru devāmies uz viesnīcu centrā, kurā ar gnoma Oto laipnu gādību mums bija rezervēti trīs numuriņi.
Ceļabiedru plānos attiecībā uz naksnīgo Parīzi un naktsklubiem Elizejas laukos atteicos piedalīties. Lai gan pulkstenis rādīja tikai pusdeviņi vakarā, jutos piekususi kā kaķis, un mana vienīgā vēlēšanās bija sabrukt viesnīcas mīkstajā gultā, pārvilkt segu pār galvu un ieslīgt viegli komatozā stāvoklī līdz pat nākamās dienas rītam.
Pēc vieglajām viesnīcas brokastīm, kas sevī ietvēra supertreknu un pasakaini garšīgu kruasānu ar džemu, melnu kafiju un apelsīnu sulu, bijām gatavi nākamās dievības meklējumiem. Oto bija apsolījis mums sagādāt gidu Parīzē un solījumu turēja. Kad nokāpām viesnīcas vestibilā, mūs sagaidīja sieviete, kas stādījās priekšā kā Mari Lupēna. Atiezusi sniegbaltos zobus platā smaidā, sīciņā brunete uzspieda katram uz vaiga pa bučai, apsveicinoties, kā jau frančiem ierasts. Tērpusies visa melnā - modī- gās kostīmbiksēs, vīrišķīgā blūzē un augumam cieši piegulošā žaketē -, viņa manā uztverē pārstāvēja visu francisko. Pat latviski viņa runāja ar izteiktu franču akcentu un ik pa laikam sarunā ievija tādus izsaucienus kā oh-la-la! un Voilā!. Centos uzminēt, kādu dievišķo būtņu sugu viņa pārstāv - elfus, gaisa fejas vai citas tikpat ēteriskas būtnes. Kad pajautāju Marī, man par pārsteigumu, sieviete dzidri un patiesi uzjautrināti iesmējās un šķita izbrīnīta, ka nespēju uzminēt.
- Es esmu loup-garou… - viņa uz mirkli aizdomājās, piemeklēdama īsto vārdu latviski. - Cilvēks - vilks?
- Vilkatis? - Zigis izpalīdzīgi pateica priekšā.
- Oui! Vilkatis. - Mari sirsnīgi uzsmaidīja. - Es strādāju Parīzes zoodārzā par sabiedrisko attiecību daļas vadītāju. Ļoti izdevīgi, teikšu atklāti.
- Varu iedomāties! Nav jādomā, kur pavadīt pilnmēness naktis, - nomurmināju. Izrādījās, ka vilkačiem ir lieliska dzirde, jo Marī piekrītoši pamāja par atbildi tikko dzirdamajai piezīmei.
- Tieši tā! Ļoti ērti! Bet nu pietiek pļāpāt. Ja vēlamies satikt mesjē Ahmedu Tariku Satī, ir jāpasteidzas. Viņš savā veikalā sastopams tikai līdz vienpadsmitiem, - Marī novī- teroja un izspurdza pa viesnīcas durvīm.
- Ko tad? - biju neizpratnē.
- Ra, - Ralfs lēnprātīgi paskaidroja, samierinājies ar manu neattapību. - Viņa runāja par Ra. Un kā gan tu varēji nepamanīt, ka Marī ir vilkate?
-Jā! It kā tas uz pieres būtu rakstīts! - neapmierināti purpinādama, sekoju Ralfam.
- Nu, viņai ir ļoti izteiksmīgi acuzobi, - Zigis nedroši piebilda, it kā tas padarītu visu acīmredzamu.
- Tu ko - mums esi eksperts?
- Nē, tikai man uzreiz bija skaidrs…
- Kas? Ka viņa ir vilkate? - Aiz izbrīna iesprūdu viesnīcas virpuļdurvīs un neveiksmīgi mēģināju izspraukties cauri.
-Jā, tici vai ne, bet kaut kā sajutu…
Zigis šķita tikpat apmulsis un izbrīnīts kā es. Kad beidzot izcīnījāmies ar sasodītajām durvīm, Ralfs ar Marī jau bija gabalā, un mēs dabūjām pielikt soli.
- Satī pieder veikals Place Vendome. Tajā pārdod ekskluzīvus interjera priekšmetus, kuru idejas autors ir pats mesjē Satī. Vispopulārākās ir lampas - vienreizīgi gaismas ķermeņi. Tik daudz izdomas! Tik daudz mākslinieciskās dzirksts! - Marī, nepalēninot gaitu, īsumā iepazīstināja ar Ra profesionālo nodarbi.
- Varbūt palīdz tas, ka viņš tomēr ir Saules dievs? - Zigis nedaudz sarkastiski ieminējās.
Par atbildi Marī noklakšķināja mēli, it kā sakot, ka ar to vien nepietiek.
Kā jau pirmdienas rītā pieklājas, ielas bija pilnas ar cilvēkiem un mašīnām. Vienmēr brīnījos, kā smalkie un cimperlīgie franči pārvēršas, piesēžoties pie automašīnas stūres. Kultūras paliekas nobāztas dziļākajos dvēseles nostūros un inteliģences maskas aizmestas prom - skaļi pīpinot un veltot citiem ceļu satiksmes dalībniekiem ne pašus glaimojošākos epitetus, vidusmēra francūzis un francūziete traucās pa platajiem Parīzes bulvāriem, ielocījušies mazītiņos auto, kuru izskats liecināja par ilgu un skarbu mūžu. Kājāmgājējiem katrs krustojums bija Baiļu faktora cienīgs pārbaudījums vai pasaules čempionāts sprintā, kur balvā - droša nokļūšana ielas otrā pusē. Tomēr tas bija tikai virspusējais, pirmais iespaids par Parīzi. Ar laiku pierod šķērsot ielas nevis pie attiecīgā luksofora signāla, bet tad, kad tuvumā nemana mazus, niknus Peugeot ar tādiem pašiem īpašnieldem, iemācās baudīt pilsētas burzmu un intensitāti, ar kādu noris dzīve. Sirds pārsteiguma priekšnojautās sitas straujāk pie katras kārtējās ieliņas stūra, tās tālākajā galā pamanot kādu grandiozu celtni - vai tā būtu baznīca, opera vai muzejs. Parīze ir pilna noslēpumu, kuriem ikdienā var staigāt garām, nepievēršot ne mazāko uzmanību, lai kādā siltā pievakarē nāktu atklāsme - cik tas ir skaisti un neatkārtojami. Mīlēju Parīzi ne jau Eifeļa torņa vai Dievmātes katedrāles dēļ, bet gan pilsētas valšķīgās, noslēpumainās dabas dēļ, kuru tā nebija gatava atklāt visiem - tikai tiem, kas mācēja skatīties un arī ieraudzīt.
Un jau atkal, soļojot pa Madlēnas laukumu, jutu, ka Parīze pārņem mani savā varā, liekot smaidīt kā bērnam saldumu veikalā. Bija patīkami atkal atgriezties - iepriekšējā reizē biju Parīzē kopā ar klienti, kas vēlējās fotosesiju uz Eifeļa torņa fona. Nācās strādāt ātri, jo ar profesionālajām kamerām pie franču kultūrvēsturiskā pieminekļa nav atļauts bildēt. Tomēr galu galā bildes sanāca labas, kliente bija apmierināta un man pat izdevās izvairīties no soda. Savādi, bet vienmēr man nācās apmeklēt modes galvaspilsētu stresa pilnos apstākļos. Labprāt atbrauktu vēl kādreiz - lai nesteidzīgi paklaiņotu gar gleznainajiem Sēnas krastiem, izbaudītu Parīzes naktsdzīvi un vienkārši pasēdētu kādā nelielā kafejnīcā, klausoties franču šansonus.
Bijām apmetušies nelielā četrzvaigžņu viesnīcā uz Rue de l'Arcade, tādēļ jau pēc minūtēm piecpadsmit atradāmies izslavētajā Place Vendome, spoguļodamies augstās modes namu veikalu skatlogos. Šeit atradās Chaumet, Chanel, Her- mes un citi modes guru. Lielajā astoņstūrveida laukumā, ko ieskāva izsmalcinātas viesnīcu ēkas, slējās obelisks, ko Napoleons Bonaparts uzcēla par godu uzvarai Austerlicas kaujā.
Vēsturiskajā laukumā atradās arī mesjē Satī alias Ra interjera priekšmetu veikals. Durvju zvans eleganti noskanēja, mums ienākot gaismas pilnajā veikalā, kas apvienoja izsmalcinātu klasicismu un elegantu modernismu. Uz mirkli paliku apstulbusi stāvam un atplestu muti lūkojos uz neticamo skaistumu apkārt - gan griesti, gan visas brīvās virsmas plašajā telpā aizņēma dažādas lampas, svečturi un citi gaismas ķermeņi, kurus grūti ietilpināt kādā konkrētā kategorijā. Greznības ieskauta, sajutos kā prasta lauķe savos mūžīgajos džinsos, botās un sporta jakā. Turklāt, spriežot pēc skatiena, - veikala pārdevēja bija ar mani vienisprātis.
Marī veltīja pusmūža kundzei apburošu smaidu un pusbalsī paskaidroja, ka esam ieradušies, lai satiktu mesjē Satī, kurš, domājams, mūs jau gaida. Pārdevēja šaubīgi noskatījās, tomēr piekrita paziņot par mūsu ierašanos mesjē Satī.
- Es nejūtos labi, - klusām pačukstēju Zigim, kurš likās pārņemts ar apkārtredzamo skaistumu.