- Tu vemsi? - viņš izklaidīgi pajautāja, neatrauda- mies no burvīgas lampas ar maigi zeltītām rozēm kupolu vietā.
- Nē, ne jau tā. Jūtos kā zilonis trauku veikalā!
- Vai, mīļā, tu tā arī izskaties. - Zigis nesniedza mierinājumu. Jau grasījos atbildēt kaut ko tikpat dzēlīgu, kad mums pievienojās pats mesjē Satī. Ja teiktu, ka iedomājos viņu gluži citādu, tad nekaunīgi melotu. Ra izskatījās pēc eleganta un bagāta ēģiptiešu džentlmeņa labākajos gados. Viņa ogļmelnajos matos jau bija iezadzies nodevīgs sirmums, bet melno acu kaktiņos iegūlušas vieglas krunciņas, gluži tādas pašas kā ap plānajām lūpām apveltīto muti, ko aizēnoja liels ērgļa deguns. Neapšaubāmi izskatīgs vīrietis - tērpies melnā, dārgā uzvalkā un spoži baltā kreklā, kas izcēla ādas tumšo mirdzumu, mesjē Satī izskatījās pēc Džeimsa Bonda ēģiptiešu versijas.
- Mesjē Satī, šie ir tie cilvēki, par kuriem jums stāstīju, - Mari vērsās pie viņa latviski. Mani nebeidza fascinēt dievišķo būtņu lingvistiskās iespējas.
- Es šeit redzu tikai vienu cilvēku. Un kāpēc tu atvedi viņus uz šejieni? Nevarēji pagaidīt manu zvanu? - Nopētījis mūs ar aukstu, vienaldzīgu skatienu, mesjē Satī izskatījās neapmierināts ar mūsu ierašanos viņa super- smalkajā veikalā.
- Piedodiet, bet nevarējām gaidīt tik ilgi. Dēmetra lika saprast, ka lieta ir steidzama, - Mari atvainojās tikai formāli, brūnajām acīm auksti iemirdzoties.
- Labi. Tiekamies divos Latīņu kvartālā, Place St Andre desArts. - Ra stūma mūs uz durvju pusi. - Un izvēlies kādu normāla paskata cafe, nevis ūķi, pie kādiem esi pieradusi.
Pēdējā piezīme lika Mari nosarkt aiz dusmām un aizvainojuma, kuru viņa veltīgi centās slēpt aiz vienaldzības maskas.
Tikai kad smalkā veikala durvis aiz mums aizvērās ar klusu, elegantu klikšķi, vilkate ļāvās emocijām.
- Merde! Tas uzpūtīgais imbecilel - sieviete nikni nopurpināja, steigdamās prom pa ielu.
- Njā, tas tips nu gan ir īsts saulstariņš, - izteicu sašutumu, tikai daudz saudzīgākā veidā. - Un ko viņš ar to gribēja teikt - tikai viens cilvēks? Mēs taču ar Zigi abi esam cilvēki! Vai arī es tagad vairs neskaitos?
- Mari, pagaidi! - Ralfs nelikās ne zinis par manu neapmierinātību. - Ko darīsim? Līdz diviem vēl daudz laika.
- Nu, - sieviete piebremzēja. Acīmredzot dusmas bija pārgājušas. - Mēs varam apmeklēt Luvru, - viņa šaubīdamās piedāvāja, tomēr ierosinājums neguva atbalstu ne no manis, ne Ziga. Vienīgi Ralfs izskatījās ieintriģēts. Savukārt man jau bija padomā nodarbe, kas nekad neapnika.
- Nu, vai ari mēs varētu… - Marī domīgi iesāka, vērodama mūsu reakciju. - Apmeklēt kādu citu nozīmīgu kultūras pieminekli…
Mēs ar Zigi priecīgi smaidījām turpinājuma priekšnojautās.
- Kā būtu ar Printemps vai Galeries Lafayette?
- Abus! - vienlaikus iesaucāmies. Marī uzminēja mūsu slēptākās vēlmes - doties prastā, mietpilsoniskā un intelektuāli seklā iepirkšanās tūrē.
- Nē, izvēlieties vienu, un tas jau būs daudz. - Ralfs tomēr nešķita priecīgs par gaidāmo triju stundu ilgo izklaidi, kas tik ļoti saviļņoja mani un Zigi.
- Labi, tad mēs izvēlamies Printemps, - neapmierināti noburkšķēju, klusībā lolojot cerību, ka tomēr izdosies pa kluso aizšmaukt arī uz otru tirdzniecības centru. Galu galā - tie atradās gluži blakus.
Kad pēc trīsarpus stundām Ralfs mūs vilka laukā no kārtējās piemērīšanas kabīnes, neapmierināti bubinot kaut ko par bezatbildību, kavēšanu un atkarību, es biju dziļi parādos - aizņemoties no Ziga finansiālos līdzekļus jaunas garderobes iegādei. Toties jaunieguvumu vidū bija melns NafNaf pusmētelītis, superšauras, melnas bikses no Morgan, kā arī trīs melnas blūzītes no Moschino. Jutos gatava saplūst ar smalko Parīzes publiku.
Līdz Latīņu kvartālam otrpus Sēnai paspējām nokļūt laikā, nenokavējot norunāto tikšanos, tomēr neatlika laika, lai saskaņā ar mesjē Satī izteiktajām vēlmēm sameldētu piedienīgu kafejnīcu.
Iekārtojušies kādā no daudzajām āra kafejnīcām pie neliela, nestabila galdiņa, pasūtījām kafiju un salātus kā vieglu pusdienu priekšvēstnesi un, baudīdami rudens saules mīlīgos starus, gaidījām mesjē Satī.
Ra ieradās precīzi divos, apstiprinot teicienu, ka precizitāte ir karaļu īpašība. Gribējās piebilst - ari dievu.
Viņš bija nomainījis smalko ietērpu un tagad drīzāk līdzinājās Džeimsam Bondam brīvdienās. Viss viņa apģērbā bija dārgs un kvalitatīvs - sākot ar tumši zilajiem džinsiem, lakādas kurpēm, balto kreklu un beidzot ar rozā džemperīti, nevērīgi apsietu ap pleciem.
-Jūs gribējāt runāt ar mani, - Ra iesāka bez ceremonijām, tikko viņa smalkais dibengals pieskārās krēslam. - Runājiet.
- Lokijs vēlas Apokalipsi. Mums vajag tavu balsi, lai izslēgtu viņu no Lielā Septiņnieka. - Ralfs uztvēra sarunas ritmu.
- Un kāds man no tā labums? - Ra vienaldzīgi pārjautāja un, aizsmēķējis tievu, brūnu cigareti, izpūta kodīgus dūmus, kas acumirklī atņēma man jebkādu ēstgribu.
- Tiešs - nekāds, bet padomā par savu smalko veikalu un kas no tā paliks pāri, ja Lokijs savu plānu novedīs līdz galam. - Ralfs nelikās traucēts atšķirībā no Mari, kurai cigaretes dūmi sagādāja tādas pašas nepatīkamas izjūtas kā man.
- Veikals… - Ra izsmējīgi savilka lūpas urskulītī. - Tās ir tikai grabažas.
- Bet tās ir tavas grabažas. Tevis radītas.
- Labi, padomāšu par jūsu priekšlikumu.
- Tikai domā ātri, mums vēl ir jāatrod Amuneta. Vai tu gadījumā nezini, kur varētu viņu meklēt? - Eņģelis ieturēja vēsu, lietišķu toni, lai gan varēja just, ka dieva augstprātība sāk viņu kaitināt.
- Amuneta? - Ra iegrima pārdomās. Ar brūno, slaido pirkstu notraucis cigaretes pelnus, viņš vienaldzīgi paraustīja plecus. - Iespējams, Atēnās… iespējams, Romā…
- Bet visticamāk? - Ralfs nelikās mierā. Viņš šķita pārliecināts, ka Ra ir zināma Amunetas atrašanās vieta, tikai dievs nevēlas to atklāt.
- Visticamāk - Stambulā. - Ra laikam nosliecās par labu atklātībai.
- Faldies, - Ralfa pateicība nenāca no sirds.
- Nav par ko. Kad jūs dosieties prom?
- Tiklīdz noskaidrosim, kur atrast Amunetu. Tā ka tev vēl ir laiks izlemt, kurā pusē tu esi.
- Nē, laiks un arī vāra cerība ir jums. Cerība, ka Apokalipses tomēr nebūs, jo pieļauju, ka vecenes jau ir devušas piekrišanu un tagad viss ir atkarīgs no manis un Amunetas, vai ne? - Tumšais skatiens izsmējīgi pārslīdēja mums.
Ralfs nepadevās provokācijai. - Mēs gaidīsim.
Ra devās prom neatvadījies, un, kad viņa slaidais stāvs pagaisa no skatiena, iejukdams cilvēku pūlī, es sajutu savādu atvieglojumu.
- Nepatīkams tips, - noskurinājos tēlotā riebumā. - Tāds iedomīgs un…
- Sot! - Marī pabeidza teikumu ar niknu franču vārdu, kas laikam nebija nekas glaimojošs.
- Viņš tāds ir jau no sākta gala, - Ralfs mierinoši iestarpināja mūsu jūtu izvirdumā. - Neko citu es pat negaidīju. Domāju, ar Amunetu mums ies līdzīgi.
- Nu, nesaki vis, - Marī nepiekrita. - Ja var ticēt baumām, - ar Amunetu ir pavisam švaki. Kopš šķiršanās no Amuna meitene nogājusi no ceļa. Viens no maniem paziņām nesen viņu satika Amsterdamā - galīgi nošņurkusi, klīdusi Sarkano lukturu rajonā un pelnījusi naudu kokaīnam, sniegdama debešķīgu baudu piedzērušiem angļu tūristiem. Nu, vai vismaz to viņa esot piesolījusi. Katrā ziņā meitene ir salauzta, un, ja Lokijs viņu atradīs pirms mums, - vēl nav zināms, kā tas beigsies.