- Aiziešu līdz dāmu istabai, - iekliedzu Zigim ausī un devos atjaunot lūpu spīdumu un nedaudz uzbužināt lokās, kas sāka nolaisties, liekot man izskatīties pēc ēzelīša Iā.
Atsvaidzinājusies, nesekmīgi centusies saukt pie kārtības cirtas un tomēr atguvusi pašapziņu, devos atpakaļ pie galdiņa, pa ceļam izvairoties no iekarsušajiem tusētājiem. Vakars tuvojās pusnaktij, un cilvēku klubā bija ka biezs. Ar grūtībām izdevās izvairīties no sadursmes ar oficianti, kas nesa pilnu paplāti ar krāsainiem kokteiļiem glāzēs uz augstām, tievām kājiņām.
Laužoties cauri pūlim, piepeši sajutu vērojošu skatienu. Protams, tas glaimoja manai dumjajai pašapziņai, tāpēc pagriezos ar platu smaidu, lai sveiktu slepeno pielūdzēju. Skatiens sastapās ar tumšām acīm, liekot sirdij palēkties. Zāles tālākajā galā, nevērīgi atspiedies pret sienu, stāvēja Danielam ļoti līdzīgs vīrietis un nenolaida acis no manis. Nepatīkami pārsteigta, novērsos, nespējot noticēt redzētajam. Kad uzdrošinājos atkal palūkoties, vīrietis bija pazudis no sava novērošanas punkta. Mani pārņēma straujš atvieglojuma vilnis - visticamāk, tas bija kāds kluba apmeklētājs, kurš pat nenojauta atstāto iespaidu uz mani. Pasmaidīju par savu muļķību: tā jau nu būtu liela sakritība - satikt Dānieļu naktsklubā Parīzē.
Tomēr, atgriežoties pie galdiņa, redzētais nelika mieru. Ar grūtībām iesaistījos Ziga un Marī sarunā par ekoloģiskajām problēmām Latvijā un vilku populācijas izplatību Baltijas valstīs kopumā. Man nebija nojausmas, ar kādām grūtībām saskaras Latvijas vilkači, tāpēc par šo tēmu nolēmu paklusēt, brīnīdamās par Ziga informētību. Pa ausu galam klausījos, kā viņš stāsta par augstajām gaļas subproduktu cenām un lauku tūrisma attīstību, nespējot saprast, kāds tam visam sakars ar vilkačiem, bet acīmredzot diezgan tiešs, jo Marī šķita patiesi ieinteresēta. Garlaikoti pārlaidu skatienu deju zālei, kurā viens pie otra locījās dejotāju augumi. Balkonu, uz kura mēs sēdējām, balstīja lielas kolonnas - to ēnā piepeši pamanīju vīrieti, kurš bija piesaistījis manu uzmanību jau iepriekš, nākot no dāmu istabas. Daniela līdzinieks stāvēja, atspiedies pret kolonnu, malkoja dzērienu un vēroja dejas entuziastus. Telpā valdošā pustumsa un biezais cigarešu dūmu aizsegs neļāva saskatīt viņa seju. Sasprindzināju redzi, uztraukumā aizturot elpu. Līdzība bija satriecoša. Un tad, sajutis sev pievērsto skatienu, svešinieks palūkojās augšup. Mūsu skatieni atkal sastapās, un apjausma nāca gluži kā strāvas trieciens - tas tiešām bija Daniels, vien dažu metru attālumā, visā savā draudīgajā būtībā.
Uztraukumā man noreiba galva, liekot apkārtnei sagriezties dzintarkrāsas virpulī. Ar trīcošām rokām uzmanīgi noliku glāzi uz galda, baidīdamās novērst skatienu no Daniela, lai atkal nepazaudētu no sava redzesloka un neļautu viņam piezagties nepamanītam. Daniels uzsmaidīja. Viņš bija mani pamanījis.
- Nele, tev viss kārtībā? - Zigis, pārliecies pār galdiņu, nobažījies palūkojās manī.
- Jā… - neskaidri nomurmināju, nespēdama fokusēt skatienu uz viņu. - Man viss kārtībā, tikai… te ir ļoti karsts. Es iziešu.
- Pagaidi, iešu tev līdzi, - Zigis izpalīdzīgi pieteicās.
- Nē! - steidzīgi atcirtu. - Man viss būs labi. Es tikai… gribu pabūt viena, atvilkt elpu.
- Tu esi pārliecināta? - Tagad arī Marī bažījās.
- Pilnīgi.
Beidzot tikusi prom no galdiņa, apsvēru iespējas. Pulsējošā mūzika un krāsaino gaismiņu karuselis neļāva skaidri domāt. Raudzījos Če Gevaras portretā pie sienas, it kā gaidot, ka Latiņamerikas revolūcijas tēvs tūlīt nāks klajā ar ģeniālu plānu. Blakus stāvošās meitenes jocīgi nolūkojās - acīmredzot domu vakuums atspoguļojās man sejā. Vienīgais variants, kas nāca prātā, bija - paslēpties sieviešu tualetē un nogaidīt, līdz Daniels aiziet. Tomēr plānam bija trūkumi - es nevarēju zināt, kad viņš aizies un cik ilgi būs jāsēž higiēnas cietoksnī.
Nespēdama ātrumā izdomāt neko citu, apņēmīgi lauzu ceļu cauri tusētāju pūlim dāmu istabas virzienā, kad pusceļā sajutu stingru roku satveram manu kailo elkoni - Zigmunds laikam tomēr neticēja maniem spēkiem.
- Zigi, es taču teicu… - pār plecu izmetusi, centos atkratīties.
- Kuš… - uzšņāciens bija baisi pazīstams. Neatlaidis satvērienu, Daniels iegrūda mani tuvējā sienas nišā, kur aiz bārkstainiem bambusa aizlcariņiem patvērās neliels galdiņš un mīksti klubkrēsli. Ar savu augumu piespiedis pie sienas, Daniels bloķēja gaisa pieeju manām plaušām, izraisot labi pazīstamo nelabumu. Jutu, kā uz pieres izspiežas auksti sviedri, un nesekmīgi mēģināju ievilkt gaisa malku, no visa spēka pretodamās ģībonim. Salsas ritmiem pievienojās arī asiņu šalkoņa un sirdspuksti ausīs. Apziņa pulsēja kā sveces liesma caurvējā - uz apdzišanas robežas.
Pamanījis manu drudžaino spirināšanos, viņš atslābināja tvērienu, ļaujot man uzelpot. Šalkoņa pazuda, salsa palika, tomēr tā zaudēja erotisko pieskaņu, iegūstot drīzāk šausmu filmu fona mūzikas draudīgumu.
- Ko tu gribi? - Līdz ar gaisu atgriezās arī dusmas un nez no kurienes uzradās drosme, kas jebkuram cālim darītu godu.
- Neko, tikai nolēmu piekāpt, apsveicināties. Paskatīties, kā mani mīļie jūtas. - Daniels uzsmaidīja aukstu ķirzakas smaidu. Sajutu viņa plaukstu iespraucamies starp mūsu augumiem, piespiežamies pie mana vēdera. Acumirklīgs dedzinoša karstuma vilnis pārņēma ķermeni, liekot izbailēs izdvest dzīvniecisku kunkstu. Tas šķita nereāli - it kā mans organisms būtu nostājies pret mani, darbotos pret manu gribu.
- Kuš… nebīsties, - viņš šķita čukstam mierinājuma vārdus nevis man, bet mūsu nedzimušajam bērnam. Sāku atkal spirināties, cenšoties vīrieti atgrūst, atbrīvoties no pieskāriena, kas svilināja kā dzīva uguns. Pašsaglabāšanās instinkts kliedza un spiedza, liekot sist, kost, skrāpēties - cīnīties par dzīvību.
- Pietiek, - Daniela tonis mainījās - maigums un sau- dzīgums pagaisa, savā vietā atstājot tīru, aukstu tēraudu. Un tas iedarbojās gluži kā ledusauksta ūdens šalts. Norimu piekususi un aizelsusies un saļimu viņam uz rokām - padevusies liktenim.
- Tu taču saproti, ka kopš tās nakts mēs esam saistīti? - Daniels turēja mani dzelzs satvērienā un čukstēja ausī, ar karstu elpu apsvilinādams man kaklu. Atguvu skaidro saprātu, kas lika kliegt, saukt palīgā, cerot, ka kāds izdzirdēs.
- Nepūlies, neviens tevi nedzirdēs, - viņš klusi iesmējās, pirms paspēju izdvest kaut pīkstienu. Biju aizmirsusi par viņa lielisko spēju lasīt manas domas.
- Ja esi nomierinājusies, vai varam apsēsties, aprunāties?
Pašūpoju galvu kā atsperu lelle - sunītis, ko autobusu šoferi kādreiz līmēja uz transportlīdzekļa priekšējā paneļa.
Nebiju pārliecināta par gatavību sarunai ar Dānieļu, bet, šķiet, cita varianta nebija. Saudzīgi apsēdinājis mani mīkstajā klubkrēslā, viņš iekārtojās pretī un aizpīpēja tievu, brūnu cigareti, pēc kodīgās smakas līdzīgu tai, ko smēķēja Ra.
- Tu esi atsācis smēķēt? - Manā stresa pilnajā prātā atausa neskaidras atmiņas par mūsu pirmo un vienīgo randiņu. Apziņa mēdz izspēlēt savādus jokus.