- Jā, zini - šis ir bijis saspringts laiks… - Daniels nosmējās. Mans jautājums viņu nepārsteidza tik ļoti, cik mani pašu. Laikam mana smadzeņu puslode no stresa atslēdzās - es mierīgi sēdēju un saviesīgi sarunājos ar savu problēmu galveno vaininieku.
- Ko tu neteiksi, - nomurmināju, lai gan dziļi sevī apspiedu vēlmi kliegt un brēkt par netaisnību, par šausmām, kurās viņš mani iegrūdis.
- Piedod, es zinu - arī tev šis laiks nav no vieglajiem. - Pārsteidzoši, bet atvainošanās šķita nākam no sirds.
- Tu pat nevari iedomāties.
- Nekas - mazais aug, pieņemas spēkā un ar laiku spēs parūpēties par mammu, ari kad manis nebūs līdzās.
- Ko tu tagad muldi? Un tu neesi mans vīrs vai mīļākais! Tu esi briesmonis! Monstrs! - Dusmas tomēr atrada ceļu uz virspusi.
- Nomierinies. - Mans jūtu izvirdums, šķiet, pārsteidza Dānieļu. - Esmu tāds pats monstrs kā visi pārējie. Tevi ieskaitot, dārgā.
- Nē! Es vismaz necenšos iznīcināt pasauli.
- Pietiek. Savaldies.
-Un ja ne? Kas tad? Tu mani atkal…? - Man aizlūza balss, neļaujot pabeigt teikumu. Karstas asaras ritēja pār vaigiem.
Paslēpu seju rokās, nevēlēdamās, lai viņš redz manu vājumu, izmisumu. Jau tā viņš bija redzējis pārāk daudz.
Daniels notupās man pie kājām un aptvēra ceļus. No viņa pieskāriena sarāvos, kā čūskas dzelta. Dusmas norima, un bailes atgriezās.
- Paskaties uz mani, - viņš maigi pavēlēja. - Es neesmu monstrs. Es tikai sakārtoju lietas. Un jā - pēc tam viss būs citādi, daudz labāk. Un tevi gaida laba un skaista dzīve. Es parūpēšos, lai tev nekā netrūktu.
- Par ko tu runā? - Domās valdīja putra, Daniela vārdi nespēja tajās ieviest skaidrību, tikai samulsināja vēl vairāk.
- Es nevēlu tev neko sliktu. Tu redzēsi - kad iepazīsi mani tuvāk. Es tikai gribu pasargāt tevi un mūsu bērnu, - Daniels pieliecies čukstēja. Viņa balss gluži kā maigs samts ietina apziņu, ieaijājot instinktus un izgaisinot baiļu paliekas. Kaut kur dziļi dvēseles tālākajā nostūrī samtainās skaņas aizsāka pārmaiņas. Gluži kā lavīna, kā paisums jaunās izjūtas cēlās un meklēja izeju virspusē. Tās atsaucās uz Daniela balss skaņām gluži kā dresētas kobras uz stabules skaņām. Beidzot sajutos drošībā, viņa pieskārieni sniedza mierinājumu, un bailes no Daniela aizvietoja citas - bailes, ka viņš varētu pazust, atstājot mani atkal vienatnē ar pārdzīvojumiem, izmisumu un bezcerību, kas gluži kā melns bezdibenis vīdēja kaut kur līdzās, apziņas tālākajā nomalē, un draudēja atkal aprīt.
- Nepamet mani, - dzirdēju sevi lūdzam, pieglaudusi vaigu Daniela plaukstai. No viņa starojošais karstums vairs nešķita dedzinošs, bet gan patīkami sildīja. Tas bija mans glābiņš, grēku izpirkšana.
- Nekad. Nekad es jūs nepametīšu. - Viņa čuksti bija tik liegi kā tauriņa pieskārieni, tik saldi kā eņģeļu dziesmas.
Ļāvu viņa skatiena tumsai aprīt mani un dvēselei izšķīst viņa būtībā.
- Nele, saki, kurp devās Ralfs! Dzirdi? Tas ir svarīgi. Man jāzina, kurp devās tavs eņģelis.
- Pie Amunetas. - Brīnījos, kā gan Daniels varētu to nezināt. Varbūt Ralfs viņam nepateica? Lai gan nebūtu nekāds brīnums - nez kāpēc viņi diez ko labi nesatika.
- Uz kurieni? Kur ir Amuneta?
- Nezinu. Ra tikai teica… - Gluži kā nemaņā noslīdēju uz ceļiem blakus Danielam un piespiedu seju viņa plecam. Viņš tik patīkami smaržoja. Gribējās murrāt kā mazam kaķītim - es biju mājās, drošībā.
- Nele, ko Ra teica?
- Ra teica, ka viņa var būt jebkur - Romā… Atēnās… - Dārdošā salsa fonā šķita pagaistam. Tā kļuva aizvien lēnāka, maigāka, gluži kā šūpuļdziesma. Gribēju tikai vienu - saritināties Danielam klēpī un aizmigt, izgulēt lielo nogurumu, kas pēdējās dienās nomāca, patverties no nemitīgajām problēmām. Tikai nevarēju atcerēties, kas tās bija par problēmām. Kaut kas mani nomāca, uztrauca, bet tagad…
- Nele, mīļā, mēģini atcerēties - Ra teica, ka Amuneta ir…?
- … Stambulā, - paspēju nomurmināt, pirms apziņa izgaisa melnajā bezdibenī.
- Nele! Nele! - kāds purināja mani aiz pleca, izraujot no patīkamās aizmirstības. - Tu dzirdi mani? Mosties, mēs braucam mājās. Nē, tu vari iedomāties - viņa nolīdusi stūrītī pagulēt! Vienkārši lieliski! Bet ko var gaidīt no grūtnieces.
Ar mokām pavēru kreiso aci, jo labās plakstiņi šķita kā ar Momentu aizlīmēti. Caur skropstām palūrēju uz Zigi neizpratnē, kāpēc viņš mani modina.
- Tu varēsi piecelties? - Redzeslokā parādījās vēl viena runājoša galva - Marī. Veltīju viņai miegainu smaidu, lai gan patiesībā man nepatīk, ka cilvēki ielaužas manā guļamistabā, rausta un pieprasa, lai ceļos augšā. Jau kopš bērnības neesmu varējusi to ciest - mamma var apliecināt: uz skolu mani varēja dabūt tikai ar buldozeru.
- Nē, viņa guļ, - Marī sniedza precīzu novērtējumu manam stāvoklim. - Ņem viņu uz rokām un nes uz taksi.
Pamodos no spilgtas saules gaismas, kas lauzās caur aizvērtajiem slēģiem. Beidzot pa ilgiem laikiem jutos Lieliski izgulējusies un labi atpūtusies. Rūpes un raizes šķita palikušas tālā pagātnē, aizsūtītas kosmosā bez atgriešanās iespējas.
Izstaipījusies kā miegaina kaķene, sameklēju pie gultas nomestos rltasvārkus un devos brokastu medībās uz virtuvi. Kuņģis sūtīja nepārprotamus signālus, kas vēstīja par absolūtu badu.
- Labrīt, meitenes! - pasveicinājusi pie virtuves galda sēdošos Marī un Zigi, taisnā ceļā devos pie ledusskapja.
- Pirmkārt, nevis labrīt, bet labvakar - tagad jau ir pieci pēcpusdienā. Tu nogulēji visu dienu, - Marī iebilda.
- Un, otrkārt, kas tev vakar notika? Tu klubā atlūzi! Un pa ceļam uz mājām tā ari ne reizi nepamodies! - Draugs bija taisnīga sašutuma pilns.
- Jums skauž?
- Nē, bet… Tu laikam esi izsalkusi? - Zigis tomēr bija ļoti vērīgs. Viņš nonāca pie šāda secinājuma, balstoties uz mana vēdera izdvestajām urkšķošajām skaņām.
- Kā tu uzminēji? Mans mazais asprātis. - Nosūtīju gaisa skūpstu un sabruku uz virtuves krēsla. - Uztaisīsi kaut ko?
- Ēdīsi uzsildītu cepeti ar tvaicētiem dārzeņiem?
- Jā, bet bez burkāniem, lūdzu. - Veltīju viņam vissaulaināko smaidu no sava arsenāla. - Nu, un ko jūs labu darāt?
Izskatījās, es viņus pārtraucu svarīgas apspriedes laikā - uz galda atradās pusizdzertas kafijas krūzes un pelnutrauks ar izsmēķiem.
- Ralfs zvanīja, - Marī pavēstīja jaunumus, pamanījusi manu interesi. - Viņš ir ticis uz pēdām un tagad lūdz, lai mēs no savas puses apstiprinām.
- Ko tad?
- Man šovakar jāsatiek kāds cilvēks. Viņš zināšot, kur meklēt Amunetu.
- Lieliski! Kas ir šis cilvēks? - Pa ausu galam klausījos Marī teiktajā. Cepetis jau sāka pildīt gaisu ar kārdinošiem aromātiem, laupot spēju skaidri domāt.
- Ralfs teica, kur viņu meklēt, bet neko vairāk. - Marī tonis lika noprast, ka arī viņu neapmierina šāds lietu pavērsiens. Vai arī - tur bija kas vairāk? Vai viņi kaut ko noklusēja?
Pirms paspēju šo domu attīstīt tālāk, ēdiens jau atradās uz šķīvja man priekšā, līdz ar to mana ieinteresētība izplēnēja.
- Kur un cikos mums jātiekas ar mistisko informatoru? - cepetis izrādījās tik lielisks, ka nespēju atbrīvot muti, lai uzdotu jautājumu, tāpēc Marī bija jāsamierinās ar slāpētu skaņu.
- Es iešu viena.