- Kāpēc? Ja drīkst jautāt.
- Tas ir pārāk bīstami jums abiem.
- Skaidrs. - Vienaldzīgi paraustīju plecus. Ja bīstami, tad bīstami. Netaisījos celt iebildumus, sist dūri galdā vai histērijā cirst kāju pie zemes.
īsi pirms pusnakts Mari, tērpusies kā nindzja, centās pēc iespējas nemanāmāk izslīdēt pa ārdurvīm.
- Es jau domāju, ka operācija "I" ir atcelta. Kur tu tik ilgi čammājies? - Iznācu no aizdurves mestās ēnas, pārbiedējot jauno sievieti. Par spīti vilkates instinktiem, viņa mani nepamanīja.
- Tā ir sarunāts - uz pusnakti.
- Labi, tad ilgāk nekavēsimies - pusnakts jau drīz būs klāt. - Atvēru ārdurvis un galanti palaidu vilkati pa priekšu. Mari neizkustējās no vietas, ar brūno acu skatu naglodama mani pie sienas.
- Tu nevari nākt man līdzi.
- Kāpēc?
- Es teicu - tas ir pārāk bīstami.
- Par mani neuztraucies. Varu garantēt, ka viss būs kārtībā. Man ir sava apdrošināšanas polise, - nosmējos par savu joku, mudinādama Marī kustēties.
- Ralfs…
- Viņam nekas nav jāzina. Ejam! - Nesagaidījusi vilkates piekrišanu, izgāju pa durvīm.
- Kurp mēs dodamies? - Marī man pievienojās jau uz ielas. Stāvēju zem ielas lampas, uzmetusi uz galvas sporta jakas kapuci, lai tā aizēnotu seju un medību uztraukumu tajā.
- Uz Clichy, tur ir viens klubs, kur pulcējas… tādi kā es. Tev jābūt ļoti uzmanīgai.
- Sarunāts.
Līdz taksometru pieturai mēs gājām ldusēdamas. Soļi klusi atbalsojās naksnīgajā ielā. Lielo kastaņkoku mesto ēnu un ielas lampu gaismu spēle uz grandiozo ēku fasādēm piešķīra naktij savdabīgu, draudīgu šarmu. Apkārt neredzēja nevienas dzīvas dvēseles, izņemot dažus klaidoņus kaķus, kas, zaļajām acīm tumsā mirdzot kā maziem prožektoriem, aizdomīgi mūs nopētīja. Šķita - tie juta, ka neesam parasti naksnīgu pastaigu cienītāji, kas izbauda vientulīgo mieru pēc dienas burzmas.
Mari lika taksometra šoferim pieturēt pie necila paskata daudzdzīvokļu mājas. Atšķirībā no citām šajā rajonā pie tās nedega ne ielas lampa, ne arī tās priekšā grozījās jau ierastais jauniešu bariņš. Tā šķita pilnīgi pamesta, tumša un neapdzīvota.
Mirkli vērusies tumsā, Mari paziņoja, ka šī ir īstā vieta. Mēs norēķinājāmies ar šoferi, un viņš aiztraucās, riepām nospolējot uz vēl siltā asfalta - sasiluša no dienas karstās saules.
Dziļi ieelpoju, atgāzusi galvu pret debesīm. Spožas zvaigznes vienaldzīgi noraudzījās lejup. Kaut kur aiz māju jumtiem savu ceļu pa debesjumu sāka arī spožs mēnessrags.
Šķērsielā valdīja absolūts ldusums, ko reizumis iztraucēja attālas satiksmes skaņas un kaķu kautiņi par tuvējā miskastē atrasto gardumu. Gaisā virmoja sastāvējušies austrumu virtuves asie aromāti un urīna smaka. Labs rajons.
- Tu esi pārliecināta, ka tas ir šeit? - Šaubīgi paraudzījos apkārt. Neizskatījās, ka te būtu kāds naktsklubs - nedzirdēja ne mūziku, ne citas tusiņam raksturīgas skaņas, turklāt nemanīja arī pašus tusētājus.
- Jā. - Marī, mirkli pasvārstījusies, devās pie šķībām, no dēļu galiem sasistām durvīm mājas galā. - Nāc! Un turies līdzās, neatpaliec.
- Labi, mammīt! - nočiepstēju bez mazākās vēlēšanās būt nepaklausīga. Šī vieta nerosināja drosmes uzplūdus. Sāku nedaudz nožēlot, ka pieteicos līdzi. Pustumsā jautās kas draudīgs, bīstams.
Aiz aprepējušām durtelēm pavērās vēl vienas - dzelzs, atgādinot ieeju zemūdenē. Durvju vidū bija neliela lūciņa, kurā pēc Marī vieglās pagrabināšanās gar durvju rūsu parādījās dzelteni mirdzošs acu pāris.
Ne vārda neprasot, dzeltenās acis mūs nopētīja, it sevišķi ilgi uzkavējoties pie manis. Tad to īpašnieks laikam nosprieda, ka esam šai vietai piederīgas, un durvis beidzot atvērās.
Acumirklī mūs applūdināja dārdošas house mūzikas skaņas, apdullinot un īslaicīgi padarot kurlas.
- Domāju, ka vilkačiem nepatīk skaļa mūzika - jums taču tik asa dzirde. - Pieliecos Marī pie auss, lai būtu pārliecināta, ka viņa mani dzird. Degunā iesitās ķermeņa aromāts - vienlaikus salds un ass.
- Jaunā paaudze. - Viņa paraustīja plecus. - Ko var gribēt.
Palūkojos apkārt - iekārtojums kā jebkurā parastā klubā. Deju zāle, vienā stūrī izgaismota bāra lete un plaukti ar alkohola pudelēm, dīdžeja paaugstinājums ar aparatūru, bet tālākajā zāles galā vīdēja izeja uz chill-out zonu. Interjers gan nedaudz atšķīrās no ierastā - sienas klāja iespaidīgi gleznojumi ar luminiscējošām detaļām, kas nebija nekas neparasts, tikai ainiņas, ko tie attēloja, uzdzina šermuļus. Lieli, groteski vilki ar asinskāri mirdzošām acīm un atieztiem, asiņainiem ilkņiem plosīja un drāza kailas, lielpupainas sievietes - sekss un iekšas visās malās. Pie griestiem piestiprināti, virs dejotāju galvām šūpojās lieli būri, kuros kailas dejotājas centīgi imitēja uz sienām uzzīmēto. Mūzikas, neona un lāzeru gaismu apdullināta, kā noburta vēroju slimās fantāzijas uzburtās ainiņas, tagad jau no sirds nožēlodama, ka pieteicos līdzi.
Publika jautrojās uz nebēdu - sasvīdušie augumi locījās mūzikas ritmos, brīžiem atgādinot pirmsnāves agoniju. Gaisā virmoja sviedru, dārgu smaržu un vecu asiņu sajaukums. Cigarešu dūmi koda acis, liekot tām asarot un aizmiglojot skatienu.
Tomēr, šķiet, Marī nesaskārās ar šādām problēmām. Mērķtiecīgi nopētījusi zāli, viņa norādīja bāra virzienā.
- Tur viņš ir! Ejam! - Nolasīju viņai no lūpām, pirms vilkate apņēmīgi iejuka dejotāju pūlī. Steidzīgi sekoju, cenzdamās neizlaist no acīm smalko augumiņu, kuru draudēja aprīt cilvēku pūlis.
Skaistas meitenes un puiši - līdzīgi grieķu dieviem, ar augumiem kā no modes žurnāliem - spiedās klāt, provocējot un kairinot. Pulsējošā, uzbudinošā ķermeņu masa apskāva mani, paceļot uz erotikas pilnā viļņa un liekot uz mirkli aizmirst, kāpēc īsti šeit atrados. Jutu mūzikas ritmus atbalsojamies sev gurnos, modinot dzīvniecisku vēlmi pēc tuvības. Marī bija nozudusi, atstājot mani vienu starp šiem skaistajiem, seksuālajiem dzīvniekiem. Tumšādaina meitene apvija slaidas rokas man ap kaklu, piespiežot pie sava karstā, puskailā auguma. Centos atkratīties, bet jau nākamajā brīdī attapos lēkājam mūzikas ritmā kopā ar viņu. Meitene uzsmaidīja, kairinoši lūkodamās caur biezajām skropstām. Viņas pilnīgajai augšlūpai piemita dievīgs izliekums, kura bedrītē krājās nelielas sviedru lāsītes. Kā noburta vēroju rozā mēles galiņu pārslīdam pār maigajām lūpām. Mani pārņēma vēlme atkārtot tā ceļu.
Sajutusi manu skatienu, meitene iedrošinoši uzsmaidīja, augšlūpai atsedzot pērļaini baltus zobus. Man par šausmām, viņai bija ļoti izteikti acuzobi, kas vienā mirklī atmodināja no erotiskās eiforijas. Centos vilkati atgrūst, vēlēdamās tikt pēc iespējas tālāk, tomēr maigās, trauslās rokas turēja mani dzelžainā apskāvienā, liegdamas kaut mazāko iespēju izvairīties no ilkņiem, kas neapturami tuvojās.
Marī dūre ietriecās meitenes sejā, pārvēršot viņas lūpas asiņainā receklī. Jaunā vilkate saļima starp dejotāju kājām, bezspēcīgās dusmās un sāpēs gaudojot lamuvārdus. Kairinošais skatiens pazuda, tā vietā parādoties zvēra aizvainojumam un asinslcārei.
- Ejam! - Marī parāva mani aiz rokas, neveltot pretiniecei pat ne skatienu, un aizvilka prom. Pūlis mums aiz muguras atkal sakļāvās, aizsedzot skatieniem notriekto mednieci un netraucēti turpinot baudīt mūziku.
- Es taču brīdināju. - Marī šķita viegli aizelsusies, kad beidzot izlauzām ceļu līdz bāram.
- Piedod, - vainīgi nomurmināju un pārlaidu roku pāri sejai, cenšoties aizslaucīt deju partneres burvību.