-Jūs šodien ļoti labi izskatāties, - piebildu, kad parādība baltā Armani uzvalkā slīdēja man garām, atstājot aiz sevis dārgu smaržu mākoni, pret kuru nobālēja pat spēcīgais liliju un rožu aromātu sajaukums.
- Khm, pārjums gan to nevarētu teikt. - Zigis uz mirkli piebremzēja un pārlaida man vērtējošu skatienu. - Tērps ir saskaņots, bet zempapēžu kurpes dara jūs apaļīgu, un tik īsu matu griezumu var atļauties tikai sievietes, kuru augums ir zem metra septiņdesmit.
Ar žestu ieteicu, kur viņam doties tālāk, un atgriezos pie tiešo pienākumu pildīšanas. Matus biju nogriezusi jūtu uzplūdā toreiz, kad Kristaps mani izlika aiz durvīm. Gluži kā Britnija Spīrsa iejoņoju tuvākajā frizētavā un liku nogriezt pašu īsāko zēngalviņu, kāda iespējama, neliekot man izskatīties pēc cietuma drostaliņas. Pirmo pusstundu pēc padarītā jutu nenormālu atvieglojumu, it kā līdz ar garajiem matiem būtu atbrīvojusies no simtgadīgiem pārdzīvojumiem. Savukārt nākamo pusgadu pavadīju dziļā nožēlā, cenšoties sev iegalvot, ka izskatos pēc Odri- jas Hepbernas un Laižas Minelli krustojuma - ar tikpat burvīgu skatienu, bet daudz mazāku degunu. Draugi šajā jautājumā nebija īsti saprotoši un nesniedza man tik ļoti nepieciešamo atbalstu.
Ap deviņiem lielākā daļa viesu bija ieradusies, un es varēju pamest atbildīgo posteni pie durvīm, lai turpinātu darbu zālē un plašajā terasē. Saskaņā ar Lienes atsūtīto vakara programmu bija paredzēta burvju mākslinieku un Latvijā pazīstamu mūziķu uzstāšanās. Vakara vadītājas lomā uzstājās Maskavas sabiedrības lauvene Ksenija Sob- čaka - jau pati par sevi stilīga meitene, kurai koloritumu piešķīra vakara gaitā cītīgi tukšotās šampanieša glāzes.
Tomēr jāatzīst - gods kam gods, trakulīgā blondīne bija īsta izklaides jomas profesionāle, kas mācēja aizraut publiku ar pietiekami inteliģentiem, lai gan brīžiem nedaudz jēliem jociņiem.
Vakars ritēja, viesi izklaidējās, cienājās pie bagātīgajiem ēdienu galdiem, kas vai lūza no dažādām delikatesēm. Sarunas lielākoties grozījās ap Latvijas ekonomikas un finanšu stāvokli, ap premjera nespēju pieņemt radikālus lēmumus un izvairīgo nodokļu politiku. Savukārt kungiem līdzi atnākušās dāmas pārsprieda pēdējās modes tendences gan apģērbos, gan plastiskajā ķirurģijā. Uz apkārtējā fona Zigis acīmredzami un klaji garlaikojās. Viņa piezīmes aizskarta, es cītīgi vairījos no kontakta ar draugu, šādi izrādot savu nosodījumu un nicinājumu. Turklāt - man bija darba pilnas rokas. Apkārt valdošais cilvēku, tērpu un telpas iekārtojuma krāšņums lika man ķert skaistos mirkļus bez apstājas. Domās jau redzēju apstrādes variantus lielākajai daļai uzņemto kadru.
- Jums filmiņa nebeigsies? - mani pārsteidza samtaina vīrieša balss pie pašas auss, kad cītīgi fokusēju kameru uz pārsteidzoši skaistu tumšmatainu sievieti garā krēmkrāsas šifona vakarkleitā, kura, manuprāt, izskatījās absolūti apburoši uz balto liliju fona. Viņas slaido kaklu rotāja maigi rozā pērļu virtene, izceļot nevainojamo ādas toni.
- Filmiņa ir pagājušais gadsimts. Tagad ir atmiņas kartes, - pār plecu attraucu, nevēlēdamās zaudēt lielisko kadru.
- Nu, un vai tad tās nevar beigties? - svešinieks nelikās mierā. Nospiedu kameras slēdzi un, apmierināta ar izdevušos kadru, pagriezos pret neatlaidīgo interesentu. Pretī raudzījās samtaini brūnu acu pāris, paslēpies zem biezām, tumšām uzacīm. Man bija vājība pret brūnacainiem vīriešiem.
Nervozi izbraucu roku caur matiem, domās kārtējo reizi nolamājot sevi par pārsteidzīgo soli, tos apgriežot.
- Ko tu! Man ļoti patīk tavs matu griezums. Tāds moderns. Galvenais, ka izceļ tavu lielisko kakla līniju un stingro zodu. - Svešinieks likās lasām manas domas.
- Varu tevi apsveikt! Tu esi pirmais cilvēks, kas atzīst to par labu esam, - nosmīkņāju. Svešais arī veltīja man saprotošu smīniņu.
- Nu, kā tad ir? Var beigties vai ne?
- Kas īsti? - samulsu. Svešajam bija absolūti perfekts profils, kas izsita mani no līdzsvara. Kalsnajā sejā bija harmoniski apvienoti augsti vaigu kauli ar taisnu, nedaudz pagaru degunu un pilnīgām lūpām.
- Nav svarīgi. Varbūt vēlies ko iedzert? - Vīrietis pastiepa pretī sarkanvīna glāzi. Uz brūni nosauļotās rokas locītavas mirdzēja dārgs pulkstenis. Atšķirībā no lielākās daļas viesu svešinieks bija tērpies melnā - melns uzvalks, krekls, šaurā kaklasaite, kurpes. Uz mirkli prātā pavīdēja ķecerīga doma par viņa apakšbikšu krāsu.
- Nevaru. Es strādāju. - Pacēlu un norādīju uz fotokameru.
- Zinu, es tevi jau kādu laiku vēroju.
- Tiešām? Es gan tevi tikai tagad pamanīju, - no sirds atbildēju. Tiešām nebiju manījusi viņu to viesu starpā, kas ieradās agrāk, un ari tagad, bildējot pa labi un pa kreisi, šis tipiņš nebija trāpījies kadrā. Cik žēl! Steidzu labot situāciju - gluži automātiski atkāpjoties pāris soļu, pavērsu kameru pret svešo, kas veltīja tai apburoši šķelmīgu smaidu. Labs kadrs, apmierināti nodomāju.
- Khm, man būtu jājūtas aizvainotam?
Tagad viņš pavisam noteikti koķetēja. Viena no īpašībām, ko nevaru ciest vīriešos. Tā liek man mulst un justies gluži kā no pagales iztēstai. Tāds sieviešu dzimtas Bura- tino.
- Nele. - Pastiepu roku sveicienam, lai izkliedētu neveiklo atmosfēru.
- Daniels. - Viņa tvēriens bija patīkami stingrs. Šis nebija viens no tiem, kas apietas ar sievietes roku kā ar beigtu zivi.
- Bija prieks iepazīties, bet tagad atvaino - man jāstrādā.
- Varbūt tad vēlāk? Kad beigsi darbu?
- Ko, lūdzu? - Sāku justies pilnīgi dumja.
- Nu, varbūt tu vēlies pēc tam kaut kur aiziet - pasēdēsim, papļāpāsim. Iedzersim pa kādai glāzītei. Ko teiksi?
- Pasākums varētu ievilkties. - Plašu žestu norādīju apkārt.
- Tad sarunāts. Uzmeklēšu tevi uz vakara beigām. - Un jau nākamajā brīdī viņš izzuda starp daudzajiem viesiem.
- Kas tas tāds bija? - Zigis parādījās gluži kā no zila gaisa.
- Nezinu, piesita kanti. Kā tev pašam? - Ar varu liku sev atrauties no domām par izskatīgo svešinieku.
- Man nekā - vēl neviens nav piesitis kanti, - Zigis nosmīkņāja. - Ļoti garlaicīgs pasākums. Visi par to vien runā kā par naudu vai arī cenšas no tevis to izspiest. Pašlaik esmu jau piekritis veikt ziedojumu biedrības kasē nākamā pasākuma organizēšanai. Tā mazā blondā būtne var būt ļoti uzstājīga. Tu zini, kas viņa ir?
- Tu domā Lieni? Nezinu - it kā pasākuma koordinatore.
- Domāju, viņas tēvs ir strādājis VDK un nodevis meitai mantojumā tās labākās īpašības.
- Nu, meitenei tvēriens ir. Tas nav noliedzams - paskaties, kādu pasākumu noorganizējusi!
- Klau, kādi tev plāni vakaram? - Zigis strauji mainīja tēmu.
- Ko tu ar to domā? Rītdienas vakaram?
- Nē, šodien. Ko tu dari pēc pasākuma?
- Braucu mājās gulēt.
- Negribi atbraukt pie manis?
- Tu man gulēt ļausi?
- Nē. - Zigis izskatījās apmulsis. Viņa naktsputna dvēsele nespēja aptvert, kā var gribēties iet gulēt trešdienas vakarā.
- Tad nebraukšu, - apņēmīgi noteicu. - Esmu pārguruši kā kaķis.
- Kā suns, tu gribēji teikt? - Zigis mani palaboja. Bet es zināju, ko biju domājusi.
- Nē, kā kaķis. Kā tev šķiet: kurš no viņiem ir vairāk piekusis, ja kaķi diennaktī guļ piecpadsmit stundas?