- Nekas, nav jau tava vaina. Instinktiem ir grūti pretoties.
- Kur viņš ir? - Biju pietiekami atguvusies, lai atcerētos par mūsu nāciena mērķi.
- Blakuszālē. Nāc un šoreiz tiešām labāk neatpaliec. - Marī mierinoši papliķēja man pa plecu un, drošības labad satvērusi aiz rokas, vilka uz otru zāli.
Pēc dārdošā house atpūtas zona ausīm šķita kā paradīze - viegla, klusināta mūzika, kas ļāva atpūsties no uzmācīgajiem ritmiem. Otra zāle sastāvēja no atsevišķiem buduāriem, kur pie zemiem galdiņiem atpūtās un maigojās sakarsušie tusētāji. Cauri cigarešu dūmu aizsegam bija grūti saskatīt, tomēr man izdevās novērtēt buduāru interjeru, kas atšķirībā no deju zāles šķita daudz mierīgāks, austrumnieciskāks un, varētu teikt, pat romantiskāks. Sienu gleznojumi lielākoties no Kāmasūtras, bez deju zālei raksturīgās dzīvnieciskās pieskaņas.
Meklētais vilkatis bija patvēries vienā no buduāriem un, izlaidies uz zema dīvāniņa, šņauca baltu pulverīti caur zelta caurulīti.
- Ballīte beigusies. - Marī ar plašu vēzienu izsita trubiņu no trīcošajiem pirkstiem, izbārstot pulverīti pa dīvānu. Vīrietis spalgi iespiedzās un pielēca kājās, gatavs ar atieztajiem ilkņiem ķerties pie rīkles. Atšķirībā no manis sastaptās seksa dievietes viņa vilciskā atribūtika bija dzeltena un nelabi oda. Bez liekas kavēšanās Marī iegremdēja dūri viņa saules pinumā, aizsitot elpu un salokot vilkati kā Šveices nazi. Turpinot plūstošo kustību, vilkates celis ietriecās vīrietim sejā - pašķīda asinis. Atkritis uz dīvāna, viņš ar vaļēju muti krampjaini ķēra gaisu. Košas asinis plūda pāri kaulainajam zodam, notašķot smalkā krekla krūtežu. Vilkača dzeltenais skatiens drudžaini meklēja glābiņu no negaidītās uzbrucējas.
Marī smalkais augums izstaroja draudus, viņai lēnām pieliecoties pie upura.
- Likantēns sūta sveicienus, dārgais. - Viņa satvēra vilkati aiz sarkanās samta žaketes atlokiem un ar negaidītu spēku iespieda dīvāna stūrī. - Un tagad paklausies. Mēs meklējam meiteni. Un, ja tu palīdzēsi, lāga zēns Likantēns aizmirsīs par tavu parādiņu. Vai skaidrs?
Vilkatis nomurmināja kaut ko nesakarīgu, bet vairs necentās atbrīvoties no Marī ciešā tvēriena.
- Nele, pieskati, lai neviens mūs neiztraucē. - Viņa norīkoja mani sardzē un atkal pievērsās upurim. - Man prieks, ka atradām kopīgu valodu. Meitene, kuru mēs meklējam, ir Amuneta.
- Nepazīstu nekādu Amunetu, - izspļāvis no mutes pāris zobu gabaliņus, nošļupstēja vilkatis.
- Žēl, un man likās, ka sākam saprasties, - Marī sērīgi novilka. Neatlaizdama vilkača žaketes atlokus, jaunā sieviete ietrieca celi viņa kājstarpē. Spalgs kauciens liecināja par sasniegto mērķi.
- Tātad kur ir Amuneta? - nogaidījusi, kad kaucieni un smilksti norimst, Marī maigi pajautāja. Skatoties uz viņas smalko augumu, nekad nevarētu iedomāties, ka šī trauslā meitenīte apveltīta ar tik pārdabisku spēku.
Vilkatis atkal novervelēja kaut ko nesakarīgu, pakļaujot sevi sitienu vētrai. Nespēdama izturēt cietsirdīgo skatu, palūrēju ārā no buduāra, lai pārliecinātos, vai mūsu mazā izklaide nav piesaistījusi lieku uzmanību. No deju zāles uz mūsu pusi virzījās trīs būdīgi vīrieši - spriežot pēc atkailinātajiem ilkņiem, viņi netaisījās spēlēt Kas dārzā. Kāds laikam bija noziņojis.
- Marī! Šķiet, mums jātinas. - Brīdinoši uzliku roku vil- katei uz pleca, cenšoties viņu atvilkt no apdauzītā upura, kas tagad tikai vārgi stenēja.
- Nē, viņš vēl nav pateicis…
- Nav laika. - Ar varu vilku viņu nost. - Tur nāk trīs rotveileri. Viņi grib piebiedroties.
Gar stūri norādīju uz vīriem melnajos uzvalkos, kuru tuvošanos uz mirkli aizkavēja divas vilkates, kas plēsās kavaliera dēļ.
Draudīgais skats atvēsināja iekarsušo Marī.
- Te jābūt rezerves izejai. - Viņa acumirklī aptvēra situācijas nopietnību. Pieplakušas pie sienas, aizslīdējām pretējā virzienā, cenšoties izvairīties no atklātām vietām.
Marī bija taisnība - zāles otrā galā tumšā kaktiņā slēpās nelielas durtiņas, kas caur šauru, garu gaiteni izveda laukā uz ielas ēkas otrā pusē.
Nokļuvušas spirgtajā nakts gaisā, turpinājām skriet, uzņēmušas vieglu rikslti. Tumšās šķērsielas galā mirdzēja izeja uz platu, apgaismotu bulvāri, pa kuru traucās naksnīgi braucēji.
Palēninājām soli, tikai kad izkļuvām ielas lampu mākslīgajā apgaismojumā, kas sniedza mānīgu drošības izjūtu.
- Turpini iet, - Marī uzsauca, saprazdama, ka vairāk par visu man kārojas apstāties un atvilkt elpu. Elsu kā nodzīts mūlis.
Pie diennakts veikala tusēja arābu jaunieši. Puiši veltīja mums svilpienus un izaicinošus uzsaucienus. Mēs patraucāmies garām, pat nepapūlēdamās pāriet pāri ielai, lai apietu viņus ar līkumu. Mums bija daudz nopietnākas problēmas, par kurām uztraukties.
Uz nākamā ielas stūra pamanījām tukšu taksometru, kas piekrita aizvest atpakaļ uz centru. Un, tikai nokļuvušas mašīnas salona drošībā, atļāvāmies atviegloti uzelpot.
- Sasodīts! Tas mērglīs tā arī neko nepateica, - Marī neapmierināti nošķendējās. - Tagad viņš nolīdīs kādā tumšā caurumā aplaizīt brūces, un paies ilgs laiks, līdz tiksim viņam klāt. Ralfs būs ļoti dusmīgs.
- Paskatīsimies, varbūt te būs kas noderīgs. - Izvilku no kabatas vilkača maku un mobilo telefonu.
- Kur tu to dabūji? - Marī neticīgi blenza uz laupījumu.
- Kamēr tu viņu klapēji, no galda paņēmu. - Neizpratnē paraustīju plecus. - Man tā likās laba doma. Tu paskaties mobilo, es savukārt parakāšos makā.
Vilkatim piederēja smalks Blackberry telefons, un man nebija ne mazākās nojausmas, kā ar tādu apieties.
Smalkādas makā bija kaudze kredītkaršu, autovadītāja apliecība un kaut kāda uzņēmuma darbinieka identifikācijas karte - visas izsniegtas uz Žana Žaka Laupermana vārda. Atrasto piecdesmit eiro naudas zīmi nobēdzināju kabatā un ķēros pie vizītkaršu šķirošanas. Tur bija advokātu, ārstu, eskorta dienestu vizītkartes, bet nekā noderīga. Jau grasījos mest mieru, kad atsevišķā nodalījumā pamanīju aizķērušos vēl vienu karti. Ar nagu aizķērusi tās maliņu, izvilku gaismā.
- Rokā ir! - Uzvaroši iebakstīju Marī.
- Kas ir? - Viņa pieliecās, lai apskatītu atradumu. - Nu? Striptīzkluba vizītkarte - kas tur īpašs?
- Paskaties adresi…
- … Stambula… - Marī neticēja savām acīm.
- Saki, kam kaut kādam Parīzes jefiņam vizītkarte no Stambulas striptīzkluba? - uzvedinoši pajautāju.
- Nu, var jau gadīties visādi. - Vilkate tomēr nelikās pārliecināta.
- Kāda īsti ir saikne starp Amunetu un to nariku?
- Ralfs nepaskaidroja - viņš tikai teica, ka tas tips pavisam noteikti zināšot, kur meklēt Amunetu.
- No kurienes šāda pārliecība?
- Ir viens tāds spicais džeks starp vilkačiem - Likantēns…
- Tas, no kura tu nodevi sveicienu?
- Jā, viņš ir Parīzes vilkaču sabiedrības zemāko slāņu barvedis. Cik saprotu, Ralfs satika viņu Atēnās. Šis bija atbraucis uz kaut kādu saietu. Nu, un tad arī pēc nelielas pierunāšanas Likantēns norādīja uz Žanu Žaku. Bet neko vairāk tiešām nezinu.
- Mari, esmu pārliecināta - tas ir klubs, kurā strādā Amuneta. - Uzsitu knipi pa vizītkarti. - Pati teici, ka ir dzirdētas baumas par viņas pašreizējās nodarbošanās apšaubāmo dabu.
- Labi, piezvanīšu Ralfam, pastāstīšu par MANU atradumu… - Marī zīmīgi palūkojās.