- Skaidrs… Un kā gan es par to varētu ko zināt, ja visu nakti esmu rātni čučējusi?
Stambula, Turcija,
28. septembris, 2008. gads
Marī klusu šņākuļoja, piespiedusi vaigu manam plecam. Uzmanīgi pašķielēju pa logu, cenšoties nepamodi- nāt vilkati. Viņas tumšie mati kutināja kaklu, bet es biju ar mieru pieciest, lai tikai paliktu divvientulībā ar savām domām. Aiz lidmašīnas loga zibēja balti mākoņi - vēl pusstunda, un nosēdīsimies Stambulā.
Prātā atausa pēdējā saruna ar Zigi, kad viņš nekaunīgi paziņoja, ka paliks Parīzē un nebrauks uz Stambulu. Tādu nodevību no sava senā drauga negaidīju. Gluži kā nokaitētas ogles sirdī gruzdēja aizvainojums. Viņš izvēlējās palikt pie sava draudziņa - brīdī, kad vairāk par visu man bija nepieciešama palīdzība un atbalsts.
Strīda karstumā es sarunāju nejaukas lietas - nosaucu sliktos vārdos, metu sejā apvainojumus, kurus, manuprāt, viņš bija pelnījis. Un, par spīti maniem lūgumiem paskaidrot, Zigis tikai ietiepīgi klusēja un teica, ka tā vajag.
Paldies Dievam, Marī pieteicās braukt līdzi - vismaz kāds mierinājums, es nebūšu viena pati svešā pilsētā, līdz ieradīsies Ralfs. Turklāt - man bija nelāgas aizdomas, ka Daniels būs kaut kur tuvumā, uz pēdām Amunetai, cenšoties pirmais viņu pārsteigt.
Marī nemierīgi sakustējās un nomainīja gulēšanas pozu, pagriežoties uz loga pusi. Izmantoju atgūto brīvību
un izvilku no somas Bibeli, ko Zigis uz atvadām iespieda man rokās.
Man nedeva mieru Glabātājas sacītais par Atklāsmes grāmatu. Ņemot vērā, ka Bībeli nebiju lasījusi kopš bērnības, es tik labi nepārzināju, kur un kas aprakstīts.
Uzšķīru Bertas minēto pantu un vēlreiz pārlasīju Atklāsmes grāmatu 12:13-pūķis, redzēdams, ka tas nomests zemes virsū, sāka vajāt sievu, kas bija dzemdējusi puisēnu.
Vai tas bija par mani? Un manu bērnu? Pārlaidu plaukstu pagaidām plakanajam vēderam. Es tiešām nejutos stāvoklī, ja neņem vērā nelabuma lēkmes, kas, starp citu, pēdējā laikā bija ievērojami samazinājušās, ļaujot dzīvot normāla cilvēka dzīvi, nevis staigāt apkārt kā vulkānam uz izviršanas robežas. Tas ievērojami apgrūtināja komunikāciju ar cilvēkiem un dzīves uztveri kā tādu.
Viņai piedzima bērns, dēls, kam bija ganīt visas tautas ar dzelzs zizli; un viņas bērns tika aizrauts pie Dieva un pie Viņa troņa.
Vai tas vajadzīgs Danielam? Kāds, kas ganītu cilvēkus ar dzelzs zizli? Vai arī nevajadzēja visu uztvert burtiski, bet gan bija jāmeklē dziļāka, simboliskāka jēga? Man nepadevās Bībeles tulkošana - tikpat labi tā varēja būt rakstīta sanskritā.
Ērcīgi aizcirtu ciet grāmatu, ar kluso būkšķi pamodinot Marī.
- Vai esam jau klāt? - Viņa pacēla miegaino galvu un palūkojās apkārt kā pārbiedēta pūce. Parasti tik kārtīgais karē bija izgulēts un izspūris, bet uz vaiga - sārts nospiedums no loga malas.
- Pēc piecām minūtēm nosēdīsimies.
- Labi, tad es vēl pagulēšu, - vilkate noņurdēja un ieslīga atpakaļ miegā. Apbrīnojami, kā var gulēt tādos
ekstremālos apstākļos, kā lidojot ar lidmašīnu! Nevaru teikt, ka pati baidītos lidot, tomēr arī par gulēšanu nevarēja būt ne runas.
Stambula mani pārsteidza nesagatavotu. Saule karsēja gluži kā vasaras vidū, cilvēku pilnas ielas un nemitīga satiksmes straume, kas, šķiet, nepakļāvās nekādiem noteikumiem. Šoferīši apmainījās ar sveicieniem, izkāru- šies pa atvērtajiem mašīnu logiem, un draudzīgi cits citam pīpināja. Mājas, gluži kā sirsnīgi pingvīni saspiedušās bariņos, uz balkoniem lepni demonstrēja iemītnieku drēbju skapju saturu - izkārtu uz aukliņām žāvēties. Vējā plīvoja košas apakšbikses un citi interesanti apģērba gabali, laipni mājot pārsteigtajiem iebraucējiem.
Jo tuvāk virzījāmies pilsētas senākās daļas centram, jo vairāk tūristu bija ielās. Amerikāņi, bezizmēra pēcpuses ietērpuši haki krāsas šortos, bruņojušies ar neskaitāmām pilsētas kartēm un ceļvežiem, apkārušies ar fotoaparātiem, medīja senās kultūras liecības šaurajās Stambulas ieliņās.
Aiz taksometra loga pazibēja grandiozas ēkas cita pēc citas. Mūsu šoferis - draudzīgs turks, vārdā Hasans, - sniedza īsu ieskatu Turcijas vēsturē un iepazīstināja ar Stambulas nozīmīgākajiem kultūras pieminekļiem, epitetiem bagātīgajā stāstījumā iestarpinot necenzētus izteicienus turku valodā, veltītus kolēģiem, kas centās mūs apbraukt, spiežot pie malas vai pīpinot kā pastarās dienas vēstneši. Gluži kā noburtas vērojām aiz loga slīdošās ainavas, baudot mūsdienu dzīves straujā tempa un senās kultūras mierpilnās eksistences sajaukumu.
Pilsētas trokšņu kakofonija apdullināja, tikko izkāpām no taksometra viesnīcas priekšā. Novēlējis patīkamu
atpūtu Stambulā, Hasans aiztraucās pa šauro ieliņu kā velna plēsts, saceļot gaisa vērpetes un iegriežot glītā dejā ielas netīrumus - dažādu izmēru un krāsu saldējuma un konfekšu iesaiņojumus.
- Tā ir mūsu viesnīca? - Šaubīgi paraudzījos uz apbružāta paskata piecstāvu ēku, kas šķita iespiesta šaurā sprau- dziņā uz stūra starp divām grandiozām celtnēm.
- HoteI Grand Istanbul, - Marī apliecināja, apmešanās vietas šaubīgā paskata nesamulsināta.
- Nosaukums iespaidīgs. Katrā ziņā iespaidīgāks nekā pati viesnīca.
- Liecies mierā! Te visas viesnīcas izskatās šādi. - Marī bija slimīga entuziasma pilna.
- Tādā gadījumā mēs varbūt varētu apmesties tajā. - Norādīju uz vienu no baltajiem balkoniem dekorētajiem monstriem, kas piežmiedza patversmei līdzīgo iestādi.
- Nēēē, tur serviss slikts. - Marī nošķobīja degunu. - Tici man - tev te patiks. Turklāt šajā viesnīcā man pienākas atlaide.
- Tā jau domāju - kārtējais vilkaču midzenis, kurā tu mani ievilini. Kā gan ātrāk nesapratu?
Tomēr, par spīti bažām, viesnīcas apskretušais ārējais izskats tiešām izrādījās mānīgs. Ierādītais divvietīgais numuriņš sastāvēja no divām plašām istabām - atpūtas zonas ar televizoru un guļamistabas ar divām atsevišķām gultām. Aiz loga pavērās jauks skats uz Bosfora līci, turklāt mēs atradāmies pietiekami augstu virs ielas, lai trokšņi nespētu mūs sasniegt. Tas bija kā kārtīga naktsmiera solījums.
Tiklīdz iekārtojāmies, Marī paziņoja, ka uz pāris stundām izies - satikt dažus senus paziņas. Notikumu
pavērsiens mani apmierināja, jo jau pa ceļam uz viesnīcu es ilgpilni apcerēju iespēju palīst zem segas un pāris stundiņu nosnausties par spīti Zilās mošejas un Topkapi pils mūru vilinājumam. Nogurums gāza no kājām, un galu galā - Ralfs plānoja ierasties tikai nākamajā dienā un līdz tam mums bija noliegts jelko uzsākt.
Kad atkal atvēru acis, aiz loga valdīja nakts. Saule jau bija norietējusi, un pie samtaini melnajām debesīm mirdzēja zeltainas zvaigznes. Mirkli gulēju tumsā, vērojot ielas gaismu mesto ēnu rotaļas uz sienām, un ieklausījos attālajos pilsētas trokšņos. Pārsteidzoši, bet mani apņēma absolūts miers. Smeldze pēc mājām un ierastās dzīves šķita norimusi, izplēnējusi. Jutos drošībā, it kā gulētu savā vecajā istabā tēva mājās, kur no plauktiņiem raudzītos bērnu dienu atmiņas. Izbaudot mirkli, tīksmīgi izstaipījos. Rūpes un raizes, ko līdz šim izgaismoja nesaudzīgā dienasgaisma, šķita paslēpušās pustumsā, liekot man mieru kaut vai uz īsu mirkli.
Klusu atvērās numuriņa durvis, un sienas lampa pielēja istabu ar dzintarainu, maigu gaismu, izjaucot maģisko mirkli. Marī bija atgriezusies no pastaigas.