- Nu, kā? Izgulējies?
- Jap! - mundri apliecināju, izlēkdama no gultas kā zaldātiņš. - Svaiga kā gurķītis un gatava šīvakara piedzīvojumiem.
- Kas tev padomā?
- Gribu redzēt Zilo mošeju tumsā - ceļvedī, ko lasīju lidmašīnā, bija rakstīts, ka to īpaši izgaismojot un skats esot fantastisks. Gribu pārliecināties. Žēl, ka nav līdzi fotokameras, - nosūkstījos, dodamās uz dušu. Pēc nogurdinošā pārlidojuma man nebija spēka pievērsties higiēnas procedūrām, tāpēc šobrīd sāku jau ost kā Marī sugas- māsa.
- Tu droši vien ari esi izsalkusi kā vilks, - viņa piebilda. Laikam smalkā oža deva signālus par manu aromātisko stāvokli.
Vakariņas mēs ieturējām neliela, mājīga restorāniņa āra terasē ar lielisku skatu uz sultāna Ahmeda mošeju, kas, gaiši zili izgaismota, majestātiski izcēlās uz tumšo debesu fona. Likās neticami, ka kaut ko tik lielu un grandiozu varēja uzcelt tālajā 17. gadsimtā nieka astoņu gadu laikā. Tā sevī apvienoja labāko no bizantiešu un osmaņu arhitektūras - veidojot cienījamu konkurenci lieliskajai Svētās Sofijas katedrālei. Milzīgās celtnes bija apliecinājums ne tikai tālaika islāma pasaules varenībai un neierobežotajām iespējām, bet arī patiesajai mīlestībai pret skaisto. Tikai mīlestība spēj radīt kaut ko tik elpu aizraujošu, kas liek jebkurai sirdij pukstēt straujāk varenības izpausmes tuvumā. Ap Zilās mošejas izgaismotajiem minaretiem lidinājās kaijas, mezdamas spokainas ēnas uz nelielajiem balkoniņiem, tik grezni izrotātiem, ka tie drīzāk līdzinājās akmens mežģīnēm, kas ieskāva torņu slaidos augumus.
- Pilnīgs kaifs. - Apmierinājusi pirmo izsalkumu ar supergaršīgu cāļa cepeti, slinki atlaidos pītajā krēslā, pār- laizdama skatienu tūristu pūļiem, kas pulcējās mošejas piekājē. Neskaitāmi ielu tirgoņi centīgi piedāvāja savu produkciju aizgrābtajiem bālģlmjiem, un daudzi, skaistā skata apmulsināti, pirka stikla piekariņus pret ļauno aci, koka krellītes un citus niekus.
- Pilnīgi piekrītu. - Marī šķita tikpat apmierināta. Atšķirībā no manis viņa pieveica visu cāli, liekot man aizdomīgi viņu nopētīt - kur gan tas palika mazajā, trauslajā sievietītē?
Sātīgās vakariņas, siltā dienvidu nakts un saldā garšvielu smarža gaisā raisīja apcerīgu noskaņojumu. Ja nebūtu nerimtīgo tūristu pūļu, kas pārplūdināja apkārtni, būtu viegli noticēt, ka esmu nokļuvusi kādā no Tūkstoš un vienas nakts pasakām, kur apgāzies mēness sirpis kasa bālo sānu pret mošeju kupoliem un izmanīgi lavierē starp baltajiem minaretu pirkstiem, kas gluži kā dievišķi ceļa rādītāji iedūrušies melnajās samta debesīs, rādot ceļu noklīdušajām dvēselēm. Tas šobrīd noderētu - kāds, kas parādītu īsto ceļu. Nevarēju sagaidīt, kad atkal satikšu Ralfu. Par spīti dzēlīgumam un skarbumam, asi izjutu viņa prombūtni un ilgojos pēc brīža, kad sargeņģelis atkal ieņems savu vietu līdzās. Prātā atausa stāsts, ko sen biju dzirdējusi un kas jau toreiz aizskāra dvēseles dziļākās stīgas, tomēr tagad šķita iegūstam jaunu dziļumu, pateicoties pēdējo dienu trauksmainajiem notikumiem. Stāsts vēstīja par dvēseli, kas nekādi nevēlējās nākt šajā pasaulē, pirms nesaņēma no Dieva solījumu vienmēr atrasties tai līdzās. Kad dvēsele nodzīvoja savu mūžu starp cilvēkiem un atgriezās pie Dieva, tā skatījās lielajā Dzīvības grāmatā uz savu dzīvi, caur kuru lielākoties veda divi pēdu pāri - dvēseles un Dieva. Bet vietām pēdu pāris bija tikai viens. Dvēsele jutās nodota un sāka pārmest Dievam lauzto solījumu. Uz to Dievs atbildēja - tajos brīžos, kad pēdu pāris ir tikai viens, Viņš dvēseli nesis uz rokām.
Laikam jau ar mani bija līdzīgi. Iekams nezināju par savu sargeņģeli, es lieliski tiku ar visu galā un bez bažām raudzījos nākotnē. Tagad, palikusi viena uz pāris nedēļām,
sāku skumt kā pamests kucēns, kas trīcot un smilkstot iespiedies dīvāna stūrī.
Jutu, ka pamazām kļūstu sev neraksturīgi melanholiska. Lai izgaiņātu elēģisko noskaņojumu, vajadzēja rīkoties.
- Man ir plāns vakaram. - Nogaidīju, kamēr oficiants aizvāc šķīvjus, un nācu klajā ar ierosinājumu. - Ejam izlūkos uz to klubu, kur Amuneta strādā?
- Aizmirsti! Ralfs lika skaidri saprast, ka nedrīkstam neko uzsākt, - Marī noraidīja ierosinājumu un turpināja sapņaini vērties tālumā.
- Bet mēs jau arī neko neuzsāksim - tikai uzmeldēsim to klubu, izpētīsim atmosfēru, paskatīsimies, vai Amuneta tur ir… Beidz lauzties, Marī! Nekas ļauns nenotiks, un Ralfs taču priecāsies, ja būsim jau veikušas zināmus sagatavošanās darbiņus…
- Nele…
- Marī… - Liku lietā labāko suņa skatienu. Tik lūdzošām acīm neviens nespēja pretoties. Un Marī nebija izņēmums.
- Labi, bet mēs tikai paskatīsimies. Varbūt pat iekšā neiesim. Un katrā ziņā - no Amunetas turēsimies pa gabalu! Dievi ir kaprīzi radījumi, labāk viņus nekaitināt, skaidrs?
- Marī, tu esi zelts! Vai esmu teikusi, ka tu esi pati skaistākā savas sugas pārstāve?
- Beidz pielaizīties!
Striptīza klubs Golden Flames jeb Zelta liesmas atradās senajā Sultanhametas rajonā nelielā, pustumšā ieliņā, kas likās ar pūlēm izlaužam ceļu starp apkārtējām mājām. Par
kluba atrašanās vietu vēstīja vien neliels vijīgu zelta burtu virsraksts, ko izgaismoja vientuļa lampiņa, mezdama blāvu gaismu tukšajā ieliņā.
- Tas laikam ir šeit. - Marī pamāja uz zemajām, ar sarkanu krāsu nokrāsotajām durtiņām un, satvērusi apaļo kliņķi, pagrūda. Aiz durvīm valdīja sarkanīga krēsla, un kaut kur no ēkas iekšienes skanēja klusināta mūzika. Izskatījās, esam atradušas īsto vietu.
Mani pārņēma piepešs uztraukums. Nervozi palūkojos apkārt, nespējot atbrīvoties no sajūtas, ka mūs kāds vēro, patvēries ēnainajā ieliņā aiz muguras. Paspēru soli atpakaļ, cenšoties kaut ko saskatīt ārpus lampas mestā gaismas apļa. Spēcīga vēja brāzma pacēla no zemes atkritumus un sagrieza vientulīgā karuselī pie kājām. Siltais, gandrīz karstais gaiss iesitās sejā kopā ar sīkiem smilšu graudiem, liekot samiegties.
- Tu pārdomāji, vai? - Marī pārbiedēja mani ar negaidīto jautājumu. Mirklis bija pagājis, un nepatīkamā sajūta izzuda. Laikam mani nervi izspēlēja nejauku joku. Būdama apveltīta ar vilkačiem raksturīgo izcilo ožu, Marī sajustu, ja mēs nebūtu vienas.
- Nāku jau, nāku, - nomurmināju un ieniru durvju ailā, sekojot Marī pa pēdām.
Stāvas spirālveida kāpnes veda lejup uz kluba telpām. Tās šķita bezgalīgi garas, un, kad beidzot nokāpām, mani pārņēma viegli klaustrofobiskas izjūtas, iedomājoties, cik dziļi zem zemes atrodamies.
Pats klubs bija kārtējais pārsteigums. Tā greznais, ar zelta rotājumiem bagātais iekārtojums bija ieturēts tumši sarkanos toņos. Sienas sedza biezas samta drapērijas, soļus klusināja izldātie biezie paldāji, bet apkārt nelielajai
skatuvei ar neiztrūkstošo striptīza dejotāju stieni bija izkārtoti nelieli galdiņi ar klubkrēsliem. Itin viss interesanta vakara pavadīšanai.
Izcili laipns viesmīlis mums ierādīja vietu netālu no skatuves, pirms tam aizdomīgi nopētīdams un šaubīdamies, vai divām jaunām meitenēm pieklājas apmeklēt šādas iestādes.
Un tiešām - lielākoties pie galdiņiem manīja vīriešu kompānijas, un tikai retumis tajās bija arī pa kādai sievietei. Skatoties uz publiku, secināju, ka klubs bija iecienīts vietējo vidū, jo tikai pie viena galdiņa, pašā attālākajā stūrī, sēdēja četri apmulsuši ārzemju jaunekļi, spriežot pēc piespraudēm uz somām un apģērba, - no Kanādas.
Mēs pasūtījām sarkanvīnu, pirms tam kaismīgi izstrīdoties, vai un cik es varu atļauties, būdama stāvoklī. Atkal uzvarēja arguments - Ralfs nekad neuzzinās -, un viesmīlis atnesa sauso sarkanvīnu kristāla karafē. Lai arī neesmu vīnu cienītāja, atzinu, ka šis bija lielisks. Maigi noslīdējis gar manām garšas kārpiņām, tas atstāja patīkamu pēcgar- šas buķeti, liekot ilgoties pēc atkārtojuma.