Priekšnesumi sākās neilgi pēc mūsu ierašanās. Lunkanas meitenes ar formīgiem augumiem demonstrēja savu māku par prieku miesaskārīgajai publikai, kas aprija viņas ar skatieniem. Pavedinoši lūkojoties cauri mākslīgo skropstu biezoknim, viņas locījās un vijās ap stieni, tērpušās vien augstpapēžu kurpēs uz lielas platformas. Vienmēr apbrīnoju šīs meitenes, kas spēj ne vien paiet, bet pat akro- bātiski dejot uz nāves slazdiem, nodēvētiem par kurpēm. Zinot savu neveiklību, es šādos apavos nolauztu kaklu jau pirmajās piecās sekundēs.
- Nu, tu redzi viņu? - čukstus pavaicāju Marī, kas šķietami izklaidīgi raudzījās pa malām, izrādot absolūtu intereses trūkumu par notiekošo uz skatuves.
- Nē, - viņa tāpat čukstus atbildēja, pārlaižot vēsu skatienu kārtējai kārdinātājai Ievas tērpā.
- Varbūt viņa šodien nestrādā? Un vispār - kā tu viņu atšķirsi?
- Kā tu atšķir uguni no ledus? - Tas bija domāts kā skaidrojošs salīdzinājums. Acīmredzot dievišķās būtnes spēja sajust dievus.
Meitene beidza savu Šeherezades deju, un viņas vietā uz skatuves iznāca iesirms turku vīrietis, iespīlējis apaļīgās miesas tumšā uzvalkā. Sniedzis īsu paskaidrojumu turciski, viņš sāka sist plaukstas, aicinot publiku pievienoties.
- Ko viņš teica? - pajautāju Marī, kurai turku valoda acīmredzot nesagādāja grūtības, spriežot pēc viņas entu- ziastiskajiem aplausiem.
- Tagad uzstāsies kluba lielākā zvaigzne - Rahela Šarida.
Nodzisa gaismas, atstājot izgaismotu tikai stieni skatuves vidū, un arī mūzika noklusa. Nepacietīgo skatītāju aplausi pamazām pierima zvaigznes uznāciena gaidās. Absolūtā klusumā no tumsas iznira slaids sievietes augums un apstājās gaismas apļa vidū, uzgriezis gaidošajai publikai muguru. Viņa bija ģērbusies kā vēderdejotāja - platos svārkos, ko uz gurniem saturēja smaga, grezna josta, rotāta ar mirdzošiem akmeņiem. Gari, blondi mati kuplā vilnī sniedzās līdz pat gurniem. Brūnās, slaidās kājas bija basas - atšķirībā no amata māsām dejotāja nebija iespaidīgo platformeņu piekritēja.
Kaut kur kluba dzīlēs dobji norībēja bungas, un dejotāja līgani pacēla sānis slaido roku. Otrs rībiens, un otra roka atkārtoja kustību sānis. Ar katru nākamo bungu skaņu dejotāja lēnām sāka apļot gurnus. Pieaugot mūzikas tempam, sieviete kustējās aizvien ātrāk.
Primitīvajās skaņās un vienkāršajās kustībās bija kaut kas noslēpumaini valdzinošs un saistošs. Dobjās skaņas atbalsojās krūtīs, un jau drīz sirdspuksti saplūda vienā ritmā ar tām. Pulss paātrinājās, un augumu pārņēma spējš karstuma vilnis. Jutu, kā ķermenis atsaucas senatnīgajam aicinājumam, kas, palicis mantojumā no alu senčiem, slēpjas katrā no mums.
Beidzot dejotāja pagriezās ar seju pret publiku, blondajiem matiem noplīvojot ap trauslo augumu. No zāles atskanēja sajūsmas saucieni. Sieviete bija apveltīta ar pasakainu skaistumu - izteiksmīgām acīm, augstiem vaigu kauliem un pilnīgām lūpām. Melnais kontūrzīmulis piešķīra viņai līdzību ar slaveno ēģiptiešu skaistuli Kleopatru.
Pārlaidusi kaismīgu skatienu zālei, viņa turpināja deju bungu rīboņas pavadījumā. Šaubos, vai no skatuves varēja saskatīt tumšajā zālē sēdošos. Bet šķita, ka tas dejotājai nesagādā grūtības - viņa veltīja deju visiem un katram personiski, caururbjot tumsu ar melno, kārdinošo acu skatienu.
- Tā ir viņa, - Marī piepeši nočukstēja, negaidīti pieliekusies man pie auss.
- Ko? - Nespēju savākt savas izklīdušās domas.
- Tā ir Amuneta.
- Tu esi pārliecināta?
Dejotāja piepeši palūkojās uz mums, it kā sajutusi mūsu jaunradušos interesi. Kaisle un seksualitāte no skatiena pazuda, savā vietā atstājot vāji slēptu ziņkāri un pārsteigumu. Viņa sastinga kustības vidū un palika stāvot ar izplestām rokām, kā krustā sista. Pārsteiguma izteiksmi sejā nomainīja šausmas. Blondīne pavēra muti kliedzienam, bet bungu intensīvā rīboņa to nomāca. Vai tiešām mēs būtu viņu tā pārbiedējušas?
- Sasodīts! - Marī nolamājās un, pielēkusi kājās, metās pie skatuves, pa ceļam apgāzdama galdiņu un izliedama vīnu. Tomēr viņa nepaspēja to aizsniegt - spēcīgs uzliesmojums atmeta vilkati pāris soļu atpakaļ, nogāzdams gan viņu, gan mani zemē. Likās, it kā krūtīs ietriektos ātrgaitas vilciens, aizsitot elpu un liekot drudžaini cīnīties pēc gaisa. Plaušas dega kā ugunī, bet apkārtne izplūda asaru mākoņos. Balansēdama uz samaņas zaudēšanas robežas, centos aptvert notikušo. Šķiet, arī pārējie apmeklētāji bija cietuši - tumsā atskanēja šausmu un sāpju pilni vaidi, cilvēkiem kūņājoties pa grīdu. Pāri visam skanēja draudīgās bungas, apdullinot un laupot spēju skaidri domāt. Apkārt valdīja haoss un sajukums. Gaisā vēdīja kodīga sviluma un dūmu smaka, apgrūtinot elpošanu. Ar mokām noriju siekalas un piespiedu sevi pieslieties sēdus, lai noskaidrotu, kas noticis.
Palūkojos skatuves virzienā. Amuneta bija sabrukusi uz ceļiem ar nokārtu galvu, rokām skardama skatuves dēļus. Blondie mati gluži kā ūdenskritums plūda abpus sejai, aizsedzot to skatienam. Vienīgais gaismas avots tumšajā telpā bija pavērsts pret viņu, padarot sievieti līdzīgu ilūzijai.
Piepeši, man par lielām šausmām, Amunetas skaustā parādījās plīsums. Sākumā neliela plaisiņa, no kuras laukā spraucās spoža gaisma - daudz spožāka un žilbinošāka
par skatuves prožektoriem. Plaisiņa pletās, un gaisma pieņēmās spēkā, sāpīgi dzeldama redzokļos.
- Neskaties! - Marī centās pārkliegt bungu rīboņu un sāpju vaidu radīto kakofoniju. Viņa aizsedza man acis ar plaukstu, neļaujot gaismai nodarīt pāri. Tomēr es vēlējos redzēt, tāpēc sparīgi atbrīvojos no tvēriena, lai būtu lieciniece pašam neticamākajam skatam. No Amunetas saplēstā ķermeņa, spožās gaismas ieskauta, pret griestiem pacēlās liela čūska. Resnais, spēcīgais rumpis locījās gaisā, sāpju pārņemts, platā mute izplesta agonijas šņācienā, kuru tā arī neviens nesadzirdēja.
- Ejam! - Marī atbrīvoja mani no sastinguma, spēcīgi paraudama aiz rokas. - Mums jātiek prom!
- Bet…
- Viss, viņai palīdzēt vairs nevar, - sieviete, satvērusi manu elkoni dzelzs tvērienā, vilka uz kāpņu pusi, ar spērieniem atbrīvodama ceļu no rāpojošajiem, vaidošajiem cilvēkiem. Viens no kanādiešu jaunekļiem dabūja trāpīgu spērienu pa zodu par mēģinājumu saķert Marī aiz bikšu staras. Ar šausmām pamanīju, ka viņa seju un rokas klāja lielas apdeguma čūlas, bet mati un uzacis nosvilušas nebūtībā.
Nespēdama īsti nostāvēt uz kājām, balstījos uz Marī, kas pa pusei vilka, pa pusei nesa mani augšup pa stāvajām kluba kāpnēm. Notikušais šķita kā murgains sapnis, pārņēmis savā varā un neļaudams apziņai atbrīvoties.
Mēs krišus izkritām caur puspavērtajām kluba durvīm vēsajā nakts gaisā. Tumšās ieliņas miers likās sirreāls pēc elles šausmām, no kurām tikko izsprukām. Vienīgā vēlme bija nogulties uz zemes un piespiest vaigu vēsajam, mitrajam asfaltam. Tomēr kuņģim bija citi plāni - es paspēju paspert vien pāris soļu, kad nevaldāma vemšanas lēkme
atņēma man pēdējās spēka paliekas. Nokritusi uz ceļiem, izlaidu vakariņas turpat ielas malā. Kad ristišanās pierima, Marī bez liekām ceremonijām satvēra mani aiz padusēm un ar neticamu spēku uzrāva kājās.