- Nu, kā ir? Paiet varēsi?
Noriju rūgtās siekalas un noliedzoši papurināju galvu. Tagad es varēju tikai klusi nomirt. Doma par fizisku piepūli likās šausminoša.
- Mums nav variantu. Mēs nevaram te ilgāk palikt. - Marī nelikās mierā un, satvērusi aiz vidukļa, vilka mani prom pa ielu. Man sāpēja visas maliņas, katrs solis bija mokošs.
- Es nevaru!
- Vari! Tici man, tu vēl viegli tiki cauri. Domāju, mēs būsim vienīgās izdzīvojušās.
- Par ko tu runā? - Aizmiglotās smadzenes neuztvēra viņas sacītā jēgu.
- Bērns tevi sargā, - vilkate noteica, it kā tas visu izskaidrotu. - Bet uz viesnīcu iet atpakaļ mēs nevaram. Daniels droši vien mūs jau gaida. Mums vajadzīgs patvērums, lai pārlaistu nakti.
- Kur ir Ralfs?
- Labs jautājums, - Marī nikni noņurdēja, nepalēninādama soli. Viņa ik pa laikam pameta skatienu pār plecu, cenšoties saskatīt, vai tumsas aizsegā kāds neseko.
- Kurp mēs ejam? - Sāpes sāka pierimt, migla galvā izklīst, un manī atgriezās interese par notiekošo.
- Ir kāda vietiņa… es nezinu, vai tas līdzēs, bet daudz variantu jau mums nav…
Ielas šķita gluži kā izmirušas. Tikai siltais dienvidu vējš trenkāja atkritumus, kas griezās vientulīgā dejā par prieku klaiņojošiem kaķiem. Soļi atbalsojās tukšajās ielās, radot ilūziju, ka kāds mums seko. Mēs spiedāmies pie māju sienām, patverdamās to nišu ēnā, un, aizturot elpu, vērāmies tumsā, ik reizi iegūdamas īslaicīgu mieru un pārliecību, ka esam vienas.
Beidzot izklumburējām uz vienas no galvenajām ielām, kuras vidū mirdzēja tramvaja sliedes. Atpazinu šo vietu - pāri pretī slējās Sofijas katedrāles izgaismotie mūri, bijām nonākušas pavisam netālu no restorāniņa, kur ieturējām vakariņas.
- Mums uz turieni. - Marī ar zodu norādīja virzienu.
- Kur tad?
Tomēr pavadone neielaidās garās sarunās un, skriešus šķērsojusi ielu, aicināja sekot viņai.
- Ko tu taisies darīt? - neizpratnē vaicāju, kad Marī, pametusi visapkārt zaglīgus skatienus, gluži kā mazs mērkaķītis sāka veikli rāpties pāri augstajam žogam, kas ieskāva katedrāli.
- Kuš… - viņa nikni nošņācās. - Tu nāksi vai ne?
- Tu traka esi? Mūs pieķers un iemetīs turku cietumā! - Ar šausmām aptvēru, ka vilkate vēlas, lai sekoju viņai pāri žogam.
- Tu labāk gribi, lai mūs atrod Daniels?
Man riebjas, ja cilvēki uzdod šādus jautājumus, it sevišķi - bezcerīgās situācijās. Tas nepatīkamā veidā vēlreiz uzsver apstākļu bezcerību un situācijas nolemtību. Arī šoreiz nebija lielas izvēles iespējas. Neapmierināti bubinot, centos atrast veidu, kā tikt pāri sētai - vairāk nekā divus metrus augstai metāla stieņu konstrukcijai. Nekad nebiju izcēlusies ar īpašu atlētismu un sportisku garu, tāpēc šķērslis šķita nepārvarams. Palūkojos apkārt, cerot atrast kādu alternatīvu. Nedaudz tālāk vīdēja biļešu kases un kontroles punkts - dienas laikā to pārplūdināja tūristu straumes, bet tagad tas šķita pamests. Nolēmu izmēģināt savu veiksmi.
- Uz kurieni tu? - Marī bija neizpratnē par manu vilcināšanos šturmēt augsto metāla žogu.
- Es te netikšu pāri. Mēģināšu pie kasēm.
- Tu traka? Tur var būt sargi! Pagaidi, man ir kāda doma. Tu vari izbāzt pēdu vai vismaz purngalu starp režģiem?
- Varu. - Apliecināju vārdus ar darbiem, izstumjot botā tērpto pēdu cauri metāla stieņiem.
- Lieliski! Cik tu sver?
- Kam tev? Nu labi - kādus piecdesmit piecus sešus kilogramus.
- Tagad tā - ķeries pie stieņiem un ar pēdām atsperies man pret plaukstām, es pastumšu tevi uz augšu.
- Tu ko? - Neticīgi blenzu uz smalko sievieti otrpus žogam.
- Esmu vilkate. Aizmirsi? - Paskaidrojums bija izsmeļošs.
Smagi nopūtusies, pakļāvos liktenim - ieķērusies režģos pēc iespējas augstāk, atspēros pret Marī plaukstu un ar pūlēm pievilku augumu, vienlaikus ceļot otru kāju un meklējot atbalsta punktu. Jutu, kā vilkates rokas nodreb aiz piepūles, tomēr viņa nesalūza un noturēja manu svaru. Gluži kā apdzērusies kungfu panda ķepurojos pāri sētai, klusībā pateikdamās blakus augošajam kokam par sniegto ēnu, kas, cerams, aizsedza mūsu aktivitātes no svešiem skatieniem.
Kad beidzot nolēcu zemē jau otrpus žogam, gan es, gan Marī trīcējām no noguruma.
- Nu, un tagad?
- Tagad mums jātiek iekšā.
- Bet signalizācija?
- Vilkači ari pieprot šādus tādus trikus. Sēta arī pieslēgta signalizācijai, bet viss taču izgāja gludi, vai ne? - Viņa veltīja man šķelmīgu smaidiņu, bet brūnās acis pustumsā dzelteni iedzalkstījās.
- Kāpēc tu man pirms tam neteici…? - Man sašutumā aizrāvās elpa, iedomājoties, kādām briesmām tikko sevi pakļāvām. Doma par Turcijas cietumu nebija īpaši vilinoša.
- Nerausties! - Marī tikai atmeta ar roku un drošā solī devās apkārt katedrālei. Tumsā iespaidīgā ēka izskatījās draudīga un ne tik svētlaimīgi apgarota kā saules gaismā.
- Kurp tu tagad ej? - nikni nošņācos, panākusi Marī, kas tumsā orientējās gluži kā kaķis, izvairoties no apstādījumiem un soliņiem, pret kuriem es jau biju paspējusi apdauzīties.
- Tu taču nedomā, ka mēs iesoļosim pa parādes durvīm?
- Es pārstāju domāt jau pirms kāda laika.
- Tas daudz ko izskaidro, - vilkate nekaunīgi nosmīkņāja un negaidīti nozuda. Paliku apmulsusi stāvam tumšajā svētnama dārzā, blisinoties apkārt kā tuvredzīga pūce.
- Marī! - klusiņām pasaucu, kārtējo reizi apgriezušies ap savu asi. Pa labi no manis stiepās katedrāles mūri. Pārlaidu roku karstajā dienvidu saulē sasilušajiem akmeņiem, kas vēl nebija paspējuši atdzist. Visur vienlaidu mūris bez spraugām vai nišām, nesniedzot izskaidrojumu, kur tikko pazuda mana kompanjone.
- Tu nāksi vai ne? - Aiz muguras atskanēja klusināts uzsauciens, cauri kuram jautās neapmierinātība ar manu aitisko uzvedību. Marī galva šķietami spraucās ārā no viengabalaina mūra, un, tikai paspērusi pāris soļu atpakaļ, konstatēju, ka viņa stāv šaurās, zemās durtiņās, kuras nezin kādā veidā palaidu garām.
- Nākamreiz brīdini, ka taisies pazust sienā, - nikni uzšņācu Marī, paspraukdamās garām.
- Es izsniegšu rakstisku brīdinājumu trīs mēnešus iepriekš.
Iekšā sagaidīja baznīcām raksturīgais vēsais pagraba gaiss, kas gluži kā mitrs palags acumirklī uzdzina sīkus drebuļus.
Marī jau nez no kurienes bija sadabūjusi kabatas lukturīti un izgaismoja ceļu dziļāk katedrāles iekšienē. Šaurā eja beidzās pie nelielām kokgriezumiem rotātām durvīm bez acīm redzama rokturīša. Mirkli paķimerējusies, Marī nospieda pareizās sviras, un durvis ar klusu čīkstu atvērās, ļaudamas izkļūt laukā. Eja izveda baznīcas centrālās daļas sānu malā, un tās durvis izrādījās maskētas kā daļa no sienas rotājuma.
Marī izslēdza gaismas avotu, ļaujot acīm aprast ar telpā valdošo tumsu. Caur vitrāžām greznotajiem logiem spraucās vārga gaismiņa no ielas. Katrā ziņā ar to nepietika, lai piepildītu milzonīgo telpu, bet tā deva nojausmu par katedrāles apmēriem.
- Ak Dievs! - aizgrābta nočukstēju, telpas svinīgās noskaņas ietekmēta.
- Skaisti, vai ne? Žēl, ka nebiju klāt, kad to cēla. - Marī sērīgi nopūtās. - Nāc, piesēdīsim.
Vilkate mani ievilka nelielā nišā aiz platas kolonnas. Pacēlusi norobežojošo samta virvi, kas dienas laikā atturēja