tūristus, viņa novilka mani līdzās uz plata, zema dlvāniņa, grezni izrotāta ar austrumu rakstiem.
- Mums noteikti būs jāatnāk šurp arī dienas laikā. Cilvēku pūļi, protams, te ir nenormāli, bet tas skaistums ir jāredz. - Marī apcerīgi nopūtās. - Diemžēl nebiju klāt, kad cēla baznīcu, bet uz mošeju es paspēju.
- Ko tu ar to gribēji teikt? - Ērti atgūlusies uz senlaicīgā sēžamā un atbalstījusi galvu pret zemo atzveltni, biju gatava arī nelielai saviesīgai papļāpāšanai. Vakara satraucošie notikumi prasīja savu, un jau pēc mirkļa es planēju uz robežas starp nomodu un sapņu valstību. Caur patīkamo dūmaku skanēja Marī balss, stāstot vakara pasaciņu.
- Nu, es tajā laikā, kad osmaņi iebruka, ietrāpījos Kon- stantinopolē - tas laikam bija 1530. gads. Es biju kopā ar ceļojošu čigānu taboru, un mēs nepaspējām izvākties, pirms pilsētu aplenca. Pēc tam jau nekas cits neatlika kā vien nogaidīt. Liels sajukums valdīja. Nevarēja saprast, ko no tiem musulmaņiem sagaidīt. Ar kristiešiem viss bija daudzmaz skaidrs - kamēr tevi nesauc par raganu un nestiepj uz sārta, slauc tik naudiņu no vientiešiem. Nu, lūk, bet ar musulmaņiem… tādi paši tumsnēji kā mani mīļotie čigāni. Iestājos dienestā pie viņiem. Tolaik jau bija viegli noslēpt, ka patiesībā esi sieviete. Turklāt - es tikai nesen biju kļuvusi par vilkati un spalva auga nekontrolējami. Nokļuvu celtnieku brigādē, kas Hagia Sophia pārveidoja par mošeju. Manos pienākumos ietilpa strādnieku dzenāšana un darbu uzraudzīšana. Tad arī izložņāju visus kaktiņus. Tolaik arī tika izbūvēta eja, pa kuru šeit iekļuvām. Labi laiki bija. Neviens nebrīnījās, ja uz pilnmēness laiku tu kļūsti nekontrolējams un sāc savādi ost.
- Bet tas taču bija… gandrīz pirms piecsimt gadiem… - Pavēru vienu miegaino aci, lai palūrētu uz vilkati.
- Labi esmu saglabājusies, - Marī noķiķinājās.
- Kas šeit tik īpašs? Kāpēc tu mūs atvedi uz šejieni? - vedināju turpināt stāstu, lai varētu netraucēti šņākuļot. Arī Marī šķita nostalģijas pārņemta.
- Tāpēc, ka visi no Lielā Septiņnieka te pielika roku. Katrs ielika kaut ko no sevis, daļu sava spēka. Īstenībā - Svētā Sofija bija jau trešā baznīca, ko uzcēla šajā vietā. Pirmās divas nolīdzināja līdz ar zemi nemieru laikos. Nu, un 6. gadsimta sākumā Austrumromas imperators Justiniāns nolēma uzcelt kaut ko grandiozu iepriekšējās, nopostītās baznīcas vietā. Par to padzirdēja Ra, kurš tajā laikā bija viens no pieprasītākajiem arhitektiem reģionā. Viņam tā šķita laba doma - pieaicināt bijušos kolēģus, lai arī viņi varētu sevi iemūžināt. Toreiz Artemīda ziedoja kolonnas no tempļa Efesā Grieķijā, Ra atveda smilšakmeni no Ēģiptes, Gaja, ja nekļūdos, - zaļo marmoru… Lokijs laikam atveda to marmora krūku… bet nevaru galvot, atmiņa vairs nav tā, kas bija.
- Tu joko? Tu runā par gandrīz piecsimt gadu seniem notikumiem! - caur pusmiegu nomurmināju. - Nu, un kā tas mums tagad varētu palīdzēt?
- Ja nāksies saukt Lielo Septiņnieku, šī vieta ir ideāli piemērota… turklāt - mūri ir piesūcināti ar senu maģiju, kurai pēc idejas vajadzētu aizsargāt mūs no Loloja…
- Kāpēc?
- Kāpēc gan ne? Tā taču saglabājusi Hagia Sophia līdz šodienai, par spīti kariem un nemieriem, kas mūždien plosījušies. Vajadzētu pasargāt arī mūs.
- Vājš mierinājums. - Marī plāns neizklausījās pārliecinošs, bet cita, labāka, nebija. Vilkate apklusa, un mūs
ieskāva absolūts klusums, kas šķita atbalsojamies smadzenēs. Vairs nepretojos miega varai un aizslīdēju pretī tās saldajiem apskāvieniem, alkdama atpūtināt ne vien ķermeni, bet arī garu un cerot, ka īsais snaudiens izkliedēs mirstošās Amunetas skatu, kas šķita iededzināts prātā.
Es pamodos nosalusi. Telpā vēl joprojām valdīja piķa melna tumsa, acīmredzot miega pauze bija īsa un rīts vēl nebija uzausis. Marī bija nozudusi, pirms tam uzsedzot man savu plāno žaketīti. Vilkači laikam bija izturīgāki pret miega trūkumu.
Klusa čaboņa zāles tālākajā kaktā lika man satrūkties un tramīgi raudzīties tumsā veltīgās cerībās kaut ko ieraudzīt. Aizturējusi elpu, sasprindzināju dzirdi, cenšoties noteikt tikko dzirdamo skaņu avotu.
- Marī, kur tu esi? - čukstus pavaicāju tumsai, kas kopš pamošanās šķita sabiezējusi. Atbilde uz izmisīgo jautājumu bija klusums. Un atkal čaboņa, bet šoreiz jau tuvāk.
- Marī, tā esi tu?
- Nē, tas esmu es. - Karsta elpa apsvilināja kaklu, samtainam čukstam atskanot pie pašas auss, liekot man izbailēs ieķiukstēties un četrrāpus meklēt glābiņu. Tomēr tālu netiku - cieši satvēris aiz vidukļa, viņš iespieda mani atpakaļ dīvāniņā.
- Lai top gaisma… - zemā, samtainā balss ar izsmieklu nočukstēja, un, kā par brīnumu, lampas pie nišas sienām atsaucās aicinājumam, pielejot apkārtni ar dzintarainu gaismu un sāpīgi iedzeļot pie tumsas pieradušajās acīs, padarīdamas mani īslaicīgi aklu.
- Tā būs labāk, piekriti? - Daniels painteresējās, iespiedis mani padusē kā mazu čivavu.
- Kur ir Marī? Ko tu esi izdarījis ar viņu?
- Cik aizkustinoši - tu vispirms uztraucies par sava plušķa labklājību un tikai pēc tam par savējo. Runājot par plušķiem - kur tad tavs spārnotais draudziņš?
- Tu neatbildēji - KUR IR MARĪ?
- Atpūšas. Un nomierinies, tu - mazā histēriķe.
- Kāpēc tu nogalināji Amunetu?
- Tāpēc, ka viņa bija mazs, ietiepīgs skuķis. Gluži kā tu. - Daniels maigi uzsmaidīja un pieglauda manus izspūrušos matus. - Starp citu, tevi frizieris sveicina. Vai arī esi nolēmusi audzēt? Gatavojoties mātes lomai…
Vai nu asinīs joņojošais adrenalīns, vai arī karstums, kas plūda no Daniela, lika vaigiem karsti uzziedēt.
- Labi, laikam nav vairs ko vilkt garumā. Sauksim pārējos? - Viņš piepeši kļuva neciešami lietišķs un, pierāvis mani kājās, stiepa uz zāles vidu. Sienas lampas no nišas izgaismoja tikai nelielu laukumiņu, bet pārējā telpa grima tumsā. Gludā marmora grīda slīdēja kā ledus, likdama man meklēt atbalstu pie Daniela, lai kā arī negribējās. Mūsu soļi tumšajā baznīcā spocīgi atbalsojās.
Zem kupola slējās sastatņu tornis, izstiepies līdz pat augšējām velvēm. Acīmredzot restaurācijas darbi ritēja pilnā sparā. Daniels dusmīgi nopētīja konstrukciju, bet tad, smagi nopūties, ar rokas mājienu lika tai izgaist.
-Tā nav labi darīt, bet… nav citas izejas, - viņš paskaidroja, it kā mani tas interesētu. Manu prātu nodarbināja daudz svarīgāki jautājumi - pirmkārt, kas noticis ar Marī un, otrkārt, kur vazājas mans sasodītais sargeņģelis, kad viņš visvairāk vajadzīgs.
- Dod tos loriņus, - atsvabinājis mani no ciešā satvē- riena, Daniels nepacietīgi pieprasīja.
- Kādus loriņus? - Sakopoju spēkus, lai nesaļimtu uz vēsās marmora grīdas. Tagad apkārtni apmirdzēja vēsi zils starojums, kura avots šķita atrodamies kaut kur aiz Daniela muguras. Tas izgaismoja sienu gleznojumus mums apkārt. It īpaši manu uzmanību piesaistīja lielais eņģeļa tēls Danielam tieši aiz muguras. KUR IR MANS EŅĢELIS?
Gaisma pieņēmās spēkā, padziļinot priekšmetu mestās ēnas. Arī tumsa ap Daniela vaibstiem sabiezēja. Tikai viņa acis mirdzēja kā divi melni dārgakmeņi.
- Nele, nevelc garumā. Varu pasaukt viņus arī tāpat, bet gribu, lai ir neliels pārsteigums, - samtainās notis nomainīja skarbākas, pārliecinot par pretošanās bezjēdzī- gumu. Tā stunda bija situsi, un es jau to zināju. Tikai Ralfa nebija līdzās.
Padevusies liktenim, iebāzu roku kabatā, kur pirksti uzdūrās zamšādas maigumam. Izvilkusi maisiņu, iemetu to Daniela pastieptajā plaukstā, vairs ilgi nevilcinoties.