- Braša meitene, - saņēmu uzslavu par sunisko paklausību. Un, ja jāsaka godīgi, es tiešām jutos kā visīstākā kuce.
Tomēr Dānieļu neuztrauca manas dvēseles mokas un pašnosodljums. Izbēris plaukstā maisiņa saturu, viņš pirkstos apgrozīja smalkās zelta figūriņas - Artemīdas doto cirvīti, Dēmetras zelta auskaru labības vārpiņas izskatā, Gajas smilšu maisiņu un Ra ērgļa galvas piekariņu, ko atradu starp savām mantām pēdējā vakarā, pirms braucām prom no Parīzes. Saules dievs toreiz nespēja saņemties un paust savu nostāju nicināmiem mirstīgajiem. Četri no septiņiem. Divi miruši, un viens stāvēja man līdzās, starodams triumfa priekšnojautās. Viņš šķita neticami pārliecināts par uzvaru, lai gan, pēc maniem aprēķiniem, pat ar Ra balsi nepietiktu, lai glābtu Daniela plānu.
Piepeši pasaule sašķīda simtiem krāsainu atlūzu lietū. Smags gaisa trieciena vilnis pacēla mani no zemes un aizsvieda pāris metru no vietas, kur stāvēju. Smagi piezemējos uz marmora grīdas, sāpīgi apdauzot sānu. Bet nekas neiztraucēja absolūto klusumu. Spožā gaisma uz mirkli apžilbināja, bet, tiklīdz atguvu redzi, aina, kas pavērās, lika manai sirdij apmest kūleni. Dānieļu, likās, neietekmēja negaidītais trieciens - viņš stāvēja kā stāvējis zāles centrā, spožas gaismas ieskauts, tikai viņa augšup pavērstās rokas likās turam lielu, baltu putnu, kura spārni nikni pluinīja gaisu, saceldami nelielu vētru. Ar skaļu svilpoņu tie atkal un atkal pārklāja Daniela augumu ar spēcīgiem sitieniem, kas, par spīti iznīcinošajam spēkam, bija bezspēcīgi dieva varenības priekšā.
Spožā gaisma sāka pierimt, ļaujot labāk saskatīt Daniela pretinieku. Tas nebija putns, bet gan cilvēks, vīrietis baltās drānās, kas cīnījās, ieliekot kautiņā visu savu spēku. Tas bija Ralfs, kas bija paspējis atsteigties man palīgā. Tomēr panākumu nebija. Līdz ar spozmi mazumā gāja arī viņa spēki. Sitieni kļuva lēnāki un vājāki.
- RALF! - izbailēs iekliedzos, sapratusi, cik nevienlīdzīga ir cīņa starp eņģeli un dievu. Izdzirdīs manu kliedzienu, Daniels iesmējās un viegli gluži kā pūciņu aizsvieda Ralfu nost no sevis. Mans sargeņģelis atsitās pret vienu no varenajām kolonnām un noslīdēja gar to, paliekot nekustīgi guļam zemē.
- Ralf! Celies! Viņš tuvojas! - izkliedzu brīdinājumu, šausmās vērojot, kā Daniels lēnām tuvojas, apņēmības pilns pabeigt iesākto. Ralfs nereaģēja. Izmisīgi palūkojos apkārt, naivi cerot atrast kādu vērā ņemamu ieroci pret Lokiju. Nedaudz tālāk uz grīdas vīdēja kaut kas tumšs. Nespēdama piecelties, rāpus metos turp, bet manas rokas uzdūrās kaut kam siltam un mīkstam. Biju atradusi Marī un arī atbildi uz jautājumu - ko Daniels nodarījis uzticamajai vilkatei. Tomēr nebija laika sērot par aizgājējiem, bija jāglābj mans eņģelis. Tikmēr Daniels jau bija sasniedzis gulošo Ralfu un jau atkal pacēlis viņu virs galvas kā lupatu lelli. Lielie, baltie spārni, kas vēl pirms mirkļa sacēla vētru, tagad aizlauzti, savādā leņķī nokarājās, aizsedzot skatienam Ralfa seju.
Daniels bez šķietamas piepūles pameta gaisā eņģeļa paļāvīgo augumu un atkal trieca to pret sienu - tur šoreiz tas arī palika, karājoties dažus metrus virs zemes, uzdūries uz senlaicīgā, greznā lāpas turētāja, kas gluži kā šķēps caururba viņa krūtis, acumirklī piesūcinot baltās drēbes ar kaut ko tumšu.
Asas sāpes krūtīs lika elpai aizrauties un atņēma pēdējos spēkus. Sarāvusies čokurā, saļimu uz grīdas, cīnoties par gaisu un cenšoties noturēties pie apziņas. Gluži kā elektriskā strāva sāpes atbalsojās ķermenī, liekot raustīties un kliegt. Karstas asaras aizmigloja drausmo skatu uz manu mirstošo eņģeli. Uz mirkli šķita, ka līdz ar viņu nomiršu arī pati. Tomēr bērns mani nepadevās. Brīdī, kad likās - no sāpēm zaudēšu prātu, tās negaidīti atkāpās, savā vietā atstājot trulu tukšumu. Un tad es zaudēju samaņu.
BEIGAS
Cauri apziņas miglai izlauzās neskaidra balsu murdoņa, jūtami neapmierināta un samērā nikna. Kreisā roka, uz kuras gulēju, raidīja brīdinošus signālus: ja nepavākšos nost, tā atteiksies funkcionēt uz visiem laikiem. Mutē jautās metāliska asiņu garša, bet siekalu dziedzeri laikam bija pieteikuši streiku - ar mokām atrāvu mēli no aukslējām. Galvā dobji atbalsojās sāpes, liekot saviebties. Piespiedu sevi atvērt acis un palūkoties apkārt, pirmajā brīdī nespējot aptvert, kur atrodos un kas ar mani notiek.
- Lokij, tavs plāns ir nolemts neveiksmei! Apzinies to! - spalga sievietes balss kā pātagas cirtiens nosvilpa, atbalsojoties milzīgajā ēkā.
- Gaja, dārgā! Tu esi tik tālu no patiesības, cik vien iespējams! Patiesībā mans plāns tūlīt piepildīsies, vai ne, draugi? - Šo samtaino balsi es atpazītu starp tūkstošiem.
- Tev te nav draugu, Lokij, - sarunai pievienojās otra sieviete.
- Māsa Artemīda, tu kļūdies. Man šeit ir draugi, vai ne - Dēmetra? Ra? - Lokijs šķita mierīgs kā jūra, lai arī sarunbiedru tonī jautās atklāti draudi. Ar mokām pieslē- jos sēdus, vēlēdamās ieraudzīt runātājus. Gaismas apļa ieskauti, zāles centrā stāvēja Lielā Septiņnieka atlikumi - Artemīda, kā vienmēr, tērpusies ērtos džinsos un apvalkātā džemperītī, pusaudze Gaja un vienmēr elegantie Dēmetra
un Ra, pie kuriem šobrīd vērsās Lokijs. Auglības dieviete piekrītoši pamāja ar galvu un ieņēma vietu līdzās Lokijam, skaidri norādot uz savām interesēm šajā spēlē.
- Dēmetra…? - Gaja neticīgi palūkojās ilglaicīgajā draudzenē. - Tu ko…? Tikai nesaki, ka esi uz vienu roku ar šo jukušo!
- Kāpēc jukušo? Manuprāt, Lokija ideja ir pat ļoti atbalstāma. - Dēmetra uzsvērti paraustīja plecus. - Tas ir aizgājis par tālu. Paspēlējāmies, un pietiek. Skaties, kas notiek ar mūsu rasi! Nimfas strādā par prostitūtām, rūķi un gnomi mirst ogļraktuvēs, elfi nodzeras, bet dievi… man pat negribas runāt. Katrs, kam ego lielāks par īkšķi, uztaisījis savu sektu un slauc naudu no vientiešiem. Riebjas skatīties.
- Bet tas bija mūsu visu kopdarbs, jūs nevarat vienkārši ņemt un izbeigt! - Gaja iespiedzās, piesperdama kāju pie zemes. Blondā zirgaste sparīgi sašūpojās.
- Kā kopā sākām, tā kopā pabeigsim. Atceries, dārgā, - alfa un omega…
- Ra? Kurā pusē tu esi? - Artemīda pievērsās Saules dievam, kas klusēdams stāvēja maliņā, iegrimis dziļās pārdomās.
- Es nezinu… man nepatīk šī situācija. Man nepatīk, ka ir jāizvēlas… - melnīgsnējais vīrietis sūkstījās, ar baltajiem zobiem kodīdams apakšlūpu. Izskatījās, ka pat dieviem ir personības krīzes.
- Saņemies, Ra! Tev beidzot ir iespēja izdarīt to, ko jau sen kāroji, - piebeigt mirstīgos kā smirdīgas mēslvabo- les! - Lokijs ieurbās ar skatienu svārstīgajā dievā. No viņa izvēles bija atkarīgs mans un mana bērna liktenis.
- Ra… - Artemīda maigi iesāka, satvērusi platajā, sastrādātajā plaukstā vīrieša neticami slaidos pirkstus,
tādējādi cenzdamās pievērst uzmanību. - Ra… kāpēc tu gribi iznīcināt kaut ko, kur esi ielicis tik daudz savas kaisles un sirds uguns? Lokijs ir mazs, aizvainots puisītis, kas nolēmis savus mazvērtības kompleksus apmierināt ar nevajadzīgu, lieku vardarbību. Viņš nekad nav iepazinis radīšanas prieku, tāpēc viegli padodas iznīcības alkām. Bet tu neesi tāds - tu zini, ko nozīmē radīt!
Ra lēnām pacēla tumšo skatienu no grīdas un sastapās ar Artemīdas izmisīgi lūdzošo. Kaut kas dievietes vārdos aizskāra viņa dvēseles dziļākās stīgas, likdams vēlreiz visu izsvērt. Mana sirds sāka sisties straujāk, apzinoties mirkļa nozīmīgumu. Viņa atbilde izšķirs visu.