- Lokij… zini… es laikam šoreiz nevarēšu tevi atbalstīt. - To pateicis, Ra šķita atgūstam pašapziņu. Veltījis Lokij am iznīcinošu skatienu, viņš piebilda: - Lai kā ari es neciešu mirstīgos, pārāk daudz spēka ir ieguldīts, lai tagad pakļautos tavai mirkļa iegribai. Tu pats vēlāk nožēlotu.
- MUĻĶIS! - Lokijs izgrūda caur zobiem, tumšās acis uzliesmoja nevaldāmās dusmās, bet no dūrēs savilktajām plaukstām pacēlās sīkas dzirkstelītes. - Tu neapzinies, kādu iespēju laid garām! Tu vēl to nožēlosi! Kad tās mēsl- vaboles sāks skraidīt pa Asgardu, jūs atcerēsieties manu piedāvājumu un rūgti nožēlosiet, ka šodien nepateicāt - JĀ!
- Nomierinies, Lokij! Nav iemesla ārdīties. - Artemīda nostājās starp abiem vīriešiem, nevēlēdamās pieļaut vardarbību. Lokijs likās gatavs sašķaidīt Ra sīkos gabaliņos.
- Manuprāt, ar to arī jautājums par cilvēces iznīcību ir izlemts, - Gaja lēnprātīgi iestarpināja. - Atliek tikai izslēgt jūs no Lielā Septiņnieka…
-Jūs to nevarat! - Dēmetra auksti iebilda.
- Varam gan, māsiņ! Ja atceries - lai izslēgtu, ir nepieciešams vairākums… Un mēs esam trīs pret diviem, - Gaja triumfāli atgādināja. Gaisā uzliesmoja spoža enerģijas bumba, kas, par spīti jaudai, nenodarīja nevienam ļaunumu. Dēmetra velti pūlējās.
- Neesat gan, - ar mokām pārdabūju vārdus pār sakaltušajām lūpām. - Vēl esam mēs.
Dievi pārsteigti pagriezās pret mani. Pēc viņu sejas izteiksmēm varēja spriest, cik negaidīti tas skanēja no zemes tārpa, no mēslvaboles.
Pierausos kājās, balstīdamās pret blakus stāvošā svečtura statīvu.
- Ak jā, jūs aizmirsāt, ka ir vēl kāds, kuram ir tādas pašas tiesības kā jums. Kāda augstprātība! - Nokrekšķē- jos, attīrot balss saites no sakaltušajām siekalām, pirms turpināju savu gulbja dziesmu. - Un tagad negaidīts pavērsiens - mēslvabole izlems, kam būt… un kam ne… Kā saprotu, Lokij, tava plāna realizācijai pietiek ari ar vienādu balsu skaitu, vai ne?
Daniels pārsteigumā iesmējās, iepriecināts par notikumu pavērsienu.
- Principā jā… Ar to pietiktu.
- Nele, ko tu dari? - Artemīda mātišķi noprasīja, tēlotās rūpēs cenšoties saprast manus motīvus. Bet kur nu - nemirstīgajiem nav lemts saprast iznīcībai nolemto dzīves alkas!
- Ko daru? Piekāšu jūsu mazo draņķa spēlīti. Izčakarēju jūs, kā jūs līdz šim čakarējāt mūs - mēslvaboles.
- Par ko tu runā? Tu taču zini, ka es nekad…! - Artemīda taisnīgās dusmās iesaucās, manas atbildes apmulsināta.
- Malacis, Nele! Zināju, ka nekļūdos, izvēlēdamies tevi. - Daniels veltīja man maiguma un mīlestības pilnu skatienu, no kura man nebija ne silts, ne auksts. Es nolēmu novest spēli līdz galam, lai arī ko tas prasītu.
- Jā, tavi lēmumi vienmēr ir bijuši nekļūdīgi, - nicīgi nosmīkņāju, uz mirkli zaudējusi savaldību tādas iedomības priekšā. Viņu spiež uz ceļiem, bet viņš vēl izrādās!
- Ko tu gribi? - Gaja augstprātīgi noprasīja. - Slavu, naudu, labklājību? Kas tavai mazajai, alkatīgajai dvēselītei liek dziedāt? Tu zini, mēs varam visu.
- Aizveries, Gaja! Līdz šim biju par tevi labākās domās. Nevajag man zeltu, slavu vai kādus citus loriņus. Man vajag… - Uz mirkli pieldusu, cenzdamās atrast veidu, kā precīzāk noformulēt savas prasības. - Es gribu, lai jūs - gan tu, Lokij, gan jūs pārējie - pateiktu, kas mani, manu bērnu un pārējo cilvēci sagaida, ja izvēlēšos nostāties jūsu pusē. Un ņemiet vērā - kārdinošākais piedāvājums uzvarēs. Aiziet! Varat uzskatīt to par izsoli - uzvar tas, kurš dod vairāk!
Uz mirkli iestājās stindzinošs klusums, un es jau sāku apšaubīt savu ģeniālo ieceri - izspiest no dievišķajiem sno- biem kaut ko vairāk par savu pliko dzīvību, kuru saglābt pēc tik negaidīta pavērsiena nebija intereses ne vienai, ne otrai pusei. Ja Daniela plāns izgāžas, es viņam vairs neesmu vajadzīga. Tas pats attiecas arī uz otru partiju - kam viņiem atstāt dzīvu potenciālo bumbu ar laika degli? Cilvēcisku būtni ar dievišķām tiesībām. Tas nevarēja labi beigties - vismaz pašai cilvēciskajai radībiņai. Par piemēru ņemot kaut vai Jēzu Kristu - viss sākās tik daudzsološi, bet beidzās gluži nesmuki.
- Ak, tu mazā…! - Gaja iekaucās kā ievainota kaķe un, izlaidusi nagus, grasījās klupt man lcrāgā, bet Artemīda paspēja atturēt dievieti no pārsteidzīgā soļa; satvērusi viņu stiprajās rokās, atvilka atpakaļ ierindā.
- Nē, klausieties, meitenei ir taisnība, - viņa apstiprināja, neizlaizdama satrakojušos Gāju no apskāviena.
- Viņai tagad ir tiesības, un viņa drīkst tās izmantot.
- Labi, tad izteikšu mūsu piedāvājumu, - Daniels iesāka, pirms pretējā nometne paspēja atgūties un sakārtot domas. - Tu zini, kāds bija mans sākotnējais piedāvājums - normāla dzīve gan tev, gan tavam bērnam, protams, kopā ar mani.
-Jauki, bet kur mēs dzīvosim, ja Zemes vairs nebūs? - Mani tas nepārliecināja. - Un ko vispār nozīmē normāla dzīve?
- Tik normāla, cik Asgarda vien spēj piedāvāt. Un, reiz to izbaudījusi, tu aizmirsīsi tā sauktos Zemes priekus kā ļaunu murgu. - Daniels paspēra dažus soļus tuvāk un izstiepa rokas, laikam gaidīdams, ka tagad ar prieka izsaucieniem atvieglojumā sabrukšu viņa apskāvienos, kā kārtīgai piedzīvojumu romāna varonei pieklājas. Tā vietā atkāpos, lai tiešām nekristu kārdinājumā, jo pēc pārdzīvotā ar grūtībām turējos kājās.
- Bet kas notiks ar Zemi?
- Bet ko tu labāk gribētu - ilgstošas mocības un postu vai ātras beigas? It kā nekad tāda Zeme nebūtu pastāvējusi. It kā cilvēce nekad nebūtu eksistējusi.
- Izklausās vilinoši, - ar izsmieklu nomurmināju.
- Labi, skaidra bilde. Nu, un jūs - ko jūs varat piedāvāt?
Otra nometne pa šo laiku jau bija paspējusi nomierināties, apspriesties un pat nākt klajā ar dažiem jēdzīgiem piedāvājumiem.
- Kā jau pati saproti, Zeme paliek neskarta, - Gaja iesāka, pārvarējusi riebumu pret situāciju, kad jāielaižas pārrunās ar mirstīgo.
-Jā, tik tālu pati aizdomājos. Kas būs ar mani? Manu bērnu?
- Neaizmirsti, tas ir ari mans bērns, - Daniels piebilda, naivi cerēdams iežēlināt manu izmocīto sirdi.
- Paldies, ka atgādināji. Būtu jau aizmirsusi!
- Attiecībā uz šo jautājumu esam gatavi pieņemt jebkādus tavus nosacījumus, - Artemīda steidzīgi iejaucās.
- Labi. Lieliski, - nomurmināju - izskatījās labāk, nekā cerēju. - Tas bija viss, ko gribēju dzirdēt. Manus nosacījumus darīšu zināmus vēlāk, bet pagaidām - piedod, Lokij, bet šodien nav tava veiksmes diena.
To pateikusi, pievienojos Artemīdai, kas veltīja man pārlaimīgu skatienu. Noklīdušās avs atgriešanās dzimtajā aplokā.
- NĒ! - gaisā eksplodēja ievainota zvēra rēciens. Lokijs bija jūtami neapmierināts ar lēmumu. - Tu neiziesi no šejienes dzīva. Ne tu, ne tavs bastards!
- Tukši draudi! Pats tu piešķīri mums šo aizsardzību, kuru nav iespējams salauzt, satriekt vai iedragāt! Es tagad esmu tikpat stipra kā tu, Lokij! Nāc, pārliecinies par to pats! - tikko paspēju pabeigt teikumu, kad ugunīga enerģijas lode ietriecās man krūtīs, jau kuro reizi šodien aiznesot pa gaisu. Karstuma vilnis ieskāva augumu svilinot un dedzinot, laupot elpu un saprašanu. Tomēr cauri karstajam virpulim mana apziņa strādāja apbrīnojami mierīgi un vēsi. Piezemējos uz kājām, nevis, kā jau ierasts, uz dibengala vai galvas un paliku stāvot, kāri ķerot pēc gaisa. Enerģijas trieciens, kuram vajadzēja mani iznicināt, vien nedaudz aizsita elpu un lika nosvīst. Nebija slikti iesācējai.