- Lokij, vai tiešām tas bija viss, uz ko esi spējīgs? - izaicinoši iesmējos, tiklīdz nejaukā dūkoņa ausīs pierima. Tiesa gan, nejutos tik pārliecināta, kā centos izlikties, un klusībā cerēju, ka Lokij am pietiks ar vienu spēka demonstrējumu.
Vīna un jautrības dieva pārliecība gan šķita sašķobījusies, tomēr, savilcis rokas dūrēs, viņš gatavojās sniegt nākamo triecienu, kuru gan diez vai būtu izturējusi, tomēr man, par laimi, palīgā piesteidzās Artemīda un Gaja, ar augumiem aizšķērsojot ceļu satracinātajam dievam.
- Pietiek, Lokij! Iemācies zaudēt ar godu, - Artemīda nošņācās, satvērusi Lokija dūri un neļaujot atlaist kārtējo enerģijas lodi. - Kā pats pirms mirkļa teici - tas ir arī tavs bērns! Tā ka proties!
Dievietes vārdi tomēr sasniedza satracinātā dieva apziņu. Lokijs sakoda zobus un novērsās. Dzirksteles pierima, un iestājās jūtams atslābums.
- Tikai nemāniet sevi. Nekas vēl nav beidzies, - viņš dobji noteica, pirms pazuda spožas gaismas uzliesmojumā.
Nicīgi nosprauslojusies un veltījusi mums ledusaukstu skatienu, Dēmetra sekoja domubiedra paraugam un ātri nozuda no skatuves. Acīmredzot viņai nebija, ko piebilst. Paliku veramies sabiezējušā tumsā, kur vēl pirms mirkļa stāvēja divi dievišķas spozmes apņemti sazvērnieki, pilni apņēmības izlemt manu likteni. Še jums, suņi! Saņemiet! Neviens nenorādīs Nelei Tarvidai, kā dzīvot. Gudrāka par jums visiem, smirdīgajiem nemirstīgajiem!
- Khm, - līdzās kāds ieklepojās. Tas bija Ra, degdams nepacietībā ātrāk pabeigt izrādi, kurā viņi palika ne gluži zaudētāji, bet īsti ari uzvarētāji ne. Mani dievišķie ķīlnieki.
- Kā tad palika ar taviem nosacījumiem? - Gaja skaļi pauda jautājumu, kas mocīja viņus visus. Pat mīļo, labo Artemīdu, kas mani gādīgi balstīja. Tikai es nejutos tik žirgta un mundra, lai tagad pārspriestu vēl jebkādus nosacījumus. Tam vēl būs laiks. Visa dzīve taču priekšā.
- Vispirms noceliet manu eņģeli, aizgādājiet mūs visus mājās. Tad arī aprunāsimies.
Sākums
Pa atvērto logu vēroju, kā mazais Ralfs spēlējas ar draudzenīti Paulu piemājas smilšukastē. Rebekas meitiņa Paula bija par pāris mēnešiem vecāka nekā mans Ralfiņš, bet attīstības ziņa trīsgadīgais puika apsteidza ne tikai viņu, bet arī dažu labu piecgadnieku. Un tas nebija mans pārspīlētais mātes lepnums - tas bija oficiāls atzinums no bērnudārza audzinātājas - ļoti autoritatīvas amatpersonas. Droši vien izpaudās no tēva mantotie talanti.
Labsajūtā izstaipīju pie datora nosēdēto muguru un paberzēju notirpušo sēžamvietu. Acis sūrstēja no blenša- nas monitorā, bet šodien vēl jāpaspēj apstrādāt krietnu kaudzīti ar bildēm. Uzmetu skatienu pulkstenim pie sienas - Lieldienu olas rociņas rādīja uz pusčetriem. Rebeka solīja atnākt pēc Paulas ap četriem. Nospriedu, ka laiks likt vārīties ūdeni kafijai.
Ņemot kafijas paku laukā no virtuves skapīša, mans skatiens nevilšus aizķērās aiz grāmatas, kas mierīgi gulēja uz ledusskapja. Tās tumšie ādas vāki bija nobružāti no biežās šķirstīšanas, bet lapas - atlocījušās un nodzeltējušas. Uz mirkli likusi mieru kafijai, pasniedzos pēc grāmatas, lai atkal sajustu tās satraucoši pazīstamo pieskārienu. Agrāk bieži to cilāju, lasīju, meklēju atbildes uz jautājumiem,
kurus nebija iespējams uzdot. Zelta iespiedums vākā vēstīja - Bībele.
Iezvanījās mobilais, iztraucējot no pārdomām. Mirkļa mulsums zuda, un, atgriezusies ikdienā, bez skatīšanās pacēlu klausuli, jau zinot, kas zvana.
- Čau! Kā klājas manam mīļotajam krustbērnam un viņa nelietīgajai māmiņai? - Zigis priecīgi nočivināja otrā vada galā.
- Kāpēc tad nelietīgajai?
- Bet kurš solīja šodien piezvanīt, pastāstīt, kā jums gāja pie mācītāja?
- Mēs neaizgājām. Rebeka pēdējā brīdī piezvanīja un palūdza pieskatīt Paulu. Viņai daudz darba sakarā ar jaunā salona atvēršanu…
- Muļķības un dumjas atrunas. Tu vienkārši negribi, ka es oficiāli kļūstu par Ralfa krusttēvu! - Zigis izklausījās no tiesas aizvainots.
- Nē, tiešām! Paula ir pie manis. Un es gribu, tiešām gribu! - Palūkojos pa logu uz savu puisēnu, kas tieši tobrīd centās smilšu pilij piebūvēt paceļamos vārtus no žagariņiem. - Man tā vismaz liekas…
- Par ko tu šaubies?
- Zigi, saki - tagad, kad tu esi Pirmsākumu Glabātājs, vai tad tev nebūtu jāzina viss? Arī par manām šaubām?
- Tas, ka tagad es zinu nedaudz vairāk par pārējiem, nav par iemeslu, lai atmestu ar roku senām tradīcijām. Pieskriešu šovakar, tad arī aprunāsimies! Bučas!
Un viņš nolika klausuli. Kā vienmēr - skriešus, kā vienmēr - ļoti, ļoti aizņemts. Kamēr viesojāmies Parīzē, viņš satika kādu Pirmsākumu Glabātāju, kas kā lielu noslēpumu izpauda, ka Bertas Smilgas dieniņas ir skaitītas un nākamais godpilnās profesijas mantinieks ir pats Zigis. No tuiienes viņam šī savādā spēja sajust cilvēku patieso būtību - viņš toreiz nekļūdīgi uzminēja Mari dabu. No pirmā skatiena, un acuzobi te nebija vainojami.
Berta nomira pirms gada. Kopš tā laika Ziga aktīvajai biznesa un sociālajai dzīvei pievienojās vēl papildu pienākumi, par kuriem viņš stāstīja nelabprāt. Toties ar prieku daudz laika pavadīja rotaļās ar mazo Ralfu. Likās, viņus vienoja kāda neredzama saikne, izpratne vienam par otra slēptāko būtību.
Kopš Ralfa piedzimšanas mēs vairs nekad nepieminējām nedz Dānieļu, nedz nesenos notikumus. Tā bija abpusēja klusējoša vienošanās, kuru neviens no mums nepārkāpa. Pats Daniels, kā ari citi brīnumkomandas dalībnieki lika mums svētu mieru.
Neskatoties uz maniem iebildumiem, ka neviens un nekad nespēs aizstāt mīļoto Ralfu, man nozīmēja jaunu sargeņģeli. Šo es nosaucu par Tomu, jo viņš man nekad neuzticas un neatkāpjas ne soli. Arī tagad dirnēja televizora priekšā kā ķipis un skatījās kaut kādu krievu detek- tīvseriālu. Bet es jau biju pieradusi pie viņa pastāvīgās klātbūtnes. Tajā bija kaut kas mierinošs. Tas nedaudz slāpēja smeldzi krūtīs, kad mazais Ralfs uzmeta man tik pazīstami brūnu, šķelmīgu skatu. Šķiet, mazais resgalis arī juta Toma ldātbūtni, jo vakar starp viņa zīmējumiem pamanīju kādu, kas aizdomīgi atgādināja Tomu - lielu vīru ar spārniem.
No jauna palūkojos uz Bībeli man rokā un, sekojot senam ieradumam, atvēru labi zināmo lapaspusi, lai atkal izlasītu vārdus, kas likās iekalti sirdī, iededzināti prātā, saindējot ar mokošu neziņu. Protams, tas atkarīgs no manis. Šis pēdējais, smagais lēmums būs man jāpieņem pašai. Vienīgi cerēju, ka man pietiks prāta un sirds gudrības sajust īsto brīdi un ļauties.
Viņai piedzima bērns, dēls, kam bija ganīt visas tautas ar dzelzs zizli; un viņas bērns tika aizrauts pie Dieva un pie Viņa troņa.
Linda Nemiera SEPTIŅI
Redaktore Bārbala Simsone
Apgāds Zvaigzne ABC, SIA, Valdemāra ielā 6, Rīgā, LV-1010.
Red. nr. L-2951. "Poligrāfists", K. Valdemāra ielā 6, Rīgā, LV-1010.