- Neapgāžams arguments. Klau, beidz lauzties, braucam kaut kur patusēt! - Zigis bija ieķēries man rokā un dīca kā maza meitene.
- Nevaru. - Pār mani piepeši nāca apskaidrība. - Man ir randiņš!
- Ko tu muldi? Ar ko tad? - Draugs izskatījās nedaudz aizvainots, it kā būtu pieķēris mani melos. Protams, tā arī bija.
- Nu… - Drudžaini domās pārcilāju visus iespējamos variantus, lai nenāktos atzīties, ka randiņš patiesībā ir ar mīļoto gultiņu. - Ar to džeku, ar kuru pirmīt runāju. Viņš uzaicināja pēc pasākuma iedzert kādu glāzīti.
- Kāpēc uzreiz tā neteici? Lauzies kā jauna meita. Labi, laikam šo nakti nāksies pavadīt absolūtā vientulībā, - Zigis nopūtās, rokās grozot sudrabaino mobilo telefonu. - Varbūt Raivim piezvanīt?
- Klau, labprāt palīdzētu tev risināt šo aktuālo problēmu, bet man ir jāstrādā, naudiņa jāpelna. - Uzspiedu draugam skaļu buču uz gludi skūtā, smaržīgā vaiga un atgriezos pie darba pienākumiem.
Līdz pulksten diviem naktī rāvos melnās miesās, un tikai tad, kad viesi pamazām un negribīgi sāka izklīst, Liene atļāva arī man doties mājup.
Iznācu mājas pagalmā, kur gaidīja uzticamais auto. Dziļi ieelpoju svaigo, nakts aromātu bagāto gaisu, ar baudu atstājot aiz sevis viesību kņadu. Sūrstēja nogurušās acis, un nepatīkami smeldza sprands. Tomēr biju apmierināta ar paveikto darbiņu, paredzēdama daudz labu un izdevušos kadru.
Atslēgusi mašīnu, iekrāmēju tajā fotosomu, nesteidzoties vēl sēsties pie stūres. Vēsais gaiss veldzēja kā malks spirdzinoša dzēriena tuksneša vidū - gribējās nedaudz atžirgt, nopurināt nogurumu, lai varētu droši doties atpakaļ uz Rīgu.
- Hei, gribēji aizlavīties? - Mani izbiedēja kluss uzsauciens kaut kur tepat līdzās.
No samtainās tumsas iznira pazīstams stāvs - svešais vīrietis, kurš bija uzsācis sarunu viesību laikā. Drudžaini mēģināju atcerēties viņa vārdu.
- Daniels, - viņš atgādināja. Vai nu tiešām biju sākusi skaļi domāt, vai arī šim cilvēkam piemita īpašas spējas.
No nama logiem krītošā gaisma neļāva saskatīt viņa seju, atstājot to ēnā. Tomēr biju pārliecināta, ka tumšais skatiens tūlīt izurbsies cauri manam pakausim.
Nervozi iesmējos, mēģinot slēpt mulsumu. Nekad agrāk sveša cilvēka klātbūtnē nebiju jutusies tik dumja un neveikla. Turklāt sajūta bija patīkama.
- Un kā tad paliek ar mūsu norunu? - Daniels atgādināja, pienākot dažus soļus tuvāk. Tagad jau varēju saskatīt viņa acis.
- Zini, esmu ļoti piekususi… - mēģināju aizbildināties ar nogurumu, cenšoties izprast savas divējādās izjūtas. No vienas puses, man to vien kārojās kā iegāzties gultā un aizmigt nāves miegā, bet no otras -, jaunais paziņa bija ļoti vilinošs.
- Es nepieņemu atteikumu, - Daniels ar žestu mani apklusināja. - Gaidīšu tevi Gutenberg viesnīcas terasē.
- Bet…
- Es braukšu pa priekšu baltā BMW, un, ja kādā brīdi pazaudēšu tevi no aizmugures skata spoguļa, tev būs lielas nepatikšanas, jaunkundz, - viņš pa jokam piedraudēja un jau nākamajā brīdī izgaisa aiz mājas stūra.
Paliku stāvam pustumsā un domīgi raucam degunu. Braukt vai nebraukt… tāds ir jautājums! - domās pārfrāzēju mirušo klasiķi.
Blakus manam netīrajam sušķim džipam gluži kā spoks bez skaņas pieslīdēja balts sestās klases BMW ar tumši tonētiem stikliem.
Aiz pārsteiguma nespēju beigt blenzt - kā viņam bija izdevies atkļūt līdz šejienei, nepārvēršot savu balto gulbi mēslu vabolē? No auto dzīlēm izrāvās dobjš rēciens, kam sekoja spalgs signāls. Braukt! Manas smadzenes izlēma acumirklī.
Līdz Rīgai mēs braucām tandēmā: Daniels pa priekšu savā spoži mirdzošajā, baltajā brīnumā un es - nopakaļ auto, kas kādreiz lepni ticis saukts par sarkanu.
Pie pašas Vecrīgas Daniels ar visu savu brīnumu nozuda, bet es atradu stāvvietu pie Strēlnieku laukuma.
Lai gan pulkstenis rādīja jau gandrīz trīs naktī, dzīve Vecrīgā sita augstu vilni. Siltais laiks izvilināja uz vecpilsētas bruģētajām ieliņām meitenes īsos svārciņos un kurpēs uz tik augstiem papēžiem, ka nabaga būtnes bija spiestas pārvietoties ceļos ieliektām kājām, atgādinot neveiklus zirnekļus. Ar baudu pakustināju kāju pirkstus mīkstajos zamšādas mokasīnos, noskatoties, kā meitenes klumburē garām. Tomēr viņas neizskatījās nelaimīgas. Kur nu! Skaistums prasa upurus! Un upuri bija tā vērti - izsalkuši un kārigi ārzemnieku skatieni sekoja viņām ik uz soļa.
Gutenberg viesnīcas jumta terases kafejnīcā pulcējās ierastā publika - padzīvojuši ārzemju viesi, vietējie uzņēmēji ar ģimenēm un tādi meža dīvainīši kā es. Skanēja klusināta mūzika, un starp galdiņiem gluži kā ēnas slīdēja viesmīļi. Restorāna bāra daļai tuvāk sēdošos izgaismoja no tā krītošā gaisma, savukārt perifērija tinās pustumsā, kurā manas gaismas apžilbinātās acis nekādi nespēja atrast jauno paziņu.
- Tu mani meklē? - negaidīti atskanēja pie auss, liekot satrūkties.
-Jā. Tu galdiņu jau aizņēmi? - Automātiski sakārtoju matus. Pamanīju, ka Daniels pa ceļam pazaudējis melno kaklasaiti un tagad šķita daudz pieejamāks un atbrīvotāks ar divām vaļējām krekla podziņām.
-Jā, tur pa labi, pie pašas malas. - Viņš norādīja uz kādu vientuļu, tukšu galdiņu, uz kura jau stāvēja divas glāzes sarkanvīna. Pieturēdams aiz elkoņa, Daniels veildi aizvadīja mani līdz galdiņam un apsēdināja. Caur plāno žaketi sajutu viņa karsto pieskārienu. Tas ir apbrīnojami, cik dažiem cilvēkiem var būt augsta ķermeņa temperatūra, neskatoties uz apkārt valdošajiem laikapstākļiem. Viegli nodrebinājos.
- Piedod, bet es vīnu nedzeru, - pieklājīgi atvainojos un pastūmu glāzi nostāk.
- Nē, atteikumu es nepieņemšu! Tev šis ir noteikti jānogaršo. - Daniels pasniedzās pāri galdiņam un pastūma glāzi atpakaļ tuvāk man. No viņa uzvēdīja patīkams, spēcīgs aromāts, kurā apvienojās muskusa tumīgums, sandalkoka tveice un nedaudz no jasmīna.
Paraustīju plecus un uzmanīgi pieliku glāzi pie lūpām. Vīns izrādījās sauss, stiprs un ar bagātīgu smaržu un garšu buķeti. Pirmo reizi mūžā nožēloju, ka neesmu vīnu pazinēja.
Klusuma brīdis starp mums ieilga. Nervozi pagrozīju glāzi pirkstos.
- Tev izrādījās taisnība - labs!
Daniels pasmaidīja un, no kabatas izvilcis šķiltavas, aizdedzināja uz galda stāvošo sveci.
- Man prieks, ka tev patīk.
- Tu smēķē? - Ar zodu norādīju uz sudrabotajām tērauda šķiltavām viņa pirkstos.
- Kādreiz smēķēju. Bet tagad jau sen vairs ne. Atmetu, bet šis ir palicis kā piemiņa no vecajiem labajiem laikiem. - Viņš veltīja šķiltavām maigu un domīgu smaidu. - Vai arī vienkārši ieraduma spēks. Tagad tikai retu reizi pa kādam cigāram nopīpēju.
- Nekad neesmu smēķējusi, - godīgi atzinos, nespējot novērst skatienu no spīdīgās mantiņas, kas mirdzēja siltajā sveces gaismā un vilināt vilināja pieskarties tās gludajiem metāla sāniem.
Pati sev par pārsteigumu pasniedzos un atņēmu Danie- lam šķiltavas, ar pirkstu galiem viegli pieskaroties vīrieša plaukstai. Lai arī cik viegls un nejaušs bija pieskāriens, tas apdedzināja gluži kā uguns.
Nelielais, bet smagais metāla priekšmets vīrieša rokās bija uzsilis un tagad patīkami un maigi iegūla manā plaukstā. Tās bija atvāžamas šķiltavas ar degli un kramiņu, kuras vajadzēja uzpildīt ar īpašu degšķīdumu. Manam tēvam arī kādreiz tādas bija - Zippo, viņa prieks un acuraugs. Tikai atšķirībā no tēva šķiltavām šīs šķita dārgākas, kvalitatīvākas.