- Es tās mantoju no tēva, - Daniels pārtrauca manu domu gaitu. Atkal uzmācās nepatīkamā sajūta, ka viņš spēj ielūkoties manās domās.
-Jaukas. - Vēl negribējās izlaist šķiltavas no rokām.
- Kā tev patika viesības?
- Nu, tā nekas. Liene bija godam pacentusies.
- Jā, viņa māk organizēt svētkus. Cilvēkam ir talants likt citiem atpūsties. Bet tev laikam tā gan nekāda atpūta nebija, - Daniels gluži kā atvainodamies piebilda.
- Nē, ne gluži, - nosmējos. - Ja godīgi - esmu piekususi kā kaķis!
- Jo tie parasti guļ vismaz piecpadsmit stundas diennaktī? - Daniels piebalsoja.
-Jā, - samulsu. Vai tiešām jau būtu paspējusi izstāstīt savu kaķu joku?
- Tu jau sen nodarbojies ar fotografēšanu? - Daniels turpināja iesākto tēmu.
- Nevaru teikt, ka visu dzīvi, bet kāds laiciņš jau būs. Viss sākās ar to, ka vidusskolā mana labākā draudzene palūdza, lai uztaisu smukas bildes, ko aizsūtīt draugam uz Vāciju. Man, protams, nebija grūti izlīdzēt tādā svarīgā jautājumā. Mēs toreiz veselu filmiņu sabildējām! Nu un tad, protams, tās bildes ieraudzīja vēl dažas mūsu klasesbiedrenes un arī vēlējās fotosesiju brīvā dabā. Tagad, uz to atskatoties, smiekli nāk, bet tajā pašā laikā tas bija tā naivi un mīļi. Toreiz jutos tik svarīga, tik profesionāla. Man patika vērot, kā draudzenes atplauka un atvērās kamerai. Patika iztaustīt tos īstos punktus, saprast, kas viņām pašām sevī patīk, ko viņas uzskata par skaistu, un tad to iemūžināt bildē. Man vēl joprojām patīk vērot cilvēkus. Vienmēr uzdodu sev jautājumu - un kā es viņu bildētu? - Attapos no garā, man neraksturīgā monologa ar izkaltušu muti un jūtu uzplūdā nodzēru krietnu malku vīna. Daniels man raisīja mēli - viens mazs jautājums, bet es jau te pļerkšķu par savām bērnu dienu atmiņām.
- Savukārt man patīk klausīties, kā cilvēld stāsta par savu darbu vai aizraušanos. Un vislabāk tad, ja šie abi sakrīt, - Daniels piebilda. Laikam izmantoja brīdi, kamēr mēli pūtināju.
- Jā, manā gadījumā tie pavisam noteikti sakrīt. Un tu pats? Ar ko tu nodarbojies?
- Ar enerģētiku. - Atbilde bija sausa un neko neizsakoša.
- Piedod, bet neesmu īsti lietas kursā - Dienas Biznesu nelasu. Droši vien vajadzētu zināt, ko īsti tas nozīmē, ne?
- Piedod, - Daniels atmaiga. - Dažreiz aizmirstas, kā jārunā ar īstiem, dzīviem cilvēkiem, kas nav saistīti ar mūsu nozari.
- Tātad…?
- Man pieder pāris nelielu ūdens elektrostaciju, dažas degvielas uzpildes stacijas, kopā ar partneriem nodarbojamies ar sausā kurināmā transportu, - Daniels vaļsirdīgi paskaidroja, bet es no šīs atbildes gudrāka nekļuvu. Būs rīt Zigim jāpajautā.
- Nu, un sen jau esi biznesā?
- Cik vien sevi atceros! Varētu teikt, ka mums tas ir ģimenē. Mans tēvs un brāļi visu mūžu ir bijuši rūpnieki un darījumu cilvēki, tāpēc arī mana izvēle sekot viņu pēdās bija pavisam dabiska.
- Cik brāļu tev ir?
- Seši.
- Oho! Tāda kārtīga daudzbērnu ģimene! Droši vien savā laikā ar "Latviju" braukājāt?
- Nē, šādu padomju laiku atmiņu man nav - vecvecāki Otrā pasaules kara laikā emigrēja uz Austrāliju. Tur arī esmu dzimis un uzaudzis. Latvijā atgriezos pavisam nesen, pirms kādiem desmit divpadsmit gadiem.
- Kā tad tā? Senču asinsbalss?
Daniels uzmeta asu, pētošu skatienu. Laikam biju pateikusi kaut ko ne tā.
- Piedod, tas nebija domāts kā izsmiekls.
Viņš veltīja saprotošu smaidu.
- Nē, tu tikai tā ļoti precīzi noraksturoji - tiešām, man un brāļiem tā bija senču asinsbalss. Kopā ar vecākiem atbraucām apskatīt vecvecāku dzimto pusi, un tā arī mēs, visi brāļi, palikām šeit. Jauniem, darbīgiem cilvēkiem te ir īstā vieta. Austrālijā tomēr jau zināma veida stagnācija.
- Es gribētu kādreiz aizbraukt uz Austrāliju - skaistas krāsas, interesantas tekstūras. Tur varētu sanākt daudz labu bilžu.
- Tad uzskati, ka esi saņēmusi uzaicinājumu.
- Negribēju uzprasīties. - Pati sevi klusībā nolamāju par uzbāzību. Laikam nogurums un vīns darīja savu - viegls, patīkams reibums lēnām un pamazām bija iezadzies smadzenēs. Pavēros uz tumšajiem Daugavas ūdeņiem, kuros atspīdēja lampu gaismiņas, vērsdamas to līdzīgu zvaigžņotam Piena Ceļam. Piepeša vēja brāzma atnesa mitru, vēsu gaisu, kas smaržoja pēc upes. Viegli nodrebinājos - kļuva aizvien vēsāks.
- Klau, bet tu taču salsti! - Daniels pastiepās pāri galdam un savā karstajā plaukstā satvēra manus galīgi pārsalušos pirkstus. - Tinam makšķeres.
Viņš apņēmīgi piecēlās un, neatlaidis manu roku, uzvilka kājās ari mani.
- Fagaidi, mums taču jāsamaksā, - nesekmīgi protestēju.
-Tu domā?-Viņš domīgi paraudzījās manī. Neizpratnē paraustīju plecus - nu, vismaz pie mums tā pieņemts. Un tad, gluži kā Holivudas filmās, jaunais paziņa izvilka no kabatas salocītas naudaszīmes, izņēma no kaudzes pārīti un nevērīgi nometa uz galda.
- Nu, un ja tur trūkst? - paspēju vien nočukstēt, vārgi turēdamās pretī, kamēr Daniels vilka mani uz durvju pusi.
- Tad viņi skries mums pakaļ, - viņš viltīgi atsmaidīja.
Laikam salietojies ripiņas, nodomāju. Vai arī dikti mīl izrādīties? Lai gan pirmais iespaids bija radies krietni citāds.
Kad beidzot izkļuvām uz bruģētās Vecrīgas ieliņas, Daniels pat nedomāja apstāties vai atlaist manu roku un tikpat noteikti kā velkonis vilka mani dziļāk senās pilsētas sirdī.
- Kur mēs tagad ejam? - Ar pūlēm tiku līdzi. Pārsteidzošā kārtā vīns bija izrādījies ļoti reibinošs dzēriens, kas tagad traucēja kājām noturēt pareizo kursu.
- Tepat aiz stūra ir labais bāriņš, domāju, tev patiks.
Izbrīnīti paraudzījos apkārt - it kā Vecrīgu pārzināju
labi, bet nekad nebiju dzirdējusi par bāru šajā rajonā un turklāt vēl labu.
Kad beidzot nokļuvām līdz īstajai ēkai, sapratu, kāpēc par to nebiju neko dzirdējusi. No ielas puses nekas neliecināja, ka pussagruvušajā celtnē ar aiznaglotajiem logiem varētu atrasties kāda izklaides un ēdināšanas iestāde.
- Šeit?! - Nepatikā saviebu degunu.
- Nē, pagalmā. Un nesāc jau šķobīties! - Daniels pagrūda vecas dēļu durvis, kas, izrādījās, veda uz nama iekšpagalmu. Un aiz tām pavērās pavisam cita pasaule. Apstulbusi uz mirkli apstājos. Skatam atklājās paliels, bet mājīgs iekšpagalms - tajā bija izvietotas lielas gultas ar baldahīniem, kurās ērti izvietojušies bāra apmeklētāji, sēdēdami ar basām, pēc turku modes sakrustotām kājām un atlaidušies uz lielām spilvenu kaudzēm. Gaisma plūda no grandiozām, ar sarkanu zīdu apvilktām lampām. Gaisā virmoja ūdenspīpes dūmu smarža un klusināta džeza mūzika, kas plūda no nekurienes.
- Labvakar, Daniel. - Blakus iznira gara auguma meitene ar bieziem, kastaņbrūniem matiem, kas slīga līdz kailajiem, saules noskūpstītajiem pleciem. Skaistule dāvāja mums apburošu, baltzobainu smaidu.
- Sveika! Mans galdiņš ir brīvs? - Daniels atbildēja ar daudz pieticīgāku smaidu.
- Kā vienmēr - brīvs un gaida jūs. Lūdzu, sekojiet. - Pēdējais teikums jau bija veltīts man. Izrādījās, ka pārpasaulīgi daiļā būtne ir oficiante. Veikli kustinādama slaidos gurnus, viņa slīdēja pa priekšu, vezdama aizvien dziļāk iekšpagalmā. Pa ceļam ziņkārīgi nopētīju iestādes viesus - jaunas, skaistas sievietes dārgos dizaineru tērpos un ne mazāk izskatīgus un labi ģērbtus vīriešus. Radās iespaids, it kā visi Rīgas skaistuļi būtu šeit sapulcējušies. Bet varbūt viņi atbraukuši no citām valstīm? Vai varbūt pat citām planētām? Pasaules skaistuļu saiets Rīgā, - prātoju, piepeši sajutusies necila un slikti ģērbta. Manas alkohola apmulsinātās smadzenes izvirzīja aizvien jaunas versijas par bāra apmeklētāju izcelsmi un laikus nepabridināja kājas, ka pa priekšu ejošā oficiante ir jau apstājusies. Inerces vadīta, turpināju kustību un ar lielu joni uzskrēju virsū nabaga meitenei, kas tik vien spēja kā novicināt rokas kā neveikla vista, pirms iegāzties lielajā gultā, pie reizes noraujot sev līdzi arī mani. Piezemējos ļoti mīksti - ar seju tieši starp aizdomīgi lielajām un stingrajām krūtīm. Tie, kas apgalvo, ka silikons pēc taustes ir vēss un ciets, ir liekulīgi meļi - tā bija mana pirmā doma, cenšoties nokār- plties no oficiantes.