- Kur tu tā steidzies? Mums vēl visa nakts priekšā! - Daniels pārsteigti vaicāja.
- Labāk būtu palīdzējis, nevis ņirgājies, - neapmierināti nopurpināju, kad beidzot apkalpojošais personāls bija ticis brīvībā. Man par lielu izbrīnu, tikusi atkal uz kājām, meitene sāka sirsnīgi un patiesi atvainoties, ka nav pabri- dinājusi un tik spēji apstājusies, ka tā ir pilnībā viņas vaina un līdz ar to man pienākas dzēriens uz bāra rēķina.
- Domāju, ja cilvēki zinātu, ka šeit dod bezmaksas dzērienus par to, ka tu iegāz smuku meiteni gultā, šī bāra popularitāte augtu ātrāk par inflāciju, - atviegloti noķiķināju, iekārtojusies starp lielajiem gobelēna spilveniem.
- Tu vienkārši viņai iepatildes, koķete tāda.
- Tu laikam šeit esi biežs viesis. - Pārlaidu skatienu bāram. Daniela galdiņš-gulta atradās stratēģiski izdevīgā vietā - nelielā nišā pašā pagalma aizmugurē. No šejienes bija labi pārredzama ieeja bārā, bet svešiem skatieniem niša savukārt palika apslēpta.
- Nu, gadās iegriezties, - Daniels kautrīgi atzinās.
Jau pēc mirkļa uz neliela koka paliktņa gultas vidū parādījās dzērieni - man par lielu sarūgtinājumu tas atkal bija sarkanvīns.
- Negribu izklausīties nepieklājīga, bet vai tiešām nekas cits nav pieejams? - Norādīju uz glāzi.
- Beidz! Kaut kādus tur kokteilīšus vai tējiņas tu vari sūkt citā, parastā vakarā, bet ne šonakt, - Daniels neņēma vērā manus iebildumus.
- Ar ko tad šis vakars ir tik īpašs, ja drīkst vaicāt? - pārjautāju un nākamajā mirklī sapratu, cik muļķīgi un koķeti tas izklausījās. Gluži kā tāda uzprasīšanās uz komplimentiem.
- Nu, kā vienu iemeslu var minēt seno maiju kalendārā gada sākumu. Varētu teikt, ka mums šonakt ir Jaungada svinības, - Daniels nesamulsa.
- Tu saki, maiju Jaunais gads? Nu, laikam jau tas būs pietiekami labs iemesls. - Iedzēru vīnu. Neesmu vīnu eksperte, bet varēju saderēt, ka glāzē bija tas pats vīns, kas Guteribergā.
- Lai gan es neatbalstu Jaunā gada svinības kā tādas. Muļķīgs datums bez jebkādas sakarības.
- Kā tu to domā? - Daniela piebilde mani pārsteidza.
- Loģiskāk būtu, ja Jaungada svinības iekristu vai nu rudenī, vai pavasarī - pēc ražas novākšanas vai pirms sējas. Jauns gads, jauna raža.
- Tu domā kā zemkopis, - pavīpsnāju, palūkojoties uz Daniela koptajām rokām, kas droši vien sen nebija jutušas dubļu pieskārienus.
- Mēs visi dvēselē esam zemkopji, - viņš uz manu vīps- nāšanu atbildēja dziļā nopietnībā.
- Nē, es esmu medniece, - man izspruka, pirms paspēju aptvert, cik divdomīgi tas izklausījās. - Nu… biju domājusi - esmu cēlusies no alu cilvēkiem, lcas nodarbojās ar medībām.
Paskaidrojums izklausījās vēl tizlālc, bet, man par lielu pārsteigumu, Daniels atmeta galvu un skaļi iesmējās. Laikam tik glupa sarunbiedre viņam sen nebija trāpījusies.
- Nu, un kādus dievus tad pielūdz senā medniece?
- Diānu, medību dievieti, - daudz nedomādama, izmetu.
- Khm, varbūt tevi pašu vajadzēja saukt par Diānu, nevis Neli? Starp citu, tāds interesants vārds, latviešiem neraksturīgs.
- Jā, iespējams - tas tāpēc, ka Nele nav latviešu, bet igauņu vārds. Mana ome bija igauniete, un par godu viņai tiku pie vārda. Īstenībā - viena vienīga ķēpa. Daudzi bieži kļūdaini raksta to ar diviem "1" - Nelle -, bet tas ir pavisam cits vārds.
- Tu igauniski arī proti?
- Nē, tik vien kā to leģendāro teicienu par lāci, - godīgi atzinos.
- Kāds tas būtu?
Samulsu - skaistā vide, pieklusinātā mūzika un izsmalcinātie cilvēki apkārt nebija īstā vieta, kur demonstrēt savas nabadzīgās igauņu valodas zināšanas, kas turklāt vēl balansēja uz pieklājības robežas.
- Kādreiz pateikšu, - attraucu, stipri šaubīdamās, vai šāda cita reize maz pienāks.
- Turēšu pie vārda. - Daniels viltīgi piemiedza ar aci.
- Bet kā tu tik labi proti latviešu valodu? Tu runā bez akcenta. - Biju priecīga mainīt tēmu.
- Vecāki pielika pūles, lai mēs ar brāļiem neaizmirstu dzimtās saknes: latviešu skola, pasākumi trimdas latviešu kopienā un svētdienās - obligātie gājieni uz baznīcu, kur sprediķoja latviski. Atbraucot uz šejieni, pagāja kāds laiciņš, līdz austrāliešu akcents pazuda.
- Bet tagad tu izklausies pēc vietējā, - pārliecinoši piebildu.
- Tavā bērnībā laikam izpalika iksvētdienas gājiens uz baznīcu?
- Jā. Tiesa gan, pēc neatkarības atgūšanas mamma mani sāka cītīgi vilkt uz baznīcu Lieldienās un Ziemassvētkos. Viņa pat piespieda nokristīties.
- Un tu esi - luterāne vai katoliete?
- Luterāne, kā lielākā daļa, - paraustīju plecus.
- Tu teici - piespieda nokristīties. Netici Dievam? - Daniels izskatījās ieinteresēts.
- Ticu. Tikai ne tam Dievam, kas uzrunā no kanceles, stāsta, ka ūdeni var pārvērst vīnā un ka vēlme svētdienas rītā ilgāk pagulēt ir grēcīga. Man nevajag starpniekus, lai sarunātos ar Dievu.
- Oho! Tev ir tiešā savienojuma līnija ar pašu Augstāko? - Daniels iesmējās.
- Nē. Bet nebūtu jau slikti. Tad varētu palūgt, lai Viņš pieskata auto, kamēr to atstāju neatļautā vietā.
- Tev ir savtīgas intereses.
- lādas ir visiem. Un tie, kas to noliedz, ir meļi un liekuļi. - Iedzēru lielu malku vīna, juzdamās nedaudz aizkaitināta. Nez kāpēc šī reliģiju lieta mani vienmēr sadusmoja.
- Tu netici cilvēku nesavtīgajām jūtām?
- Nē! Katras cilvēka darbības vai bezdarbības pamatā ir personiskais labums.
- Kā tu to domā?
- Nu, mēs ticam Dievam, jo ceram, ka tāpēc mums būs mazāk jāpiepūlas, lai kaut ko sasniegtu, - atliek tikai palūgties, un loterijā tiek vinnēts jauns televizors, beidzas karš Āfrikā, bērni vairs nemirst badā, narkomāni nostājas uz pareizā ceļa, un mēs nonākam debesīs, pat nepūloties būt izcili labi un godprātīgi, jo Dievs taču ir žēlsirdīgs - Viņš piedod visu, vai ne tā?
- Tikai ne mans Dievs.
Biju tā iekarsusi savā monologā, ka gandrīz palaidu gar ausīm Daniela kluso, tikko sadzirdamo piebildi.
- Kā tu to domāji?
- Es tev piekrītu. - Daniels nopietni palūkojās man acīs. - Reliģija un Dieva žēlsirdība ir tāds kā drošības spilvens vājiem un neizlēmīgiem cilvēkiem. Bezmugurkaulniekiem.
- Nē, - nepiekritu. - Nav tādu vājo vai neizlēmīgo, ir tikai slinkie. Un, manuprāt, slinkums ir vienīgais nāves grēks, no kura izriet arī visi pārējie.
- Un tu pati? Vai tu negrēko?
- Grēkoju, - atzinos. - Slinkoju uz nebēdu. Esmu nolīgusi mājkalpotāju, kas reizi nedēļā manā vietā tīra dzīvokli, mājās pati negatavoju, bet ēdu kafejnīcās un katru vakaru skaitu vismaz desmit lūgšanas, lai augstākie spēki apžēlotos, notiktu brīnums un mans nelietīgais kaķis pārstātu plēst visu, kas ir pietiekami mīksts, lai tur iecirstu nagus. Pēc idejas jau man pašai vajadzētu ķerties pie viņa pāraudzināšanas, bet… slinkums!