- Khm, tu tiešām esi ļoti, ļoti slinka un grēcīga sieviete. - Daniels iesmējās. Piepeša vēja brāzma sakustināja lampu, kas karājās zem baldahīna, un tās sarkanās gaismas atspīdums uz īsu mirkli izgaismoja viņa acis, kas sārtajā gaismā izskatījās pilnīgi melnas, bez zīlītēm.
Nevilšus sarāvos. Laikam vīns darīja savu.
- Nu, un tu pats? Kā ir ar taviem grēkiem?
Gaidot atbildi, gurdi paberzēju skaustu ar plaukstu, lai aizdzītu nogurumu, kas piepeši nomāca prātu. Apkārtne šķita viegli līgojamies un lēnām griežamies. Daniela balss skanēja gluži kā caur miglu.
- 0! Man ar grēkiem viss kārtībā. Par to jau nu vismazāk varu sūdzēties. Un vai zini, kurš no septiņiem nāves grēkiem ir man vismīļākais? Iekāre. Bet tas ir saprotami un piedodami, ja apkārt ir tik daudz skaistu sieviešu.
Runādams viņš lēnām liecās man tuvāk, līdz sajutu viņa karsto elpu uz lūpām, viņa skropstas kutināja man vaigus. Reibums un nogurums bija atņēmis jebkādu spēju pretoties - ar mokām spēju fokusēt skatienu uz Daniela seju. Gluži kā pirms mirkļa, viņa acis bija satumsušas, varavīksnenei saplūstot ar zīlīti. Bet spējais nespēks neļāva izbīties. Gluži kā no malas vēroju, kā vīrietis lēnām pieskaras manai mutei. Šis vieglais, tikko jūtamais pieskāriens iedarbojās kā tūkstošiem voltu stipras strāvas trieciens, vienlaikus pamodinādams gan nevaldāmu iekāri, gan bailes. Kaut kur zemapziņā bija pamodies senais pašsaglabāšanās instinkts, kas brīdināja uzmanīties, mudināja atgrūst šo svešo cilvēku, celties kājās un skriet prom no šejienes. Tomēr mans ķermenis jutās pārāk vājš, lai atsauktos šim aicinājumam. Tā vietā gluži kā lupatu lelle saļimu viņa apskāvienos, apkārtnei sagriežoties ugunīgā dejā un izzūdot tumsā un klusumā.
negaidīti jaunumi
No patīkamās bezapziņas mani izrāva spalgs tirkšķis. Mirkli centos to ignorēt, cerot, ka nepatīkamā skaņa drīz pazudīs pati no sevis. Tomēr tā neapklusa un aizvien uzstājīgāk spiedās manās apstulbušajās un miegpilnajās smadzenēs. Joprojām turot acis aizvērtas, ar roku sāku meklēt skaņas avotu, kas nāca no kaut kurienes tepat blakus. Mani ļenganie pirksti uzdūrās mobilā telefona vēsajam korpusam, kas dīdījās un rūca uz grīdas dēļiem. Satvērusi mazo negantnieku, centīgi spaidīju pogas, cenšoties atrast īsto, kas liktu tam apklust. Pēc virknes riebīgu treļļu un tirkšķu saziņas līdzeklis tomēr padevās un apklusa. Apmierināti nopūtos un ierakos ar seju dziļāk spilvenos, vēlēdamās pagarināt svētlaimīgos klusuma mirkļus. Tomēr galvassāpes neļāva tos izbaudīt. Līdz ar nomodu negantnieces bija ieradušās un ziņoja par savu klātbūtni ar nepatīkamu pulsējošu sajūtu deniņu rajonā.
Apvēlos uz muguras un nolēmu riskēt, atverot acis. Bālā dienas gaisma, kas spraucās pa aizkaru spraugu, nejauki iedzēla sūrstošajos redzokļos. It kā ar to būtu par maz, kāds ar joni iebelza man pa saules pinumu, liekot zaudēt elpu un sāpēs vaidēt. Tomēr uzbrucējs šķita ļoti apmierināts. Klusi murrādams, viņš brida pa manu salauzto ķermeni, lai piespiestu savu ūsaino vaigu pie mana sagulētā.
- Peksi, tu esi nelabojams, - novaidējos, nesekmīgi mēģinādama nopurināt kaķi, kas jau sāka iekārtoties uz gulēšanu. - Un tev vajag apgriezt nagus.
Peksis, nevēlēdamies šķirties no siltās, ērtās guļvietas, izlaida savus makšķerāķus, likdams man sāpēs sarauties. Uz manu izmisīgo purpināšanu karstais, spalvainais radījums atbildēja ar aizsmakušu un ļoti apmierinātu "mjau".
- Peksi, kur ir brokastis? Kur ir bundžiņa? Tev taču garšo bundžiņa, vai ne? - Vecais triks ar brokastīm nostrādāja, un murrātājs steidzīgi pameta improvizēto guļvietu, lai dotos virtuves virzienā.
Izmantoju brīdi un pieslējos sēdus, lai nepakļautu sevi riskam atkal pakļūt zem spalvainā ceļa ruļļa. Galva momentā atsaucās uz neapstiprināto un negaidīto manevru. Satvēru plīstošos deniņus plaukstās un centos tos saturēt kopā.
Manu vājuma bridi pārtrauca kārtējais telefona tirkšķis - lai kas arī būtu zvanītājs, lieta laikam bija steidzama.
-Jā, - iečukstēju klausulē.
- Ak Dievs! Vai ar tevi viss kārtībā? - par atbildi atskanēja satrauktā Ziga balss. - Kur tu esi?
Pārlaidu skatienu istabai.
- Mājās.
- Kur tu biji?
Nesapratu jautājumu. Kopš kura laika draugs ir sācis uztraukties par to, kur pavadu naktis?
- Kāda tev daļa?
- Tā, jaunkundz, esmu lejā pie tavas mājas un tūlīt nākšu augšā. Tā ka labāk piecel pakaļu un nāc atvērt durvis, - Zigis izklausījās apņēmīgs un dusmīgs. Nolikusi telefonu, uz mirkli apsvēru iespēju laisties atpakaļ guļus, bet brīdinošs "murr" lika pārdomāt.
Pie durvīm atskanēja nikni klauvējieni. Man vajadzēja saņemt dūrē visas gribasspēka drumslas, lai izsvemptos no gultas, konstatētu, ka esmu gulējusi drēbēs, un aizvilktos atvērt durvis.
- Ak Dievs! Kā tu izskaties! - tas bija pirmais kompliments, ko man veltīja Zigis.
-Ja tu zinātu, kā es jūtos! - nosmīkņāju.
- To es varu iedomāties, - Ziga tonis piepeši no dusmīga mainījās uz ļoti satrauktu. Varētu pat teikt - norūpējušos. - Tu sēdies. Es uztaisīšu stipru tēju un sarūpēšu kaut ko ēdamu.
Tiku nosēdināta virtuvē pie galda, kamēr Zigis sāka rosīties pie plīts.
- Man ir tikai kaķu barība, - atgādināju.
- Zinu, pirms braucu pie tevis, iegriezos Sky&More. Tu šodien ēdīsi svaigos salātus ar kazas sieru.
- Paldies, mammīt!
- Un te būs svaigi spiesta apelsīnu sula. Zinu, ka tev tā garšo. Padzeries un tad ieej dušā. Es tikmēr pagatavošu brokastis.
Pārsteigta noraudzījos, kā Zigis no plastmasas maisiņa izbur produktus, to skaitā lielu pudeli apelsīnu sulas, kas vēl turklāt bija patīkami vēsa. Piespiedu auksto pudeli pie sakarsušās pieres. Zigis uzmeta man līdzjūtīgu skatienu un noglāstīja matus.
- Mīļā, ieej dušā. Pēc tam parunāsimies, ja tu to gribēsi. - Viņš maigi pieskārās manam plecam un pastūma uz vannas istabas pusi. Paldausīgi piecēlos un steberēju mazgāties.
- Pabaro kaķi! - pa ceļam uzsaucu pāri plecam. Pek- sis šodien izskatījās tāds īpaši izsalcis. Laikam vakardien nebūšu iedevusi ēst. Vai arī šorīt no rīta? Neatcerējos, cikos pārrados mājās no randiņa ar Dānieļu. Vai to maz varēja saukt par randiņu?
Aizvēru aiz sevis vannas istabas durvis un uzmetu skatienu lielajam spogulim pie vannas. Miega atliekas izgaisa bez pēdām - ar šausmām vēros savā atspulgā, nespējot noticēt redzamajam. Izskatījos kā no elles nākusi - manas smalkās drēbes bija saplēstas, augšlūpa pārsista, bet uz zoda bija skaidri redzamas zobu atstātas pēdas. Uz labā pleca vidēja liels nobrāzums, pārvilcies ar sakaltušu asiņu kreveli, delmi vienos zilumos. Steidzīgi rāvu nost drēbes. Ar katru atkailināto ādas laukumu man aiz bailēm aizsitās elpa, līdz gluži kaila nostājos lielā spoguļa priekšā. Likās, ka kāds būtu man pārvilcis pāri lielu rīvi - katra maliņa bija klāta ar nobrā- zumiem, skrāpējumiem un kodumu pēdām. Nespējot ilgāk izturēt, sāpēs iegaudojos un sabruku uz vēsās flīžu grīdas. Izlauzās nevaldāmas elsas par spīti pūliņiem tās apvaldīt.