Kādu mirkli likās, ka lūka vispār neatvērsies, taču tā it kā ar nopūtu padevās. Pēdējā skaņa, ko viņiem atnesa ķiveru ārējie mikrofoni, bija spalgs svilpiens, ar kuru gaiss izrāvās no kameras. Tad iestājās savāds, netverams klusums. Pat pavisam vājas skaņas, kas alskanēja klausulēs, lika nepatikā saviebties — šķita, it kā tajās ielauztos garām braucoša vilciena dārdi.
Lūka atradās gandrīz virs galvas, bet šeit tam nebija nekādas nozīmes. Mazliet pietupies un strauji atgrūdies ar kājām, Sencovs augstu palēcās. Tad apsēdās, turoties pie borta malām. Tādā pašā veidā viņam sekoja Rains, kas arī kādu brīdi aizkavējās uz lūkas malas.
Sekundes desmit viņi tā sēdēja un vēroja apkārtni. Pēc spilgtā raķetes apgaismojuma bija grūti kaut ko saskatīt. Marss slēpās aiz apvāršņa… Negribējās arī neko analizēt — tik varena bija Visuma aina, kas tagad pavērās.
Tādu viņi kosmosu redzēja pirmo reizi. Tās nebija Zemes zvaigžņotās debesis. Šeit izplatījums tos apņēma no visām pusēm, ja neskaita niecīgo gabaliņu cietā pamata zem kājām, bet uz Zemes allaž pusi no redzeslauka aizsedza pali Zeme. Viņi tagad stāvēja pašā centrā izplatījumam, kurš lēni, tikko uztverami griezās ap viņiem, pārsteidzot ar neskaitāmajām zvaigznēm, kuras savā Zemes observatorijā Rains vēroja tikai ar teleskopu. Šeit vairs netraucēja atmosfēra, kas izkliedēja gaismu, zvaigznes varēja redzēt ar neapbruņotu aci, un tas bija pavisam cits skats, jo redzeslauks pat platleņķa teleskopā nav liels. Spīdekļu šķietamais nekustīgums ļāva nojaust to kustību straujumu. Tālās galaktikas liesmoja kā sastinguši sprādzieni. Kosmonauti stāvēja kā uz salas okeānā, kam nav ne gala, nc malas, un pirmo reizi izjuta, kas īsti ir Telpa ārpus Zemes, ārpus raķetes sīkās pasaules … Izstiepta roka šeit sniedzās izplatījumā, nesaslopot nekādus šķēršļus.
Rains dziļi ievilka elpu, pār muguru pārskrēja šermuļi, sāka straujāk pukstēt sirds — neredzētais skaistums žilbināja acis, un astronoms no jauna nopriecājās, ka no visiem iespējamajiem ceļiem dzīvē viņš izvēlējies tieši šo zvaigžņu ceļu.
Sencovs pieskārās viņa plecam. Ar skatienu nomērojis attālumu, viņš nolēca un lēni, tā, kā krīt sapnī, nolaidās uz Deimosa. Sencovam sekoja Rains, mazliet nogaidījis, lai nepa- skrietu viņam garām un dotu iespēju pirmajam, kā jau tas pienākas kapteinim, ieiet nezināmajā pasaulē.
Viņi stāvēja nekustēdamies, kamēr acis aprada ar tumsu. Tad Rains noliecās un pie- tupās.
— Ja nu tā ir matērija, kurā noārdīti atoma apvalki, tad, protams, mēs te ne gabaliņu neatskaldīsim …
Viņš atsprādzēja 110 jostas tā saucamo universālo instrumentu. Taču elektriskais kalts šeit bija bezspēcīgs: tā ārkārtīgi cietais kausējums pat neieskrāpēja planētas tumšo virsmu.
Rains paraustīja plecus un domīgi aizvāca instrumentu. Viņš ar cimdu nobrauca pār to ķiveres daļu, kas sedza pieri, un, pārejot uz «jūs» — tā viņš mēdza darīt pārdomu brīžos, — teica:
— Savādi . . . Pieņemsim, ka vaina slēpjas apvalkos. Vai jtis pamanījāt, ka (ā Saucamā zeme šeit ir gluda un, pēc visa spriežot, tās spējas reflektēt starus ir ļoti lielas? No mineraloģijas viedokļa tas, protams, ir absurds … Pat ledus — kaut gan ledus … Bet šī cietība, ko?!
Sencovs neklausījās. Viņš uzmanīgi pagāja dažus soļus tālāk, it kā soļotu pa nokaitētiem akmeņiem. No šejienes varēja labāk pārskatīt vietu, kur bija nolaidusies raķete, — klinti, uz kuras gulēja kuģis.
— Un tomēr tā bijusi nosēšanās … — Sencovs teica. — Te prāts par īsu. Galu galā ne jau pirmo reizi mūžā esmu pie stūres! Tam visam nav nekāda sakara ar gravitāciju! Mēs to būtu konstatējuši un attiecīgi rīkojušies … ja vien tā būtu bijusi. Bet tās nebija! Un nu pēkšņi — parādījusies. Lai kā es cenšos atcerēties, tomēr cilvēks vēl nav sastapies ar tamlīdzīgām parādībām, nav arī teorijas, kas runātu par tādiem gadījumiem. Un tomēr — tas ir fakts. Bet fakti, kā zināms, dod sākumu jaunām teorijām …
Rains savā nodabā sāka kaut ko dudināt. Piegājis vēlāk pie Sencova, viņš teica:
— Kā jums izdevās nosēdināt kuģi uz tādas klints virsotnes — nesaprotu … Tā vairs nav māka, bet jau kaut kas pārdabisks! Palūkojieties, kā raķete pieslējusies pie nogāzes — gatava kaut tūlīt startēt. Neiedomājama veiksme, neiedomājama …
— Kosmonauts nav nekāds laimes luteklis, — Sencovs noņurdēja un, kādu mirkli
•ir> klusējis, piebilda: — Bet vispār tas ir interesanti… Uz Zemes lādu klints formu izskaidrotu ar eroziju…
Tā vai citādi — par vētru te, protams, nevarēja būt ne runas, ja neskaita Saules vēju, bet tas taču nevarēja apstrādāt planētas virspusi tā, lai piedotu klintij estakādes formu un liktu 60 grādu leņķi slieties uz augšu. Rains pēkšņi krampjaini satvēra Sencova roku — cimds skāra skafandra cieto plastmasas virsu, — viņš saprata: tā nav vienkārša dabas kaprīze.
Laikam arī Sencovs bija aptvēris to pašu. Viņš ar skubu pagrieza ieslēdzējus, ar zilganu gaismu iedegās neliels, bet spēcīgs pie ķiveres piestiprināts starmetis. Velti būtu meklēt ierasto staru kūli — nebija jau ne gaisa, ne putekļu, tikai kaut kur tālumā, tukšumā sudrabaini uzzibsnīja sīks puteklītis — maza, zūdoša, bet patstāvīga pasaule.
Sencovs pamanīja pie apvāršņa, kas atradās tepat, vēl divus tādus pašus dīvainus smalki veidotus paaugstinājumus. Arī to nogāzes bi ja vērstas uz to pašu pusi . . .
Lai taupītu enerģiju, Sencovs izslēdza starmešus. Un Rains, turklāt pacēlies pirkstgalos, it kā cenzdamies, lai augumā lielais Sencovs labāk dzirdētu viņa čukstus (kaut arī saruna notika ar radio starpniecību) nomurmināja:
— Tas taču … Tu saproti? … Tas taču …