Выбрать главу

Abi nolaidās uz ceļiem un sāka uzmanīgi pētīt virsmu zem savām kājām. Šoreiz star­meti ieslēdza Rains. Abi tūdaļ piemiedza acis, jo viņiem izsprāga asaras: šķita, ka starmeša gaisma atstarojas spogulī un spīd tieši sejā.

—   Tiešām albedo [2] — apmēram nulle sep­tiņi, — Sencovs teica. — Un virsma tīra, ne­kādu putekļu. Tātad — aizsardzība? Spēka lauks? Un secinājumi?

Nebildis ne vārda, Rains piecēlās, viņa kus­tības bija svinīgas. Izslēdzis starmeti — tūlīt viss ienira necaurredzamā tumsā — viņš at- klepojās, it kā stāvētu katedrā pirms lekcijas. Pārāk liels, pārāk neaptverams savā nozīmī­gumā bija atklājums. Bet šai brīdī Sencovs dusmīgi teica:

—   Klausi nu jūs visus… Sarunāja nez ko… Noārdīti apvalki! Tā ir mākslīgi radīta konstrukcija, lūk, kas. Korobovs ir uzminējis. Ļoti vienkārši.

Rains neatgādināja, ka viņš nu gan nekā tamlīdzīga nebija teicis. Viņš tikai pastiepa Sencovam plaukstu, un skafandru cimdi sa- kļāvās rokas spiedienā. Nelaižot vaļā astro­noma roku, Sencovs balsī, pēc kuras varēja nojaust, ka viņš smaida, sacīja:

—   Lūk, tā. Tagad sāk noskaidroties arī mūsu nolaišanās apstākļi. Ja pavadonis ir mākslīgi radīts, tad …

—   Tad te ir saimnieki! — Rains teica lai­mīgi, un viņa acīs sariesās miklums. — Viņi mūs pamanīja un palīdzēja nolaisties. Tā ir sastapšanās ar cita veida Saprātu — vai sa­

proti? Un ar kādu! Mākslīgā gravitācija! Pa­domā tikai — mēs varētu kādu septiņu tūk­stošu kilometru allālumā aizlidot garām un nekā neuzzināt! Un tad vēl mēdz apgalvot, ka laime neuzsmaida …

Šai brīdī viņi bija laimīgi. Un tiešām, kā lai citādi nosauc sastapšanos ar saprātu, kas ek­sistēja, kā izrādījās, tepat kaimiņos viņu dzimtenei? Teorētiski šo notikumu vajadzēja gaidīt tikai pēc daudzām paaudzēm, bet, lūk, — viņus šķīra no tā tikai stundas, nē — tikai minūtes…

Rokās saķērušies, neapzinoties, ko īsti dara, abi steidzīgi slīdēja pa gludo virsmu uz priekšu… Viņus vadīja tīri instinktīvs im­pulss, kurā nepiedalījās prāts, viņus uz priekšu dzina neapzināta vēlēšanās — ātrāk, pēc iespējas ātrāk satikt šīs mākslīgās planē­tas radītājus un būvētājus. Viņi tiecās uz priekšu, un tikai nepieciešamība saskaņot kustības straujumu ar nelielo pievilkšanās spēku kavēja viņu neapvaldāmo vēlēšanos skriet, cik jaudas.

Viņi bija pavirzījušies kādus pieci simti metrus uz priekšu, un paaugstinājums ar ra­ķeti jau atradās pie paša apvāršņa, kad Sen­covs pēkšņi apstājās.

—   Pagaidi … — viņš teica. — Kurp mēs tā nesamies?

—   Kā — kurp? — Rains izbrīnījies jau­tāja un arī apstājās. — Jā, patiešām gan … — viņš jautri noteica.

49

Sencovs sadrūma un dusmīgi nošņāca. Vi-

<1 — 1592

ņam kļuva kauns par šādu vieglprātību — skrien kā puikas …

Te klausulēs atskanēja Azarova balss, kas at­gādināja par baterijām. Sencovs saiga vēl vai­rāk: cik minūtes pazaudētas bezjēdzīgās skric šanās dēļ! Te nu bija izlūki … Vai tad tā izlūko?

Abi ātri devās atpakaļ pie raķetes.

Cenzdamies neatpalikt no Sencova, Rains pārlika, kā pavadoņa izpētīšanā iesaistīt visu apkalpi. Vienu Sencovs, protams, atstās de­žurēt, bet pārējie taču var pamest kuģi? Ja pavadonis mākslīgs, tad sastapšanās ar tā saimniekiem noliks. Jo vairāk cilvēku atstās raķeti, jo lielākas cerības ātrāk sameklēt ja arī ne pašus saimniekus, tad vismaz eju, kas ved pie viņiem, — var gadīties, ka viņi kaut kādu iemeslu dēļ nevēlas atstāt iekšējās tel­pas. Steidzīgi jāpārdomā sarunas metodes, lai panāktu jelkādu saprašanos. Nevar atgriez­ties uz Zemes ar tukšām rokām, ir jāaizved zināšanas, kuras kosmonauti smelsies pie šīs pasaules saimniekiem. O, ar savām tehniska­jām zināšanām tie pārspēj Zemes ļaudis. Un kā vēl pārspēj … Uz Zemes vēl neprot Izpla­tījumā montēt tādus gigantiskus pavadoņus. Viss sīki jāizpētī, nu kaut vai — kāpēc tuvie kaimiņi līdz šim vēl nav apciemojuši Zemi? Rains sevi pieķēra pie domas: «Nebūtu slikti te uzkavēties ilgāk…» Viņš pat svētlaimīgi papurināja galvu, iztēlojoties, kādu vētru viņu atklājums sacels visas pasaules zinātnieku vidū — un vai tad tikai zinātnieku vidū vien? Pēkšņi Sencovs uzsita viņam pa plecu;

—   Kas ir ar tevi — esi iemidzis, vai?

—   Ko? Nē, es klausos, kā tad citādi. Esmu pilnīgi vienis prātis …

Sencovs pasmaidīja un pacietīgi atkārtoja:

—  Ja jau lemts satikties, tad kuģis jāsaga­tavo, kā pienākas, lai mēs viņu priekšā neiz­skatītos kā avāriju cietušie. Sākumā apskatī­sim pakaļgalu. Tas laikam pamatīgi izpuri­nāts. Iespējams arī, ka pēdējā brīdī nevaja­dzēja ieslēgt stūres … — pēdējie vārdi Senco­vam nenāca viegli pār lūpām. — Pēc tam ap­skatīsim Saules baterijas. Un atkarībā no rezul­tātiem sastādīsim darba plānu. Ir jāsteidzas — viņi var iznākt pie mums jebkurā brīdī… Starp citu, mūsējos loti slikti dzird… Atri apskatīsim visu un dosimies pie viņiem, lai sadalītu pienākumus. — Kad abi kosmonauti nonāca pie kuģa pakaļgala, ar savām pareiza­jām ģeometriskajām formām viņus no jauna pārsteidza konstrukcijas, pret kurām balstī­jās kuģis. Konstrukcijas nebija no metāla, bet drīzāk no kādas plastmasas vai pat kerami­kas. Planētas virsma mirdzēja zem viņu kā­jām, un tajā šur tur atspoguļojās zvaigznes.

Tagad tomēr nebija laika to izpētīt. Sen­covs arvien vairāk bažījās par sakariem ar raķeti: kaut arī viņi atradās kuģim pavisam blakus — tikai dažus metrus zemāk — trau­cējumi atkārtojās arvien biežāk.

—   Ātrāk, ātrāk, — viņš mudināja.

4*

;')1

Kuģa pakaļgals karājās virs viņu galvām, balstīdamies ar saviem amortizatoriem pret dīvainās estakādes slīpo izcilni — citādi kā