Viņi steidzās, uzmanīgi raugoties apkārt.
Bija noieti kādi simt metri, taču gaitenis veda arvien tālāk, tas bija taisns, vienmuļš, un šo vienmuļību nepārtrauca ne durvis, ne kādas citas detaļas. Gaitenis šķita pilnīgi horizontāls, kaut gan diez vai šajā neparastajā pasaulē drīkstēja uzticēties savām izjūtām. Indikatoru spuldzītes, kas signalizēja par radioaktivitāti, tikko jaušami plēnēja pie skafandru ķiverēm, atgādinot par nepārtrauktu, kaut arī nelielu izstaro jumu.
Pirms pusstundas, kad raķete šķita guļam nekustīgi, bet tad pēkšņi sāka slīdēt lejup un dīvainā kārtā pazuda, atstājot viņus tukšumā, abiem bija licies, ka tās nu ir beigas. Un tiešām, kā lai izlaužas cauri matērijai, kas pat tēraudam turas pretī!
Dažus mirkļus abi sēdēja klusēdami, domās atvadoties no visa, kas viņiem bija dārgs. Ja blakus neatrastos Sencovs (bija dzirdams, ka viņš dusmās klusi, bet sirdīgi nolamājās), domāja Rains, tad te, šajā pašā izplatījuma centrā, varētu vai kaukt aiz baismīgās vientulības.
Bet tad pēkšņi abi vienlaikus attapās, ka mirt vēl nedomā. Rains dusmīgi teica:
— Paklausieties, kāpēc mēs te galu galā sēžam? Vai mūs nekas vairs neinteresē? Pievilkšanas spēka raksturs? Matērija? Mehānismi? Un pati dzīve vispēdīgi? Par ko jūs tik spraigi domājat? Derētu pastrādāt, kolēģi!
— Par ko es domāju? — Sencovs domīgi pārjautāja. — Kā lai to pasaka? Par to, ka kosmonauti ir cilvēki, kas izplatījumu iekaro ar saviem kuģiem, bet, ja tas nepieciešams, tad ari bez tiem. Kā dzejnieks saka: «Tas izsniegs viņiem auzu devu un teiks tad jautri — tprr!» Nu, teiksim arī viņiem šo jautro «tprr».
— Kam? — Rains pieklājīgi pavaicāja.
— šajā gadījumā — pavadoņiem.
— Nu, tad sāksim ar to, — astronoms ierosināja.
— Lai iet! — un Sencovs piecēlās kājās. Rains bez pūlēm atrada plāksni, kas sedza
ieeju; ielaižot raķeti, tā bija atvērusies, bet pēc tam iegūlusies atpakaļ savā vietā. Par pacelšanu nebija ko domāt — pat šajā pasaulē ar tik vājo pievilkšanas spēku tās svars sniedzās daudzās tonnās, jo masa bija kolosāla. Kādu brīdi kosmonauti pūlējās plāksni izkustināt, bet drīz saprata, ka tās ir veltas pūles.
— Gudrosim ātrāk, — Sencovs sacīja.
— Skābekļa mums atlicis apmēram stundai. Ilgstošas pastaigas pa āru raķetes lidojuma programmā nav paredzētas. Citreiz būsim gudrāki … — viņš aprāva teikumu un atmeta ar roku. — Vārdu sakot, meklēsim, kamēr būs ar ko elpot.
— Visos fantastiskos romānos allaž pietrūkst skābekļa, — Rains noteica.
— Nav ko brīnīties, — Sencovs atsaucās,
— cik tad daudz šādā baloniņā saiet!
— Jā, — Rains piekrita, iztaisnodams nogurušo muguru. — Bet tā svaru jūt arī šeit…
Sencovs neko neatbildēja un sāka kāpt pa estakādi lejup.
— Baidos, ka puiši sadomās nez ko… — viņš teica. — Viņi noteikti metīsies mūs meklēt. Saskriesies vēl ar šiem, un tad sāksies jezga …
Rains tikai piemiedza acis, — cik majīga viņam šai mirklī šķita kuģa kabīne 1111 šaurā kajīte, kurā viņi bija dzīvojuši…
Apspriedušies abi nolēma doties katrs uz savu pusi, lai, metot līkumus, izpētītu aizvien lielāku platību un sameklētu izeju. Sencovs tūlīt devās pa labi, Rains — apkārt estakādei.
Lienot pa platformas apakšu, viņš bija spiests zemu noliekties un ievēroja gaišu svītru, kas gluži kā ar baltu krāsu bija ievilkta pavadoņa tumšajā virsmā. Rains apstājās un uzmanīgi to apskatīja. Nē, krāsa tā nebija, tas bija metāls — kādus 10 centimetrus plats metāla celiņš uz paša apvalka, pareizāk sakot, apvalkā, jo bija vienā līmenī ar virsmu. Metāls mirdzēja blāvi sudrabaini. Rainam iešāvās prātā doma, ka šī metāla lenta, kuras nozīme gan nebija skaidra, varētu novest līdz izejai un tāpēc labāk turēties gar to nekā klimst, kur pagadās …
Rains, paspīdinādams starmeti, piesauca Sencovu, parādīja šo lentu.
— Atradi? — tas jautāja, steidzoties pie biedra.
Abi devās gar metāla svītru uz priekšu. Nebija nogājuši ne trīsdesmit metru, kad lenta pēkšņi aprāvās. Kosmonauti apjukumā saskatījās.
Neviens nepaspēja izteikt ne vārda — lau- kūmiņš zem viņu kājām pēkšņi sāka lēni slīdēt lejup. Līdzīgi liftam tas nesa viņus mākslīgās planētas dziļumos.
Viņi sāka slīdēt arvien lēnāk, līdz laukumiņš apstājās. Tūlīt iedegās gaisma, kas draugiem šķita žilbinoša. Rains nevarēja noslēpt uzvarētāja smaidu: veicās!… Sencovs satraukts teica:
— Vai dzirdi, kā šņāc? Gaiss…
Lūka virs viņu galvām aizvērās. Nelielajai kvadrātveida telpai, kurā viņi atradās, pirmajā mirklī nemanīja durvju. Abi stāvēja nekustēdamies. Taču pacietības pārbaude nevilkās ilgi — pēc dažiem šķietamas bezizejas mirkļiem viena 110 sienām lēni, it kā negribīgi pacēlās augšup.
— Mēs tiekam aicināti, — Sencovs atviegloti uzelpoja.
— Būs jāprotas … — tādā pašā tonī atbildēja Rains.
Taču aicināja tikai pašas durvis. Aiz tām nebija nevienas dzīvas dvēseles, tur sākās tas pats gaitenis, pa kuru viņi, sekojot metāla lentai, kas veda uz priekšu, tagad soļoja nu jau labu brīdi, soļoja uzmanīgi, neatsperotie^s, lai nelielā pievilkšanas spēka dēļ nepalēktos pārāk augstu. Pēc katra soļa pacēlās putekļu mākonītis — putekļi klāja grīdu un sienas.
Kad bija noieti vēl kādi divdesmit metri, Sencovs teica:
— Tā vien šķiet, ka gaitenis nekad nebeigsies. Vai tu arī aptver, uz kuru pusi mēs ejam? Kad laidāmies lejā, es ievēroju — sa
līdzinot ar estakādes virzienu, lenta virzījās vairāk pa kreisi …
— Tūlīt parēķināsim … Pieņemsim, ka pavadonis ir lodveidīgs. Attālumi starp blakus estakādēm varētu būt apmēram 100 metru. Tieša redzamība bija …