— Paskaties uzmanīgi: vai tā ir mūsu raķete?
Jā, tagad viņi jau skaidri redzēja — raķete, kas gulēja uz estakādes, nebija radīta uz Zemes, bet kādā citā pasaulē.
Šķita, ka svešās raķetes kontūras neko daudz neatšķiras no viņu pašu kuģa kontūrām, šķita pat, ka tās nav visai skaistas. Bet diez vai pat labs zīmētājs tik viegli spētu to atveidot uz papīra …
Šķita, kuģi laidis pasaulē pats izplatījums, kurā kuģis peldēja brīvi un veikli. Tas kļuva skaidrs, jau uzmetot paviršu skatienu raķetes iegarenajam korpusam (raķete bija pusotras reizes lielāka par viņu kuģi), kaut arī dažas līnijas Zemes iemītnieka acij šķita neparastas: asas gareniskas ribas, savādi heksaedra iežmaugi, virsmas ieliekumi priekšdaļā. To visu laikam prasīja izplatījums, cilvēkiem vēl nezināmi likumi, tāpat kā savā laikā nebija zināmas arī deltas veida spārna savdabīgās likumsakarības.
Sencovam šķita, ka tāds kuģis traucas uz priekšu, nenovirzīdamies no kursa, līdzīgi gaismas staram, kas šķeļ gravitācijas lauku, līdzīgi adatai, kas urbjas maisa audumā. Kosmonautam aizrāvās elpa — varbūt tas bija aiz apbrīna, — bet tad viņa roka ātri noslīdēja līdz jostas vietai un nedaudz pagrieza skābekļa balona krāniņu.
— Tas nav mūsu kuģis, — Kains teica, apstiprinādams jau acīm redzamu patiesību.
Sencovs ieklepojās un dobji atbildēja:
— Kāds skaistums… pieiesim klāt uz mirkli. Pieskarsimies kaut ar roku… kāpēc tas pāriet heksaedrā, bet tad atkal… Tā ir raķete, bet cik dīvainas ir tās sprauslas …
— Neiesim, — Rains iebilda. — Nav laika!
— Līdz tai tikai pāris soļi.
— Nē! Kosmonauti — tie ir cilvēki . . .
— Kas visu dara savlaicīgi. Tu atkārto manus vārdus? Neko darīt — būs jāatgriežas atpakaļ. Te ir tukšs, neviens te kāju nav spēris, — šajos putekļos katrs solis atstāj pēdas.
— Acīm redzot, viņi būs nākamajā nodalījumā, — Rains teica. — Mēs ejam pareizi…
Abi devās uz izeju. Rains ar bažām vēroja, ka Sencova gaita nebija vairs tik viegla kā pirmīt, tā smagā elpa draudīgi atbalsojās austiņās.
Tāds spēkavīrs kā Sencovs, protams, ātrāk izsmēla savu skābekļa krājumu, un viņam jau bija grūti elpot…
It kā uzminējis biedra domas, Sencovs klusu sacīja:
— Tikai neatpalikt… — un ar acīm redzamu piepūli paātrināja gaitu.
Kad līdz durvīm bija atlikuši daži soļi, gaisma zālē pēkšņi nodzisa un viņus apņēma necaurredzama tumsa. Abi instinktīvi ieslēdza starmešus. Rains pirmais nospieda slieksni, taču durvis neatvērās. Tad arī Sencovs nikni spēra pa slieksni. Tas viegli padevās uz leju, kaut kur zem tā retinātajā atmosfērā tikko sadzirdami ieklikšķējās slēdži, taču durvis neatvērās.
Sencovs nespēkā noslīga uz grīdas un dobji sacīja:
— Šķiet, esam pamatīgi iekrituši…
Visi mēģinājumi atvērt durvis bija velti. Angārā arī neiedegās gaisma. Abi mazliet atpūtās. Sencovs elpoja arvien smagāk — pat samazinātā skābekļa deva, kuru viņš sev atvēlēja, gāja uz beigām …
Vērojot abus stāvus, kas nekustīgi gulēja pie durvīm, neviens nevarētu iedomāties, ar kādu intensitāti tagad strādāja viņu smadzenes, pārliekot visdažādākās, visneiedomājamākās iespējas, kā atlikušajos mirkļos izkļūt no šā peļu slazda. Nebija nekāda apjukuma, jo mirt varēja tikai vienu reizi, un viņi tur augšā, ārā, jau reiz bija miruši un tad atkal augšāmcēlušies. Tagad darbojās tikai griba — ir jācīnās līdz pēdējai iespējai.
— Automātika šoreiz piemānījusi… — Sencovs nogurušā balsī noteica. — Gandrīz vai taisnība Azarovam … Nekas, gan mēs vēl redzēsim…
— Automāti paliek automāti; mēs esam cilvēki, un mums jābūt gudrākiem, — Rains atsaucās.
Sencovs mirkli klusēja.
— Nu ko, — viņš sacīja ar piepūli, — patlaban nekā cita nevar izdomāt kā apskatīt raķeti. Kamēr vēl ir spēks. Gaidīt, kad automātika nāks pie prāta, noskaidros, ka mēs tomēr esam lāga zēni, un atvērs durvis, būtu, protams, visvienkāršākais, tikai, redzi, mums nav vairs ar ko gaidīt . .. Kādas tavas domas par raķetes apskati, profesor?
— Apmēram tādas pašas, — Rains atbildēja, raušoties kājās. — Ja apkārtējā atmosfēra nav derīga elpošanai, tad raķete ir vienīgā cerība, — viņš nikni nošņāca. — Atklāti sakot, negribas ņemt nost ķiveri — neticas, ka šeit būtu skābeklis.
Sencovs piekrītoši pamāja ar galvu, tad, sakrājis spēkus jaunai sarunai, turpināja:
— Loģika saka: ja šeit nav dzīvu būtņu, tad atmosfērai vajadzētu būt inertai — tādai, kas atgādina cēlgāzes. Automātiem skābeklis nav vajadzīgs, turklāt inertā atmosfērā mašīnas saglabājas labāk. Metāls šeit ir, bet oksidēšanās pazīmju — nekādu …
— Mums te tā kā ta nav ar ko parbau- dit, — Rains sacīja.
— Neienāca prātā paņemt līdzi portatīvos analizatorus.
Rains negribēja neko teikt, taču patiesības mīlestība uzvarēja, un viņš sacīja:
— Tie mums nebija vajadzīgi… Programmā nebija paredzēts …
— Nebija paredzēts… Toties bija paredzēti neparedzēti apstākļi, — Sencovs teica. — Sevišķa nepieciešamība bija paredzēta …
Sencovs runāja arvien laiskāk, kā cilvēks, kas pēc labām pusdienām slīgst miegā. Pēkšņi Rainam iešāvās prātā, ka Sencovs tīšām aiztur elpu, lai runājot nebūtu dzirdami viņa gārdzieni. Tos patiešām nevarēja sadzirdēt, toties laiku, pa laikam austiņās ieskanējās kaut kāda klikšķināšana. Astronoms saprata: Sencovs, negribēdams viņu satraukt, izslēdz mikrofonu un, acīm redzot, uzmana biedra lūpas, lai vajadzīgā brīdī mikrofonu atkal ieslēgtu. Rainam pat sāka kalst mute — viņam kļuva gandrīz vai kauns, ka, spriežot pēc manometra, pašam skābekļa pietiks vēl piecpadsmit, varbūt pat divdesmit minūtēm.