— Iesim uz raķeti! — viņš apņēmīgi sacīja.
Sencovs centās piecelties, bet kājas negribēja klausīt. Viņš tomēr noturējās, un Rains to gandrīz vai vilkšus aizvilka uz estakādes pakaļējo — zemāko galu.
Bija skaidrs — Sencovam augšā netikt, tāda piepūle viņam vairs nebija pa spēkam.
Rains ari nebija tādā stāvoklī, lai paceltu biedru divu metru augstumā, kaut arī, normāli elpojot, paveiktu to ar vienu roku — ar visu skafandru Sencovs šeit svēra, lielākais, '20 kilogramus … Pieslējis biedru pie estakādes pirmā balsta un ieslēdzis viņa starmeti uz pilnu jaudu, lai komandieris nejustos vientuļš — nebija vairs nekādas jēgas taupīt enerģiju, — Rains atstāja viņu apakšā.
Tad viņš paraudzījās apkārt. Šķita maz ticams, ka raķetes saimnieki iekļuva tajā, rāpjoties pa estakādi. Bet neatlika laika pārdomām, nedz arī, lai sameklētu kādu liftu. Saņēmis visus spēkus, Rains palēcās, satverot platformas malu ar vienu roku, tad ieķērās tajā arī ar otru roku un uzvilkās augšā. Skafandrā paveikt to bija grūtāk nekā treniņa tērpā, šī piepūle izsmēla viņa spēkus. Uzrāpies uz nedaudz izliektās platformas, Rains neuzdrošinājās piecelties kājās un, smagi elpojot, rāpus devās uz raķeti.
Viņam šķita, ka pagājis daudz laika, kamēr viņš tā rāpoja — sākumā pa platformu līdz raķetei, pēc tam gar to.
Cerība izglābties bija tikai tad, ja raķeti apkalpo nevis automāti, kurus no tālienes vada teleaparāti, bet gan dzīvas būtnes. Tas nozīmētu, sprieda Rains, ka apkalpe būs lietojusi skābekli un kaut kādas tā paliekas varēja būt saglabājušās rezervuāros… Par to, kā atrast šos rezervuārus kuģī, kura garums bija ap simt metru, Rains tagad nedomāja.
Galvenais uzdevums tagad bija — sameklēt lūku, kurai vajadzēja atrasties ne pārāk augstu: apkalpe (protams, ja tāda kādreiz vispār eksistējusi) taču tikusi pa to laukā. Rains nez kālab bija pārliecināts, ka te kādreiz bijusi apkalpe. Viņš būtu ļoti izbrīnījies, ja kāds teiktu, ka šo pārliecību radījis raķetes ārējais izskats — formas neviļus uzvedināja uz domām, ka tikai cilvēkiem (tā Rains bez ilgas gudrošanas savā nodabā sauca marsiešus — pavadoņa būvētājus) ir pa spēkam radīt ko tādu, kas liecina par tik labu gaumi un lielu māku.
. . Viņš satrūkās, atcerējies, ka pagājis jau ļoti daudz laika, kamēr viņš tā rāpoja gar raķetes sāniem,.bet lūku vēl arvien nevarēja saredzēt. Rains apstājās, atcerēdamies, ka pirms dažiem mirkļiem par to jau bija domājis, un no jauna rāpoja tālāk. Protams, lfika varēja atrasties arī pretējā pusē. Tādā gadījumā vajadzēs doties raķetei apkārt un iet atpakaļ gar otriem sāniem. Tas atkal prasītu tik daudz laika.
Rains nopūtās un, turoties pie raķetes borta, lēnām piecēlās kājās. Soļot pa ieliekto platformu nebija viegli. Skābekļa bads radīja reiboni. Taču tā tomēr varēja tikt ātrāk uz priekšu.
Rains ar kreiso roku aptaustīja kuģa apšuvumu. Uz tā nevarēja samanīt nekādas mikro- meteorītu trāpījumu pēdas, neviena skrāpē- juma … Ideāli gluda virsma; turēties pie tās nebija viegli, taču Rains soļoja uz priekšu, kamēr viņa saspringtie pirksti, kas slīdēja pa metāla virsmu, uzdūrās kaut kādam nelīdzenumam.
Viņš apstājās. Sirds sāka dauzīties kā negudra. Lūka? Rains ar pirkstiem pārvilka pār tikko samanāmo rieviņu. Tā stiepās augšup, cik vien tālu viņš varēja aizsniegt un vēl augstāk … Tad viņš apsēdās un izpētīja rievi- ņas apakšējo daļu — metot slaidu līkumu, tā pagriezās pa labi. Viņš sekoja tai, kamēr pēc kādiem pusotra metriem tā no jauna pagriezās uz augšu. Skaidrs — te bija hermētiski noslēgta lūka.
Rains pietupās, atbalstīdamies pret raķetes sāniem, un aizvēra acis. Vajadzēja izdomāt, kā atvērt lūku, ņemot vērā, ka kosmiskajai raķetei šis paņēmiens nevarēja būt pārāk vienkāršs. Nākamajās piecās minūtēs viņš izmēģināja visu, ko ieteica atmiņa. Viss velti.
Tad viņš atvilka elpu un iegrima domās. Kā vienmēr, kad problēmas tiešs atrisinājums bija neiespējams, viņš sāka meklēt apkārtceļus. Protams, nevarēja būt ne runas par to, ka pielietotu spēku. Rains uz mirkli iztēlojās, kā viņš laužas iekšā, teiksim, pa savas raķetes lūku — pa lūku, ko sedz superizturīga tērauda plāksne, kuru ligzdā iespiež varenas skavas. Tāds uzdevums nebūtu pa spēkam pat viskvalificētākajam seifu uzlauzējam. Agrāk gan eksistēja tāda specialitāte, tagad šīs mazliet savdabīgās profesijas iemaņas bija zudušas, bet arī tās šoreiz nevarētu līdzēt…
Vēl bezgala ilgi — tā viņam pašam likās — doma drudžaini meklēja iespēju, kā kosmonauti varētu iekļūt svešajā kuģī… Beidzot viņam bija jāatzīstas, ka vairāk nekā nespēj izdomāt un raķetē iekļūt neizdosies.
Nesteigdamies — steigai vairs nebija nozīmes — viņš nolaidās uz platformas grīdas, nogūlās un iekārtojās ērtāk; raķetes pulētais sāns karājās virs viņa galvas, tā izliektā kon- tūrlīnija pazuda kaut kur augšā. Rains pievēra acis. Skafandrā bija silts; skābeklis vēl nāca no balona, kā redzams, pēdējais. Kādu mirkli radās vēlēšanās uzreiz pārtraukt skābekļa pieplūdumu, lai nebūtu vissmagāko pēdējo brīžu … Viņš jau pastiepa roku, lai pagrieztu krāniņu, nejuzdams ne šausmu, ne baiļu no nāves — tikai dziļu nogurumu, kāds pārņem cilvēku, kas godīgi izpildījis smagu, taču interesantu darbu un tikai tad sapratis, ka ir bezgalīgi noguris un vairs ne mirkli nevar dzīvot bez atpūtas.
Viņa pirksti sataustīja krāniņu, un šis pieskāriens atgādināja Sencovu un to, kā komandieris pirmīt grieza krāniņu ciet.
Miera sajūta izgaisa kā nebijusi; viņš strauji atrāva roku. Sencovs gaida lejā … Jānokāpj pie viņa, lai kaut pēdējos mirkļus būtu kopā.