Viņš lēni apvēlās uz vēdera, pacēlās rāpus, tad izslējās visā augumā un turpināja ceļu. Tomēr ne lejup, bet — tālāk pa estakādi uz augšu.
Pašam to neapjaušot, viņa smadzenes visu laiku reģistrēja noieto attālumu un patērēto laiku. Un Rains saprata, ka lūka bijusi daudz tuvāk, nekā to varēja gaidīt: gandrīz vai pašā kuģa pakaļgalā, kur parasti nemēdz būt ieeja; tad jau drīzāk tur varēja atrasties dzinēji, degvielas rezerves un enerģētiskās iekārtas. Darba telpām, nerunājot nemaz par dzīvojamajām kajītēm, vajadzēja būt tālāk. Automobiļiem motoru, protams, var uzstādīt, kur patīk — priekšā vai aizmugurē; starpplanētu kuģim — un raķete bija domāta kosmosa lidojumam — dzinējs varēja atrasties tikai pakaļgalā, lai arī kādai planētai šis kuģis piederētu. Sencovs to būtu sapratis tūlīt. Kā gan Sencovam tur, lejā, klājas?…
Rains rāpoja, gandrīz vai zaudēdams samaņu, roka vairs neslīdēja gar raķetes sānu. It kā magnēts vilka Rainu uz priekšu. Viņam bija jāsakopo visi spēki, lai to izprastu; šis magnēts bija signālspuldzīte, kas nezin kāpēc bija iedegusies priekšā, — uz turieni Rains rāpoja. Viņš pat nebrīnījās par šo spuldzīti, kā arī par savu pārliecību, ka lūkai jābūt kaut kur tās tuvumā.
Lūka atradās tieši zem signāluguns, bet tai blakus — trīs nelieli padziļinājumi, kas izveidoja trīsstūri. It kā iepriekš zinot, kas jādara, Rains ielika padziļinājumos trīs pirkstus, un apšuvuma daļa, ko ierobežoja tikko samanāma rieviņa, sāka ievilkties kuģa iekšienē. Iemirdzējās neregulāras formas četrstūris ar noapaļotiem stūriem — ieeja raķetē …
Rains pārvēlās pāri lūkas slieksnim. Viņa seja savilkās grimasē. Katrs sirds pukstiens sāpīgi atbalsojās deniņos …
Viņš ierāpoja lielā kvadrātveida telpā. Četras salocītas sviras izstiepās taisni un lūkas vāku no jauna iespieda apšuvuma ligzdā. Sienās straujā ritmā iemirdzējās un dzisa spuldzītes. Tās mirkšķināja ilgi… Rains kā apburts skatījās tajās, pūlēdamies izdomāt, ko vajadzētu darīt tālāk …
Atskanēja klusa šņākoņa; Rains pašķielēja uz barometru — pacelt roku pie acīm vairs nebija spēka, — spiediens palielinājās. Var jau būt, ka šajā kamerā, kur atradās Rains, neieplūda skābeklis, bet gan kāda indīga gāze, taču izvēles nebija: viņa ceturtdaļstunda gāja uz beigām …
Barometra rādītājs kāpa arvien augstāk … Rains sadzirdēja kādas sēcošas, dziestošas elpas skaņu, lāgā pat neizprotot, ka tā elpo viņš pats, un norāva ķiveri…
7.
Sadzirdējis Kalves vārdus, Korobovs sarāvās un paskatījās atpakaļ. Tā izlīda kaut kur no estakādes apakšas —- šī dīvainā, kroplā būtne, kas atgādināja lielu, spīdīgu vardi, un, dobji kaukdama, metās uz priekšu. Netālu no abiem kosmonautiem tā apstājās un apmēram trīs metrus no grīdas palika karājamies gaisā.
— Lido? — Kalve izbijies čukstēja.
Varde izstiepa garās priekškājas — tās bija trīs : — ar plakaniem piesūcekņiem galos. Ķepas piespiedās raķetes sienai. īsi, griezīgi svil- pieņi tricināja klusumu; pat zem skafandru aizsega gribējās aizspiest ausis — tik nepatīkama bija šī skaņa.
— Tā nu gan ir balstiņa! — Korobovs nomurmināja. — Tagad saprotams, kāpēc mēs tos dzirdējām pat raķetē …
Tad ķepas tika ievilktas, un kādu mirkli marsietis — kā citādi lai to nosauktu? — atkal karājās nekustīgi gaisā, it kā apskatītu cilvēkus tikpat uzmanīgi, kā tie apskatīja viņu. Kalve no jauna juta sev pievērstu dīvainu, uzmanīgu skatienu … Pēc tam lidojošā varde palēkdamās devās tālāk. Atkal varēja dzirdēt griezīgas skaņas, šķila, it kā ar sprādzienu plīstu kuģa apvalks.
— E-e, — Korobovs teica, — tā nebija norunāts. Šie mums sabojās raķeti…
— Klau, pagaidi! — viņš iekliedzās un atvēzējās. Un nepazīstamā būtne paklausīja, palienot kaut kur zem raķetes.
— Nesaprotu, kā tas turas gaisā, — Kalve teica. — Ne tam ir kāju, ne spārnu … Es domāju, ka tā nav dzīva būtne. Zināt, ko es domāju? Es domāju, ka tas ir automātisks mehānisms, kas strādā pēc noteiktas programmas un kuru vada no tāluma.
— Kā tā — nav dzīva? — Korobovs jautāja, nenolaižot acis no tās vietas, kur dīvainā būtne bija nozudusi. — 2ēl gan, ka ar savu kliedzienu es to izbiedēju un tā pazuda …
«Pazuda» — lūk, ar kādiem vārdiem Korobovs runāja par marsieti, — Kalve nodomāja
ar ironiju. Ko lai dara, tos no tiesas varētu cienīt, ja vien — ja vien …
— Nē, tās nav dzīvas būtnes, — viņš noteica nešaubīdamies.
— Tāpēc, ka nav kāju? Vai tad tām obligāti jālīdzinās cilvēkam?
— Nē … — Kalve uz mirkli kļuva domīgs, — kā lai tev to paskaidro? Saproti — šis, protams, kustas un žestikulē. Vai nav tā? Labi, mēs to ieraudzījām. Ko tu darīji tai brīdī? Es atceros: tu pat mazliet palēcies …
— Ko tad es tur daudz …
— Palēcies un apmēram tā sarauci uzacis … Tad tu devies tam pretim. Tu biji izbrīnījies. Un ko es darīju?
— Es uz tevi neskatījos. Ko tad tādu?
— Droši vien kaut ko līdzīgu. Tas ir dabiski — mēs bijām izbrīnījušies un mazliet nobažījušies, tā mēs reaģējām uz pārsteigumu, tas ir nosacīts reflekss. Marsietim arī vajadzēja izbrīnīties, interesēties. Arī šī būtne redzēja mūs pirmo reizi…
— Nu, vajadzētu …
— Bet tā nebija pārsteigta.
— Toties tā paskatījās!
81
— Mums tikai šķita, it kā tā būtu paskatījusies. Šai būtnei taču nebija nekādas mīmikas. Šai būtnei nav sejas! Sunim ir seja, kaķim ir… Vabolei gan nav mīmikas, šai te arī tās nav. Saprātīgas būtnes domāšanai jābūt bagātai un emocionālajai pasaulei neiedomājami dziļai. Tai var pietrūkt vienīgi vārdu. Vārds ir informācija. Jūtas izpaužas mīmikā!