6 — 1592
Žestā! Kustībā! … Bet šeit — nekā tamlīdzīga. Tā nav dzīva būtne, bet vabole, milzīga vabole ar spēcīgu instinktu, un vairāk arī nekā. Un svilpiens? Tikai viena vienīga nots. Ne vārds, ne l'rāze … Tā tas ir …
Apstiprinot tikko sacīto, Kalve pats sirdīgi mētāja rokas, rauca pieri un ar savu lielo degunu gandrīz vai atsitās pret ķiveres caurspīdīgo plastmasu …
— Lai paliek, tagad nav laika diskutēt, — Korobovs teica. — Tev droši vien ir taisnība; ja tas būtu dzīvs radījums, tas taču nāktu mums klāt.
— Tam jau nemaz nav saprāta, — Kalve kvēli apstiprināja. — Tā ir automātiska iekārta, kas darbojas pēc programmas vai kuru viņi vada — tie, īstie … Ja tā ir programma, tad ne visai sarežģīta. Visvienkāršākās kustības. Mums, protams, neizdosies atrast kaut kādu kopēju valodu ar šo mehānismu, jo tas, bez šaubām, nemāk runāt…
— Iznāk, ka meklēšanā tie mums nenieka nepalīdzēs, — Korobovs drūmi sacīja, pēc sava prāta iztulkojot Kalves vārdus. — Skaties, vēl viena varde, varbūt tā pati?
Tiešām, vēl viena varde parādījās augšā. Tā lidinājās virs raķetes, ar saviem piesūcekņiem laiku pa laikam skardama apvalku …
— Tu nu — kā gribi, taču es neļaušu bojāt mūsu kuģi, — Korobovs stingri noteica. Pieskrējis pie estakādes, viņš augstu palēcās, uzlidoja gaisā un nolaidās uz platformas. Tad pa amortizatoru uzrāpās uz raķetes pakaļ
gala un, skrejot pa ieliekto virsmu, dzenāja vardi tā, kā dzenā sakņu dārzā iemaldījušās vistas. Kalve neviļus pasmaidīja.
Arī šī varde nozuda turpat, kur bija pazu dusi pirmā. Korobovs notupās uz ceļiem un uzmanīgi aplūkoja apvalku tajās vietās, kur bija pieskārušies vardes piesūcekņi.
— Nē, pēdu nav nekādu, — viņš nomierinājies teica Kalvēm un kāpa lejā. — Netieku gudrs, kas tām vajadzīgs, taču šķiet, ka tās ir nekaitīgas.
— Grūti paleikt, ko tās meklē, — domīgi teica Kalve.
Korobovs pienāca un nogaidoši pamīņājās uz vietas, īsti nezinādams, ko darīt tālāk. Kuģi nedrīkstēja atstāt bez uzraudzības, bet biedri taču jāmeklē . ..
— Labi, — viņš beidzot sacīja. — Sameklēsim puišus un tad .. . Mēs jau piecpadsmit minūtes velti šķiežam laiku . . .
Vajadzēja atvērt durvis. Kalve ieslēdza starmeti, apgaismoja durvis un sienu blakus tām. Tad viņš pataustīja ar roku, lai atrastu kādu grūtāk samanāmu izcilni. Arī tas nedeva rezultātus. Abi izmēģinājās vēlreiz, raidot visāda veida dažāda viļņu garuma radiosignālus. Durvis ietiepīgi nepadevās.
— Varbūt tās klausa bioslrāvām? — Korobovs jautāja.
— Šeit jābūt vienkāršākam paņēmienam, — Kalve atbildēja. — Biostrāvas būtu pārāk sarežģīti. Pacel mani, varbūt tur augšā…
6*
83
Korobovs pienāca klāt un nostājās blakus
Kalvēm uz sliekšņa. Bet, tiklīdz Kalve uzlika rokas viņam uz pleciem, lai pakāptos, zem viņu kājām kaut kas klusi noklikšķēja. Ar tikko sadzirdamu švīkoņu durvis atvērās.
— Te tev nu bija! … — Korobovs teica.
Kalve pasmaidīja.
— Visparastākais atrisinājums: elementāra mehānika. Ieeja ir automatizēta, lai ļaudīm ietaupītu kustības. Šeit tikai jāuzmin ar kāju. Durvju spraugas laikam piesūkušās ar putekļiem, tāpēc bi ja nepieciešams mūsu abu svars. Atvērt durvis ar biostrāvu būtu bezjēdzīga greznība, pat ja ir ļoti augsti attīstīta tehnika. Skaties, šeit jau sen neviens nav staigājis. Putekļu kārta ir neskarta . . . Acīm redzot, dzīvu būtņu pavadonī tomēr nav. Šie automāti ir vienīgie tā iemītnieki. Ko lai dara . . . Kas noliek raķetē?
Korobovs sāka izsaukt Azarovu. Raķete klusēja.
— Atkal pārtrūkuši sakari … — Kalve teica. — Varbūt te vainīga jonizācija?
Korobovs klusēja. Tad dziļi ievilka gaisu un, pagriezis skaļuma regulētāju līdz galam, kliedza mikrofonā tā, ka, tam iesēcolies, pat Korobova ķivere ievibrējās. Azarovs neatsaucās … Te pēkšņi nezin kur, šķiet, ka tepat tuvumā atskanēja Sencova balss:
— Re, šeit jau ir kaut kas interesants . . .
Raiņa atbilde skanēja neskaidri un klusi.
— Tie ir viņi, viņi! — Kalve iekliedzās.
Korobovs ieauroj ās:
— Sencov! Ehē!
Abi metās pie durvīm, gatavi skriet, meklēt, palīdzēt . . .
Bet biedru balsis neatsaucās, lai kā abi kliedza mikrofonos, riskēdami iztukšot baterijas un galīgi aizsmakt.
Toties durvis ar vieglu nopūtu pacēlās augšup, atbrīvojot ieeju vāji apgaismotā gaitenī.
— Viņi ir dzīvi, mēs viņus atradīsim! — Kalve iesaucās, ieskatīdamies durvju ailē.
— Tagad mēs viņus ātri dabūsim rokā, — Korobovs pārliecināts noteica. — Ja vien Azarovs . . .
— Nu, kas jauns? — Azarova balss atskanēja austiņās tik pēkšņi, ka abi nodrebēja.
— Kaut tevi jupis! Ko tu klusēji? Vai dzirdēji viņus?
— Kurus? — Azarovs ātri pārjautāja.
— Kā tā — kurus? Sencovu, protams .. .
— Es dzirdēju kaut ko citu, — pēc brīža atbildēja Azarovs. — Ko jūs darāt?
— Atvērām durvis, — Korobovs sacīja. — Iesim laukā. Mēs viņus dzirdējām. Izsauc tos nepārtraukti!
— Laimīgu ceļu! Netērējiet velti laiku…— Azarovs teica.
Tiklīdz kosmonauti iegāja gaitenī, durvis aiz viņiem atkal nolaidās. Kad Korobovs bija pārliecinājies, ka tās atvērt nebūs grūti arī no šīs puses, viņi devās uz priekšu. Viss bija skaidrs — jādodas tieši pa gaiteni, kas stiepās uz abām pusēm un pazuda tumsā. Tikai . . .
— Pa labi vai pa kreisi? — Kalve jautāja.
— Ka tik nekļūdītos, — Korobovs šaubījās.
— Varbūt iet katram uz savu pusi? — Kalve ierosināja, kaut arī vienam nemaz negribējās klejot, bet Korobovs nepiekrita:
— Nē, nekādā ziņā. Tieši tāpēc jau mēs gājām abi, lai viens otram palīdzētu. Visādi var gadīties . . . Iesim — nu, kaut vai pa labi. Ja viņi ir šai pusē, mēs noteikti ieraudzīsim pēdas. Skaties, kādi putekļi … Ja neatradīsim pēdas, dosimies atpakaļ. Piecās minūtēs mēs pat ar skafandriem varam noiet vai puskilometru. Diez vai viņi būs tālāk tikuši . . .