— Ko lai analizē? — viņš sarkastiski jautāja. — Sakiet vien droši . ..
Sencovs necentās ieklausīties kārtējā strīdā par tēmu, kas vecāks — kosmiskā ola vai kosmiskā vista; strīda pārliekais skaļums liecināja, ka tas nenāk no sirds. Galvenais bija skaidrs — zēni ir vajadzīgajā formā. Pagriezis krēslu tā sākotnējā stāvoklī, viņš sāka vērot apaļo un zaļgano lokatora ekrānu, uz kura mirdzēja gaiša viļņveida līnija.
Strīdas? Nu lai strīdas. Nervi ir sasprindzināti. Nav ātruma sajūtas, kas vienmēr uzlabo garastāvokli; iespaids tāds, it kā kuģis karātos telpā. Šis miers ir mānīgs, un tādēļ sasprindzinājums tikai pieaug: apkārt kosmoss — nepazīstams un neizpētīts. Kas zina, ko visu tas glabā savās tumšajās dzīlēs. Lūk, tāpēc arī strīdamies . . . Un strīdēsimies par visu ko, tikai ne par pašu galveno.
Varbūt tūlīt arī pasmiesimies — tikpat centīgi. Lai saka, ko grib, — astoņu mēnešu ilgā sēdēšana kabīnē vai šaurajos novērošanas posteņos visiem pamatīgi apnikusi. Brīžiem neizturami gribas iziet laukā, lai redzētu arī kaut ko citu, ne tikai šīs apnicīgās kabīnes vai guļamkajītes sienas.
Tūlīt sāksies lidojuma svarīgākais posms — jāaplido Marss 30 tūkstošu kilometru attālumā. Tāpēc jau Sencovs tik uzmanīgi ielūkojās biedru sejās.
Viņu raķete nav pirmais kuģis, kas no Zemes devies uz Marsu. Vairākas reizes turp sūtītas automātiskas raķetes.
Ar tām uzturēja sakarus, kamēr tās neie- nira Marsa ēnā. Tad sakari pārtrūka. Pat visspēcīgākajiem radioteleskopiem neizdevās uztvert kaut niecīgākos signālus. Neviena no šīm raķetēm netika atgriezusies …
Lūk, par ko viņi vairs nestrīdējās: kas noticis ar šim raķetēm? Kas galu galā vispār varēja notikt? Varbūt vainīga blīvā meteoru plūsma? Jāšaubās — raķetes bija nodrošinātas pret meteoriem . . . Sastapšanās ar kādu asteroīdu, kura pievilkšanas spēks novirzīja raķeti no kursa? Astronomi tādus gadījumus nezināja . . . Pietrūka degvielas? Pēc aplēsēm tās vajadzēja pietikt. ..
Tādēļ jau sen bija nolemts: aplidosim — redzēsim. Un tāpēc šoreiz, lai visu apskatītu, šurp lidoja cilvēki. Lai apskatītu 1111 atgrieztos. Tādēļ arī bija pastiprināta kuģa aizsardzība pret meteorītiem, arī akumulatoru grupa šoreiz spēcīgāka. Raķete apgādāta ar kosmisko izlūku. Līdzi paņemtas rezerves daļas skaitļojamām iekārtām un saules baterijām. Vajadzības gadījumā kosmonauti varēja pārņemt kuģa vadību savās rokās un atvest to atpakaļ uz Zemi. Kuģī varēja justies droši — droši, cik tas kosmosa apstākļos vispār ir iespējams.
Bet nezināmas un tālab vēl lielākas briesmas viņus, acīm redzot, tomēr gaidīja. Un Sencovs nekļūdīgi nojauta, ka tieši par šīm briesmām domāja Kalve, kad atkal pieglauda savus matus, šīs briesmas centās iztēloties Rains, kad piemiedza acis, un tieši uz tām dusmojās Azarovs, kad gānīja automātus.
. . . Bet automāti pagaidām lieliski darīja savu darbu, un, kaut arī visi trīs piloti astoņas stundas stāvēja sardzē — viens no viņiem nenogurstoši dežurēja pie pults, — cilvēkiem nekas cits neatlika kā, tēlojot vienaldzību, vērot visādus aizsargmehānismus un noplom- bētas sviras …
Vērot tā visu laiku no malas nebija visai patīkama nodarbošanās, un Sencovu brīžiem mocīja vēlēšanās noraut plombas un savām rokām aizvadīt kuģi uz Marsu. Bet viņš savaldījās arī šoreiz. Sencova acis aiz ieraduma sekoja aparātu rādītājiem, un viņš zemapziņā skaitīja minūtes. Līdz tam brīdim, kad kuģim jāsāk aplidot Marsu, atlikušas 32 minūtes. Miljoniem kilometru attālumā precizitāte līdz minūtei — te tev nu bija kosmoss. Tātad . . .
Kabīnē jau risinājās mierīga saruna par teātriem. Šķiet, par Rīgas, bet varbūt arī par Maskavas baletu. Sencovs klusībā uzlielīja puišus par tādu mieru. Kad viņš ieklepojās, saruna pēkšņi aprāvās. Visi skatījās uz viņu.
— Tā … — viņš teica, cenzdamies, lai tas skanētu pēc iespējas mierīgāk un možāk.
Visi saprata: gaidītais brīdis ir klāt! Kalve un Rains atsprādzējās no krēsliem. Azarovs tā papurināja galvu, ka izspūra mati. Mazliet atgrūdies no savas pults, Azarovs jau peldēja gaisā. Atvēris durvis, viņš, dīvaini saliecies, ienira gaitenī. Izklaidēšanās nolūkā viņš ikreiz izgudroja kādu jaunu paņēmienu, kā izkļūt no kabīnes. Turēdamies pie pults, Kalve lēni pārvietoja savu masīvo stāvu. Viņam patika just pamatu zem kājām. Rains izgāja straujā solī, it kā nebūtu nekāda bezsvara stāvokļa, — atvadoties viņš vēl pamāja ar roku un pasmaidīja. Durvis aiz viņa it kā skaļi nopūtās, iekrītot savās hermētiski noslēgtajās ligzdās. Viņš devās pie telemagneto- grāfa — jaunā kuģa teleskopa, kas ieslēdzās, likko Marss parādījās tā redzes laukā, un pierakstīja magnētiskajā lentā Marsa attēlu.
No savas kajītes, it kā nomainīdams aizgājējus — lai te neiestātos trauksmains klusums, — kabīnē atpūsties ienāca Korobovs, otrais pilots. Kabīnē iesmaržojās odekolons; Sencovs, atgaiņādams smaržu vilni, novicināja ar roku. Korobovs to pamanīja un, atlaidies krēslā blakus Sencovam, pasmaidīja.
— Esmu gatavs — kā uz parādi, —- viņš jautri teica, gribēdams ar to pasvītrot, ka nedz viņa vārdus, nedz arī pašas briesmas nevajadzētu ņemt nopietni.
Abi noliecās pie kuģa žurnāla mikrofona. Korobovs stājās sardzē. Sencovs varēja kādu brīdi atpūsties un nedomāt ne par ko — kamēr brīdinājuma signāls neziņos par manevra sākumu. Taču to izdarli — izmest visas domas no galvas — viņam nekad neizdevās.
Sencovs pēc kārtas ieslēdza regulatorus, tad palielināja ekrānu spilgtumu. Tie iemirdzējās ar nedzīvu, spokainu spīdumu. Parādījās zvaigžņotā tāle, un šķita pat, ka no ekrāna nāk šā tukšuma ledainā vēsma. Korobovs no- drebinājās.