— Nekas … — viņš teica. — Tikai apdullināja . . . Izrādās, te visur ieslēgts spriegums un diezgan pieklājīgs. Iesim, ka nenotiek vēl nelaime . . .
Atskatīdamies uz kastes vāciņu, kas atkal uzliesmoja, abi lēni devās pa eju tālāk, garām caurspīdīgiem rezervuāriem. Kalve vēl joprojām nemierīgi lūkojās atpakaļ. Trauksmainā sarkanā liesma nedzisa . . . Korobovs it kā jautādams teica:
— Kaste droši vien ziņo, ka traucēts normālais režīms . . .
Viņi piegāja istabas dibensienai. Uzmanīgi pārkāpa slieksni.
Priekšā pavērās apaļa, plaša zāle. Acīm redzot, tas bija centrs, ap kuru izvietotas pelēcīgās masas glabātuves, kas izveidoja precīzu loku. Iespējams, ka pēc tā varēja spriest par visu Deimosa iekšējo iekārtojumu. Bet vispārināt vēl bija par agru — viņi bija paspējuši apskatīt tikai nelielu pavadoņa daļu.
Augošs nemiers par biedru likteni neļāva viņiem kavēties. Sencova un Raiņa rīcībā bija atlikušas nedaudzas minūtes.
Viņi izgāja gaitenī, iepriekš šķērsojot vēl vienu telpu ar caurspīdīgajām kastēm. Gaitenis aizveda viņus pie tām pašām durvīm, kur Korobovs bija uzzīmējis pazīstamo burtu. Gaitenis, acīm redzot, gāja visapkārt zālei . . . Tā iekšējā pusē atradās pelēcīgās masas glabātuves, bet uz āru veda vienas vienīgas durvis — tās, pa kurām viņi bija ienākuši.
Tātad strupceļš. Vajadzēja atgriezties tur, no kurienes meklēšana bija sākusies. Kļuva skaidrs: Sencovs un Rains pa šo ceļu nav gājuši . . .
Apmulsuši no šā atklājuma, kosmonauti stāvēja nekustēdamies. Korobovs arvien vēl plaukstā žņaudzīja trauslo radiometru.
— Nu, bet skaitītājs! — Kalve jau otro reizi ietiepīgi sacīja.
— Skaitītājs … — Korobovs drūmi atkārtoja. — Viņu tomēr šeit nav un nekad nav bijis. Un viņiem te ari nav ko darīt . . . Šeit jau nedzīvo cilvēkēdāji, turklāt arī tad tie nebūtu norijuši skafandrus . . . Nav pat nekādu pēdu . . . Labi, nezaudēsim laiku. Gan jau viss reiz noskaidrosies …
. . . Viņi gandrīz skrēja, cerēdami (kaut ari neviens to neizteica skaļi), ka Sencovs un Rains jau paši būs sameklējuši raķeti, sēž patlaban kabīnē, mierīgi elpo skābekli un gaida viņus.
Pieskrējuši pie durvīm, kas veda uz angāru, kur atradās viņu raķete, viņi uzmanīgi aplūkoja grīdu. Jaunu pēdu nebija.
Abi metās pa gaiteni uz priekšu. Lūk, vēl vienas durvis . . . Kalve paklupa un nokrita uz ceļiem.
Starmetis skaidri apgaismoja pazīstamo kurpju rakstu grīdas putekļos.
Pēdas pazuda zem durvīm. Tās neveda atpakaļ. Tātad Sencovs un Rains varēja būt tikai tur, viņā pusē. Un Korobovs steidzīgi uzmina pazīstamajam slieksnim.
Durvis neatvērās . . .
Neticēdami neveiksmei, viņi atkal un atkal no jauna uzmina slieksnim, atspiedās pret durvīm ar plecu, it kā materiālu, no kā te viss bija uzbūvēts, varētu iespaidot citādāk nekā ar spridzekli, un kliedza, lai gan zināja, ka neviens nevar sadzirdēt.
Tad starmešu gaismā abi no jauna izpētīja katru grīdas centimetru, izmisīgi cerēdami, ka varbūt tomēr nav pamanījuši pēdas, kas veda atpakaļ, un biedri ir izkļuvuši laukā . . . Beidzot, noslīguši zemē pie nepadevīgajām durvīm, viņi laiku pa laikam cēlās augšā un no jauna mēģināja tās atvērt, un no jauna sēdās atpakaļ putekļos, līdz skābekļa balonu manometra rādītāji ietrīcējās kaut kur pie nulles.
Tad Korobovs piecēlās, pieskārās Kalves plecam un viņi lēnām devās uz savu angāru. Abus mocīja viena doma: kāpēc viņi jau pašā sākumā nebija gājuši pa kreisi . . . Nomākti viņi vilkās uz priekšu.
Tā tik bija nelaime . . . Viņi sēdēja kabīnē savos krēslos, pat nenometuši skafandrus, kaut arī noteikumi to aizliedza. Viņi iestāstīja sev, ka atpūtīsies tikai mirkli un tūlīt no jauna dosies meklēt. Visiem tomēr bija skaidrs: tam nav nozīmes. Pat ļoti taupīgi tērējot skābekli, Sencovam un Rainam tas izbeidzies jau pirms dažām minūtēm.
Nebija jēgas vērot sekundu rādītāju, kas joņoja apkārt ciparnīcai, bet Kalve neatrāva no tā skatienu. Korobovs sēdēja sadrūmis, acis nodūris. Viņa caurspīdīgā ķivere gulēja blakus uz grīdas . . . Berzēdams pieri (neciešami sāpēja galva), viņš klausījās, ko, rokas vicinot, stāstīja Azarovs.
Ko te varēja teikt? Un ko vairs līdzēja roku vicināšana?
— Sakarus, sakarus vajadzēja uzturēt! — Korobovs strupi noteica. — Pat mēs viņus dzirdējām, bet tev — paskat, kas par uztvērēju!
— Būtu pats pamēģinājis! — Azarovs atsvieda, grozīdams noskaņošanas rokturus. — Paklausies, kas par putru . . .
Patiesi, ēterā diapazonā starp desmit un trīsdesmit septiņiem centimetriem notika kaut kas neizprotams: skanēja ņaudieni, pīkstieni, palaikam skanīga trallināšana vai gaudošana, tad pēkšņi viss atkal apklusa, bija dzirdamas tikai čērkstošas skaņas, bet pēc kāda laiciņa viss sākās no jauna.
Brīdi ieklausījies šajā kakofonijā, Korobovs pavēlēja izslēgt raidstaciju, lai velti neizlādētu baterijas.
— Varbūt mūs tādā veidā izsauc vietējie iedzīvotāji? — Azarovs nedroši ieminējās.
— Nieki! — Korobovs atbildēja. — Mēs esam izpētījuši gandrīz vai pusi pavadoņa un nekur neesam atraduši ne pēdu. Es, protams, nezinu, ko nozīmē šī pīkstēšana un spiegšana, bet tomēr .. .
— Man šķiet, ka es zinu, — Kalve iejaucās, nenolaizdams acis 110 pulksteņa.
Abi palūkojās viņā — Korobovs ar interesi, Azarovs nosodot. Kalve laupīja viņam pēdējo cerību glābt biedrus, kuri (ja Azarova pieņēmums pareizs) varētu būt atraduši pajumti pie pavadoņa saimniekiem . . .