Sencovs tikai ar pūlēm atrada Zemi, kas peldēja žilbinošajos Saules staros, un neat- raudamies ilgi vēroja to. No turienes cilvēks neatturami tiecās izplatījumā. Nu tas devies kosmosā un, protams, arvien vairāk un vai- rūk attālināsies no savām mājām — tā bērns sākumā tikko uzdrošinās apstaigāt pagalmu, bel pēc tam arvien drosmīgāk un drosmīgāk iet uz meža pusi, kas sākas tālu aiz žoga, — taču bez Zemes cilvēks tā kā tā nevar dzīvot. Nevar iztikt bez Zemes, lai kādu oranžēriju iekārtotu uz kuģa. Kuģi būvējot, kāds gudrinieks gribēja izskaistināt griestus ar dažādām ainavām — tās radītu tikai skumjas . . . Labi, ka to nepieļāva — griestus nokrāsoja mierīgi sudrabainā krāsā.
Nav sen, kopš cilvēks sācis kosmiskos lidojumus, tas pagaidām apgūst tikai «piepilsētas» maršrutus. Ko teiks tic, kam laimēsies piedalīties tālajos reisos? Sencovs nešaubījās, ka tā reiz būs. Citādi viņu atrašanās šeit zaudētu jebkuru jēgu. Un tomēr joprojām palika pretruna, ko radīja lidojumu ilgums un cilvēka tiekšanās pie Zemes; Sencovs te neredzēja izejas. Viņam nepatika iet uz priekšu, kad aizmugurē jāatstāj kaut kas neatrisināts.
Viņš pašķielēja uz Korobovu, sataustīja kursa ekrāna izslēdzēju un nospieda to.
Kabīne pielija ar sarkanīgu gaismu. Tumšas ēnas klāja sienas, pārslīdēja ciparnīcām. Viegls reibonis uz mirkli pārņēma pilotus.
Marss karājās viņu acu priekšā kā platum plats vara sirpis. Vieglajā dūmakā tā kontūras zaudēja asumu. Mūžsenā mīkla — sarkanais strīdus ābols . . . Arvien vēl nebija gala diskusijām par to, vai uz šīs planētas ir arī kaut kas vairāk par smiltājiem un trūcīgo augu valsti vai ne, bet varbūt arī šīs augu valsts nav. Lauza šķēpus arī par to, vai Marsa pavadoņi ir mākslīgi un tātad — vai te kādreiz pastāvējusi augsti attīstīta civilizācija . . .
Atbilde uz visiem jautājumiem bija tepat līdzās, vajadzēja tikai pastiept roku: kādu 30 tūkstošu kilometru attālumā no raķetes spīdēja Aerija, turpat bija Lielais Sirts un noslēpumainais Laokoona mezgls … Galvai bija no kā noreibt.
Klusi šņākuļodams, zodu krūtīs iespiedis, Korobovs vēroja šo ainu. Sencovs nevilšus, tikko jaušami pasmaidīja.
— «Bet Marss sārtu gaismu lej debess telpā,
Un svelpdams pretī mums klusums
nāk …» — viņš lēni noskaitīja.
— Klusums … — Korobovs domīgi atkārtoja. — Tas nav labs klusums.
— Ne jau klusums te domāts, bet uzvara …
— Es to kaut kur esmu dzirdējis… Vai nesen uzrakstīts?
— Nē, sen … Es šo dzejoli pataupītu uzvaras dienai. Dzejniekam bijusi lidojuma izjūta…
Lūk, tā izskatās uzvara — sarkans pusmēness uz ekrāna. Bez palielinājuma, no trīsdesmit tūkstošu kilometru attāluma. Tātad — tomēr sasniegts. Ko tālāk?
Un Visuma lūpās un acu staros Kā bezmiegs dziest mūžības varenais spēks, Un saules lēnlērtām aizpeld garām — Svešādu planētu saules lēkts.
Te mērs visām ilgām, kas ļaužu ciltij Kā trauksmaini vēji pretī elš. Pār mūžību pārmesti pirmie tilti, Un laikam pāri sviests Visuma ceļš. [1]
Sencovs apklusa . . . «Pār mūžību pārmesli pirmie tilti…»
Un tomēr — lidot tā gadiem ilgi ir grūti. Grūti . .. Bet kas būs tad, kad dienas kārtībā nāks zvaigžņu tāles? Kā lidos tad? Paaudžu maiņa ceļā? Bet kas uzdrošināsies dot dzīvību bērniem, kuri nekad neieraudzīs Zemi? Un par ko kļūs, piemēram, šādu cilvēku trešā paaudze ?
Blakus krēslā sakustējās Korobovs. Nopūties viņš klusi teica:
— Mani tas tomēr aizvaino . . . Mēs tagad lidojam gandrīz vai divpadsmit mēnešus, bet pēc piecdesmit vai simt gadiem ļaudis šo attālumu veiks vienā dienā. Pavisam viegli. Nu, teiksim, trijās dienās . . . Mēs — vai zini, kas mēs tādi esam? Cilvēki no akmens laikmeta … Mēs tagad it kā peldam ozola vien- kocī, pat ne vienkocī, bet uz rāmja, kas apvilkts ar ādām. Bet kādreiz taču jūras šķērsos milzīgi atomkuģi, kas slīdēs uz gaisa spilvena. Žēl… Turklāt mūsu senči, kas brauca tādās ozola laiviņās, nekā nezināja par nākotnes kuģiem. Viņiem droši vien tie pat prātā neienāca. Bet mēs aptuveni tomēr zinām, kas notiks pēc mums. Tāpēc arī tā strādājam:
mūsu darbs nav tik daudz domāts mūsu paaudzei, cik nākošajām. Tu teiksi — tā strādā daudzi zinātnieki. Bet patiesības, ko viņi atklāj, dzīvo ilgi. Taču ko teiks vēlāk par mums? Vai mūsu pēcteči sapratīs mūs? Varbūt nosmīnēs: «Kādreiz lidoja ar tādiem lēn- braucējiem … piesārņoja tikai telpu, un vairāk nekā.» Vai mums izdosies paveikt kaut ko tādu, lai mazdēli varētu teikt — «Nē, senči degvielu nav velti tērējuši»?
Korobovs piesardzīgi pašķielēja uz Sencovu, viņš gaidīja tā parasto smīniņu: visi zināja, ka Sencovs ir vēsā prāta cilvēks . . . Bet Ko- robovam tā gribējās parunāt par to, cik kvēli viņš mīl savu profesiju un cik ļoti vēlas, lai tajā nebūtu nekā neskaidra …
17
«Manu mīļo draudziņ,» Seneovam gribējās atbildēt, «tu baidies, tu pārliec, galu galā par to domājam mēs visi, mums visiem uz mirkli pazib doma, ka esam pasteigušies piedzimt par ātru, jo mums nebūs lemts vadīt trans- galaktiskus lainerus, mēs nekļūsim pat par to pasažieriem. Bet, ja nebūtu mūs, tad nebūtu arī tādu laineru, nebūtu maršrutu no Zemes uz kaut kādu šodien vēl nezināmu Eiridiku Liras zvaigznājā. Katrs ceļš sākas ar centimetriem, un tikai vēlāk tas stiepjas tūkstošiem, miljoniem jūdžu tālu, un, kaut arī šodien neesam raduši pārspīlēt sava varoņdarba nozīmi un savu slavu aizvien dalām ar akadē- miķiem un strādniekiem, kas radījuši šo lielisko kuģi, noniecināt paveikto un pārāk kautrēties nākotnes priekšā tomēr nevajag. Un, ja