Jo ilgāk viņš skatījās, jo mazākas kļuva šaubas: tās bija pēdas. Jā, tās bija pēdas; kāds te gājis — un ne visai sen — soļojis pa šo eju, pa vertikālo sienu … Kā redzams, tā bijusi neliela auguma būtne, pēdas to liecināja — soļi nebija lieli. Kāja arī nešķita liela. Turklāt, tāpat kā viņu skafandru zābakiem, arī te skaidri varēja saskatīt magnētisko pakavu lokus.
12*
179
Pārsteigumi sekoja cits citam … Azarovs piegāja tuvāk klāt sienai, lai labāk apskatītu pēdas: viena atradās tieši acu līmenī. No jauna kaut kas it kā pagrūda viņu, uznāca galvas reibonis, un — pēdas uz vertikālās sienas bija pazudušas. Viņš iepleta acis. Haluci
nācijas? Kad — tagad vai pirmīt? Un kur pazuduši robotu konusi, kas taču nupat karājās virs viņa galvas?
Paraustījis plecus, Azarovs nolēma griezties atpakaļ — nekā laba no visa tā nevarēja sagaidīt. Viņš paskatījās sev pie kājām, lai nespertu soli tukšumā, un tūlīt noliecās uz priekšu: tur bija pēdas! …
Pēdas vīdēja zem viņa kājām, tās taču bija viņa paša nedrošo soļu pēdas, kad viņš bija tuvojies šahtai… Bet nupat šī siena taču vēl šķita vertikāla?… Kaut ko neskaidri nojaušot, Azarovs no jauna nostājās uz pakāpiena. Galvas reibonis. Tad — pēdas uz vertikālās sienas un roboti virs galvas …
Viss šķita skaidrs, un tomēr vajadzēja vēl vairākas reizes spert soli turp un atpakaļ, lai beidzot izprastu cēloni. Izrādījās, ka tas ir vienkāršs un vienlaikus neiedomājams. Smaguma spēka virziens vertikālajā šahtā bija cits nekā gaitenī, kas veda ārā no angāra. Tam, kas pārkāpa neredzamo robežu, vertikālā šahta kļuva horizontāla, bet gaitenis, pa kuru nupat bija iets, — vertikāls. Līdz ar to pēdas atradās uz vertikālās sienas, bet roboti, kas stāvēja gaitenī, karājās virs galvas.
Tātad bija iespējams, ka jebkurā gaitenī ir savas mākslīgās gravitācijas iekārtas. Azarovs nopriecājās, ka tieši viņam izdevies atklāt vēl vienu brīnumainu pavadoņa īpašību. Viņš apņēmīgi paspēra soli uz priekšu — virzienā, kas vēl pirms desmit minūtēm likās nepārprotams un neapstrīdams virziens uz augšu.
— Ejam! Diezin vai saimnieki te būs gā- juši kājām. Viņiem, acīm redzot, satiksmei pa šīm šahtām būs bijuši kaut kādi transporta līdzekļi. Bet mēs iesim kājām, neesam jau lepni…
… Vairāk nekā divas stundas viņš klīda pa šīs kosmosā pamestās pilsētas ielām un ieliņām. Viņa skatienam pavērās plašas laboratorijas, tukšas noliktavas, kurās kādreiz, acīm redzot, glabājušies bagātīgi krājumi. Vienā zālē viņš pat ieraudzīja milzīgu baseinu, simt metru garu un divi simti — platu, uz kura sausajām sienām varēja saredzēt sen izzudušā ūdens pēdas.
Pilots gāja caur plašajām zālēm, kur bija uzstādītas neizprotamas ierīces, kuras tikpat labi varēja būt domātas mašīnu pārbaudēm, kā muskuļu treniņiem.
Viņš atrada arī dzīvojamās kajītes — tās aizņēma veselu stāvu. Pilots mēģināja aprēķināt pavadoņa iedzīvotāju skaitu. Tas iznāca liels — vairāki tūkstoši cilvēku. Azarovs neticīgi pakratīja galvu.
Viņš soļoja arvien ātrāk. Apskate viņu ieinteresēja, kaut arī neizdevās atklāt automātiskās raķetes pēdas.
Azarovs uzkāpa stāvu augstāk. Atvēra durvis … Tur pletās milzīga, vairāku hektāru liela oranžērija, karsti dzeltenas, gluži kā saules gaismas pielieta. Zālē nebija atsevišķu nodalījumu, un tā atradās kaut kur lodes augšējā daļā.
Zāles centrā pret griestiem slējās resna caurule. Nekādu citu balstu nebija.
Azarovs devās uz šīs caurules pusi. Ceļš veda garām augsnes strēmelēm. Kosmonauts noliecās un saberza starp pirkstiem augsnes šķipsnu — tās smalkās, apaļās un … samitrinātās daļiņas. Augsnē, acīm redzot, kādreiz audzis kaut kas tāds, kas ticis izmantots pārtikai. Tagad tur vīdēja dzeltenīga zāle, varbūt to kultūraugu pēctece, kuriem nebija tik garš mūžs kā mašīnām un kuri kopšanas trūkuma dēļ bija deģenerējušies vai arī iznīkuši pieaugošās radiācijas dēļ. Šur tur bija redzami pazemi kroplīgi koki ar zaļgani ziliem caurspīdīgiem zariem bez lapām. Tie dzīvoja: pavadoņa ierīces turpināja pievadīt ūdeni, ogļskābo gāzi un barības vielas.
Azarovs nopriecājās par kārtējo atklājumu. Viņš nespēja paiet garām, nemēģinājis apskatīt svešās pasaules augus, nenolauzis zariņu, lai vēlāk aplūkotu tā uzbūvi mikroskopā vai varbūt — kas zina — aizvestu uz Zemi.
Kosmonauts uzkāpa uz augsnes strēmeles, piegāja pie koka. Viņš apstājās un vairākas sekundes uzmanīgi apskatīja zaru. Tajā kaut kas lēni pulsēja, nevienādi nokrāsotais šķidrums riņķoja. Koks dzīvoja! Un pēkšņi Azarovs atkāpās atpakaļ: caurspīdīgie zari lēnām stiepās uz viņa pusi. Koks tikko manāmi bija "nosvēries uz svešinieka pusi.
— Nu nē… — Azarovs nomurmināja. — Neesmu nekāda muša… Ir nu gan plēsoņa …
Viņš pakāpās soli atpakaļ un draudīgi pacēla instrumentu. Pastāvējis kādu brīdi, ieroci nolaida.
— Prātā jukušais! — viņš sev teica. — Kate var rasties augs — plēsoņa? Uz pavadoņa! Šeit taču var biit tikai kultūraugi. Jo sevišķi — tik lielā skaitā. Tā ir plantācija, ne muzejs … Bet, ja tā, — tad augi netiek baroti ar asinīm! Aiz bailēm visādas muļķības lien galvā … (Viņš paskatījās apkārt — nē, neviens viņa izbailes nebija pamanījis.) Taču kāpēc koks tomēr stiepās uz viņa pusi?
Viņš kādu brīdi svārstījās. Galu galā — ja augs patiesi ir plēsoņa, skafandram cauri tas netiks. «Bet ja tam ir elektriskais lādiņš?» viņš iedomājās, taču tūlīt nomierinājās: tādā gadījumā nelaime būtu jau notikusi…