Azarovs pastiepa roku pret tuvāko zaru. Caurspīdīgās stīgas no jauna sakustējās, šķidrums sāka pulsēt straujāk. Zari apņēma roku, viens no tiem pieskārās viņa cimdam — kā pilotam likās, glāstoši un lūdzoši… Tagad viņš pamanīja, ka uz zaru gludās virsmas iemirdzējās kaut kādas skropstas, atvērās tādi kā caurumi, atvērās — it kā lūgdami, it kā kaut ko gaidīdami… Azarovs stāvēja kā sastindzis, uztraukumā aizturējis elpu. Vai tas varētu būt, ka šos kokus baroja tādā veidā — piebaroja šā vārda tiešā nozīmē? Un koki to zināja? Zināja?! Šiem kokiem tātad būtu kas līdzīgs refleksu pirmsākumiem? Vai tas maz iedomājams? Bet, ja tas tā tiešām ir, — cik gan gadu tūkstošus tad vajadzējis kopt tos, lai izstrādātos šāds reflekss? Zari taču nestiepās kaut kur prom, bet tieši rokai pretī, ar saviem siltajiem, raupjajiem purniem tie badīja delnu gluži kā telēni. Bet koki… Bet varbūt tas ir pavisam kas cits? Nu kas tad?
Viņš paskatījās apkārt. Celt pretī zarus sāka arī kaimiņu koki, tad sakustējās arī pārējie. Azarovs nopūtās, pēkšņi viņam kļuva žēl zaļo telēnu … Nebija taču ar ko pabarot, turklāt, kas zina, ar ko tos piebaro? Galu galā tas nav dzīvības jautājums: koki taču dzīvo… Var būt, ka tā regulēja ne barību, bet kaut ko citu. Ja, piemēram, tie ir augļu koki, tad viņiem tieši zaros varēja ievadīt tādas vielas, kas noteica augļu veidošanos. Varbūt ļaudis tā bija iemācījušies regulēt ražu? Iegūt tik daudz, lai pietiktu visiem, bet nebūtu lieku pārpalikumu, kuri šeit nebija vajadzīgi. Uz Marsu taču tos nevestu!
Azarovs izbrīnījies pakratīja galvu. Ja pie neparastās tehnikas kosmonauti sāka jau pierast, tad šī lauksaimniecība — citādi kā par lauksaimniecību to nevarēja nosaukt — vēl spilgtāk parādīja, cik tālu savā attīstībā aizgājuši marsieši. Tagad, protams, var ticēt, koks ir dzīvs. Bet mājās laužam zarus pat neiedomājoties …
Te, bez šaubām, nevar būt ne runas par to, lai nolauztu kaut niecīgāko zariņu. Azarovs noplātīja rokas: nekas, draugs, pacieties, atlidos lielā ekspedīcija ar biologiem — gan tā izšķirs, kas tu tāds esi un kā tev trūkst…
Azarovs devās tālāk. Viņam iešāvās prātā, ka dzīvojamās kajītēs, tāpat kā oranžērijā, vajadzētu būt skābeklim — te nebija mašīnu, kurām draudētu korozija, turklāt pavadoņa nodalījumu un stāvu sistēma, kur visas ejas un pārejas bija bloķētas, deva iespēju katrā vietā radīt un uzturēt citādu atmosfēru.
Azarovs tomēr nesāka pārbaudīt savas hipotēzes pareizību. Viņu vilināja apaļais laukums augšā.
Iegūtās iemaņas viegli ļāva sameklēt vajadzīgos gaiteņus. Gravitācijas virziens mainījās precīzi — vertikālais kļuva horizontāls un tad horizontālais atkal vertikāls. Tas ikreiz nozīmēja, ka viņš atrodas jau nākamajā stāvā. Paspēris soli uz priekšu, Azarovs atlēca atpakaļ — pēkšņi iemirdzējās zvaigžņotās debesis.
Vispirms viņš nolēma, ka negaidīti nokļuvis aiz pavadoņa robežām. Izbailes bija lielas, sirds dauzījās kā negudra. Taču nē, te bija kaut kas cits: zālē valdīja puskrēsla, bet sienas un griesti bija tik caurspīdīgi, ka likās — to nemaz nav.
Ko tas nozīmēja? Kā redzams, viņš atradās pavadoņa visaugstākajā punktā, pieņemot, ka tam patiesi ir lodes forma. Bet kam domāta šī tumšā zāle bez starpsienām un nodalījumiem? Apskatīsim tuvāk… Sie aparāti atgādina kaut ko ļoti pazīstamu … Refraktorus, kādi ir uz Zemes, — lūk, ko… Aiz caurspīdīgajām sienām redzamas milzīgas pavadoņa ārpusē nostiprinātas paraboliskas antenas. Arī pazīstams skats… Tātad tā ir observatorija!
Nudien žēl, ka blakus nav Raiņa, — astronoms apskaustu tos zinātniekus, kas kādreiz šeit strādājuši… Un to atklāju es. Skaidrs, tie ir teleskopi. Bet kas tie par aparātiem — vieglas formas, bez antenām un bez spoguļiem? Rains noteikti nebūtu rēķinājies ar laiku, lai izpētītu, kāds tiem sakars ar astronomiju.
Atlaidies krēslā, kas atradās kāda aparāta priekšā, Azarovs atviegloti uzelpoja. Atpūzdamies viņš domīgi vērās melnajā izplatījumā aiz caurspīdīgās sienas. Pēkšņi Azarovs nodrebēja, viņa skatiens kļuva vērīgs: šķita, it kā acu priekšā dzimtu jaunas zvaigznes. Nebija nekādu šaubu — lūk, jau vairākas iznira no tumsas. Tās iemirdzējās aizvien spožāk. Jaunas zvaigznes? Pavisam jaunas? Un tik daudz vienā debess nostūrītī? … Viņam iešāvās prātā kāda neskaidra doma: iespējams, ka dīvaini izliektā ferma, kas atgādināja astoņ- nieku, arī ir teleskops, tikai lēcu loma tajā, tāpat kā elektronu mikroskopā, uzticēta spēcīgiem magnētiskiem laukiem. Aparāts, kā redzams, ieslēdzās automātiski, tiklīdz novērotājs apsēdās krēslā.
Azarovs uzmanīgi apskatīja zvaigžņoto ainavu. Teleskops rādīja daļu no debesu juma, liekas, Pūķa zvaigznāju, kosmonauts nodomāja, atceroties, ko bija mācījies astronavigā- cijas kursā. Azarovs nebija pilnīgi pārliecināts, ka tas ir Pūķis, bet, ja nu tomēr tas, tad no četriem spīdekļiem, kas patlaban atradās teleskopa redzeslaukā, bija pazīstama tikai viena — četrpadsmitā lieluma zvaigzne. Pārējās nevarēja saskatīt pat visstiprākajos Zemes teleskopos.
Sēdēt bija ērti. Azarovs juta, ka tieši tagad derētu tā īsti atpūsties. Nenolaizdams acu no zvaigznēm, viņš nolika universālo instrumentu (kuru katram gadījumam vienmēr turēja gatavībā) uz grīdas blakus krēslam. Kādu ceturt- daļstundiņu varētu tā pasēdēt, tajā pašā laikā pavērojot, kāds izskatās nākamais debess iecirknis, kurš iekļūs teleskopa redzeslaukā, tiklīdz planētiņa, kas traucas pa savu orbītu, būs kaut cik manāmi pārvietojusies.
Kādu laiciņu nogaidījis, kosmonauts aizvēra nogurušās acis un pēc brīža tās atkal atvēra. Pie debess juma joprojām mirguļoja četras zvaigznes. Azarovs paskatījās pulkstenī. Bija pagājušas desmit minūtes. Zvaigznēm vajadzēja kaut vai nedaudz pārvietoties. Vienīgi ja Deimoss… Kas par muļķībām: nevar taču tas apstāties savā orbītā!