Azarovam šķila, ka lielo, plašo telpu pēkšņi piepilda klusinātu balsu šalkoņa un likko sadzirdama dzinēju duna. Viņa aizvērto acu priekšā uzzibsnīja nepazīstamu, savādu zvaigznāju kontūras, un Azarovam šķita, ka viņš pats savām krūtīm šķeļ izplatījumu, kuram cauri steidzas šī varenā lode …
Tā, neatvēris acis, viņš nosēdēja labu brīdi. Bet vajadzēja taču doties prom no šejienes — ne jau šeit, zvaigžņu kuģa vadības kabīnē, jāmeklē automātiskās raķelcs paliekas!
Viņš nokāpa lejā oranžērijā. Un alkal sākās neskaitāmas telpas, pilnas ar mašīnām un mehānismiem, kas bija tik savdabīgi, ka tiem trūka jelkādas līdzības ar tām ierīcēm, pie kurām viņš bija pieradis uz Zemes; gadījās telpas ar nestabilām grīdām — tās viegli šūpojās, kad Azarovs gāja pāri… Kādā vietā viņš uzdūrās caurspīdīgai šķērssienai, aiz kuras vērpetēm cēlās violeta migla, biezēja violeti mākoņi, kurus laiku pa laikam šķēla zilgani zibeņi. Azarovs ilgi stāvēja, vērojot šo lādiņu savādo rotaļu, taču zibeņi aizvien biežāk sāka snaikstīties uz viņa pusi. Tad viņš steidzās prom, atzīmējot šķērssienu uz shēmas, kurā bija uzskicējis visu savu ceļu.
…Pēc stundas viņš atradās lejā, radiālajā gaitenī. Šīsdienas programma bija izpildīta, viņš bija redzējis daudz interesanta, bet apskatīta bija taču tikai neliela daļa no visa, kas slēpās šajā milzīgajā lodē. Vēlāk par to ne vienu vien gadu zinātnieki uz Zemes lauzīs galvas … Taču automātiskās raķetes pēdas viņam nebija izdevies konstatēt.
Azarovs jau gribēja ieiet gaitenī, kas veda uz angāriem, bet tad pārdomāja un noteiktiem soļiem piegāja pie citām durvīm — tām pašām, pie kurām Sencovs un Rains, 110 virspuses laižoties lejā, bija pamanījuši — kā viņi izteicās — pastiprinātu radiāciju. Kāpēc raķete un tās paliekas nevarēja atrasties telpā, kur radiācija ir augstāka?
Viņš cieši piegāja pie pašām durvīm, indikatora spuldzīte iemirdzējās mazliet spilgtāk.
Kas par to? Līdz briesmām vēl tālu, bet raķete taču var atrasties tieši šeit. Ja to neatradis citās telpās, tā kā tā vajadzēs nākt šurp.
Azarovs apskatīja durvis. Te neredzēja ierastā pakāpiena, bet kreisajā pusē viņš pamanīja trīs padziļinājumus — tādus pašus kā pie kuģa ieejas lūkas — un ielika pirkstus ligzdās.
Durvis smagi aizslīdēja sānis, viņš pabrīnījās par to neparasto biezumu … Un spuldzīte skafandrā tūlīt uzliesmoja tik spoži, ka pilotam acu priekšā uz mirkli sāka dejot sarkani loki. Radiācija neapturami pieauga, it kā, atvērdams durvis, viņš būtu izlaidis brīvībā miljardiem sīku velniņu, kuri, priecīgi kūleņodami, tagad joņoja pa gaiteni… Azarovs nevilšus parāvās atpakaļ, bet tūlīt apstājās: jāaizver durvis, -citādi…
Viņš no jauna ielika ligzdā trīs pirkstus, bet durvis neklausīja. Azarovs sāka drudžaini atcerēties, kā aizvērās raķetes lūka, un ar šausmām atcerējās, ka tas notika tikai tad, ja kāds bija pārgājis pāri slieksnim uz vienu vai otru pusi. Droši vien jau bija arī kāds cits paņēmiens, bet viņš to nezināja. Tātad atlika tikai viena iespēja, kā aizvērt durvis un pārtraukt nāvējošo plūsmu, — piespiest tās aizvērties aiz sevis, bet pēc tam meklēt iespēju, kā atvērt no iekšpuses …
193
Tas viss vienā mirklī uzzibsnīja Azarova smadzenēs, un viņš jau spēra pēdējo soli, kas viņu šķīra no durvīm. Bet ja nu tās no iekšpuses neatvērsies? Biedri vēl ilgi nezinās, kas
13 — 1592
noticis ar viņu, un tie zaudēs daudz laika, ejot pa viņa pēdām un viņu meklējot. Bez viņa tie daudz ilgāk noņemsies ar raidītāju … Taču, ja radiācijas līmenis turpinās pieaugt, tad šajā gaitenī vairs nevarēs ienākt, un tas nozīmē — nevarēs arī tikt augšup. Pat tad, ja raidītājs būtu kārtībā, tikai augšā varētu nodibināt sakarus ar Zemi. Nē, durvis vajadzēja aizvērt, un, ja jau jāiet bojā, tad tikai vienam, ne visiem pieciem …
Ievilcis galvu plecos, viņš aizvēra acis un devās uz priekšu, domās atvadīdamies no visiem. Lūk, kādas beigas viņam gatavoja liktenis.
Azarovs paskrēja tikai divus soļus un ar vienu aci ieraudzīja platu gaiteni, bet tā galā vēl kādas puspievērtas durvis. Viņš drīzāk uzminēja nekā ieraudzīja, ka aiz tām slējās augšup dīvainas blāvi mirdzošas kolonas. Nākamajā mirklī Azarovu kaut kas saudzīgi pagrūda no priekšpuses, viņš sagrīļojās un, zaudējis līdzsvaru, gandrīz vai pakrita, taču viņu atkal saudzīgi satvēra, it kā uz mīkstiem pēļiem iznesa ārā un atsvieda no durvīm atpakaļ gaitenī.
Vēl divas reizes viņš mēģināja ielauzties iekšā, taču neredzamais šķērslis to atkal apturēja, saudzīgi nogāza no kājām un atsvieda atpakaļ… Durvis tā arī palika vaļā, tās aizvērt nebija iespējams, pat samaksājot ar savu dzīvību.
Azarovs atvilka elpu, rokas un kājas drebēja … Viņš pilnā balsī lamāja nezināmos
konstruktorus, kuri gan bija izgudrojuši tik lielisku aizsardzības sistēmu, bet kuriem nebija ienācis prātā šādiem gadījumiem izmantot durvju bloķēšanu, kas bija tik vienkārši. Tad viņš paskatījās dozimetrā un tūlīt apklusa. Tātad tomēr. Nē, viņam vairs nenodzīvot septiņdesmit gadus, velti viņu izmeta pa durvīm. Viņš bija paspējis saņemt nāvējošu starojuma devu. Pilots pagriezās un devās pie biedriem.