13*
195
Pie durvīm, kas veda uz angāru, viņš uzskrēja virsū Korobovam — tas steidzās viņam pretim. Azarovs ielūkojās vienmēr mierīgajā biedra sejā, pārliecības pilnajās acīs — un, uzlicis roku viņam uz pleca, mirkli piespiedās tam klāt, it kā meklēdams atbalstu.
14.
— Bet pats taču tu neesi cietis? — Sencovs jautāja jau trešo reizi. — Ko rāda dozimetrs?
— Es paklupu, un dozimetrs sašķīda. Es taču saku — neesmu …
— Ko tad vairāk, — Sencovs teica, —- tad ir labi. Pa šo gaiteni doties uz augšu tagad tiešām bīstami. Lieki rentgeni mums nemaz nav vajadzīgi. Bet tas vēl nav nāves spriedums sakariem ar Zemi. Vajadzīgs raidītājs, bet izeja… Galu galā nevar būt, ka ir tikai viena izeja uz Deimosa virspusi.
— Iespējams, ka tikai viena… — Rains sacīja. — Bet tā jau nu nav mūsu vaina.
— Vienalga, — Sencovs teica, — sliktākajā gadījumā izmantosim mūsu degvielu un uzspridzināsim kaut kur. Vai ari Kalve atvērs lūku, pa kuru ievelk raķetes.
Kalve klusēdams pamāja ar galvu.
— Ja tas neizdosies, tad spridzināsim, bet tikai pašā pēdējā mirklī.
Ar to saruna beidzās. Tagad visi nodarbojās tikai ar vienu: meklēja raķeti ar raidītāju. Meklēja, bet neatrada… Ne jau tāpēc, ka darbotos nepietiekami neatlaidīgi. Neviens netaupīja spēkus. Tiklīdz atausa kaut mazākā cerība, kosmonauti it kā atdzima.
Azarovs strādāja vairāk par visiem. Sencovs vēroja viņu, savā nodabā brīnījās par šo pēkšņo enerģijas uzliesmojumu un palaikam runāja pamācošas frāzes, tieši neadresējot tās nevienam, par grūtībām, kas rūdot jaunatni, vai arī par to, ka, lūk, tādos apstākļos neviens, kas gribot dzīvot, nedrīkstot nolaist rokas.
Azarovs gribēja dzīvot.
Tikai tagad viņš pirmo reizi izjuta, cik tas ir drausmīgi, ja nav tiesību sapņot par nākotni, ja ar skaudību jādomā par to, ko pēc gada darīs Sencovs vai Kalve, ko viņi vēl redzēs, ko uzzinās … Un tajā pašā laikā viņš izprata vienkāršo patiesību, ka cilvēks atstāj pēc sevis tikai to, ko paspējis izdarīt. Un Azarovs gribēja paspēt pēc iespējas vairāk, kamēr slimība viņu vēl nav notriekusi no kājām.
Turklāt bija vēl cerības. Viņu vēl varēja izglābt, ja… Ja izdosies atrast raidītāju. Ja ziņos Zemei. Ja palīdzība atnaks laika. Ja… Ja…
Un meklēšana turpinājās. Kosmonauti sanāca kopā tikai tad, kad nebija vairs spēka. Pavakariņojuši viņi kādu brīdi veltīja sarunām. Par vispārējo stāvokli neviens nerunāja … Te viss bija skaidrs. Runāja par veiktajiem atklājumiem, par to, ka uz Zemes brīnīsies par visu, kā izskaidros daudzus nesaprotamus laktus. Vakariņas kosmonautiem tagad bija vienīgais (ja neskaita miegu) kopīgi pavadītais laiks, un, pirms uz tām ieradās, vajadzēja gludi noskūties, nomazgāties ar losjonu un iztīrīt kombinezonus.
Vienā no kajītēm, kas bija pārvērsta par kopkajīti, bija jau ienākuši trīs piloti. Izsalkuši viņi ar nepacietību skatījās pulkstenī, bet abi zinātnieki kavējās.
Beidzot viņi parādījās — reizē, it kā kopā būtu nākuši. Abi izskatījās drūmi 1111 satraukti. Steidzīgi sagatavojušies vakariņām, viņi ēda klusēdami.
Kad vakariņas bija paēstas un uz galda parādījās kakao īpašās pudelēs " ar knupīšiem (viņi ēda tāpat kā bezsvara stāvoklī — aiz pieraduma, turklāt nebija arī citu trauku), Sencovs jautāja:
— Neesat, protams, nekā atraduši?
Kalve tikai nopūtās. Rains nenocietās:
— Ko tur slēpt? … Neviens neatradīs — ne mēs, ne kāds cits …
— Kāpēc?
— Mēs ar Kalvi šo to pārdomājām. Ceļā mēs ieskrējām kibernētiskajā centrā un tur vēlreiz pārbaudījām. Secinājumi šķiet pareizi …
—• Kādi secinājumi?
—- Kur tika atrasts skaitītājs? — Rains jautāja. — Tajā nodalījumā, uz kuru rādīja pārslēdzējs pie pults. Bet šis pārslēdzējs, kā to Kalve visumā ir konstatējis, dod mašīnai režīmu, kad attiecīgā raķete angārā tiek sagatavota lidojumam.
— Nu, un tālāk?
— Skaidrs, ka automātiskā raķete, kas nokļuvusi šeit tādā pašā veidā kā mēs …
— Tas ir, piespiedu kārtā nolaidusies un pēc tam ievilkta angārā, — Sencovs precizēja.
— Nu, pieņemsim… Šī raķete, acīm redzot, sagaidīta tika arī tāpat kā mūsējā.
— Tā tas varēja būt, — Korobovs teica. — Viena un tā paša tipa raķetes, atšķirība ir tikai detaļās.
— Pareizi. Tas nozīmē, ka roboti to pēc savas programmas sākumā uzšķērduši un tad, tā sakot, izremontējuši: piekāruši lūkām vākus, pēc kaut kāda parauga šo to piemetinājuši.
— Saprotu …
— Ja reiz tā nokļuva angārā, kuram bija uzdots sagatavot raķeti palaišanai, un, tā kā nekādu citu papildu rīkojumu nebija, to vienkārši izsvieda laukā no angāra. Raķeti, tā sakot, nosūtīja reisā … Cita izskaidrojuma nav.
— Pagaidi… Kā tad tā varēja doties reisā? Kas ieslēdza dzinējus? — Korobovs jautāja.
—• Neviens neieslēdza, — Sencovs viņam atbildēja. — Vai tu domā, ka viņu raķetes startēja ar saviem dzinējiem? Nē, viņus izsvieda tādā pašā kārtā, kā ievilka, — izmantojot magnētisku vai cita veida lauku, mēs to nezinām.
— Pareizi, tā arī mēs ar Kalvi nospriedām, — Rains turpināja. — Ja jau tā izsviesta, tad velti meklēt — paši saprotat…
— Tātad raidītāja nav? — Azarovs aizsmacis jautāja. — Sakaru nebūs? … — Viņš nolika pudelīti ar neizdzerto kakao, savilka dūres. — Tātad nebūs … Skaidrs — vienkārši nebūs …
— Beidz, nepārdzīvo tā, — Sencovs teica.
— Nu, ja ne tagad, tad pēc mēneša — kaut ko jau izdomāsim …
— Ko nu, es tāpat vien, — Azarovs teica.
— Protams, pēc mēneša… — viņš tā savādi paskatījās Sencovā, paņēma kakao un sāka lēni, ar acīm redzamu tīksmi dzert.
— Es tikai brīnos — kā viņi varēja aizlaist nesagatavotu raķeti? — Korobovs sacīja.