— Saprast nav grūti, — Kalve skaļi domāja, — viņi to nav pamanījuši. Automāti, kas uztver raidītāju signālus pēc raķetes atgriešanās no reisa un nodod tos tālāk kibernētiskajam postenim, nesaņēma ziņas par to, ka kaut kā trūktu — degvielas vai enerģijas … Bet, ja, pēc to izpratnes, remonts bija galā un nekādi signāli nebija ienākuši, — tiem likās, ka raķete ir gatava lidojumam.
— Iespējams, ka noticis arī citādi, — Rains sacīja. —r Bet kam strīdēties un lauzīt galvu! Pārbaudīsim!
— Kā tad? — Sencovs jautāja.
— Ziedosim mūsu veco kuģi. Mums tas vairs nav vajadzīgs — iznesuši no tā esam visu, ko vien varējām iznest. Pārslēgsim kibernētikas centru tieši uz to angāru. Tad redzēsim, kas notiks. Automāti jau vairākas dienas liek mierā mūsu raķeti. Ja mūsu domas apstiprināsies, tad zināsim, kā startē raķetes. Turklāt varēsim izbeigt arī nevajadzīgo meklēšanu …
Sencovs klusēja. Bez šaubām, bija žēl šķirties no sava, kaut arī vairs nevajadzīgā kuģa, kas kādreiz tika uzticēts Sencovam. Bet viņš nebija pratis to nosargāt… Sencovs piekrītoši pamāja ar galvu. Svarīgākais bija skaidri zināt, kas jādara. Ja meklēšana nebūs vairs vajadzīga, kosmonauti pievērsīsies citam darbam. Agri vai vēlu izpētīs arī, kā darbojas iekārtas, kuras uz zvaigžņu kuģa izmantoja sakariem, un tad varēs nosūtīt signālu uz Zemi. Tādam mērķim raķeti var arī ziedot. Azarovs, piemēram, degtin deg, lai nodibinātu sakarus. Jā…
… Trīs piloti lēnām iegāja angārā. Uzkāpuši uz estakādes, kādu brīdi viņi pastāvēja kuģim blakus.
Tā metāla korpuss nelīdzinājās vairs raķetei, kuru pirms kādām dienām šurp bija ievil- kuši automāti. Bija parādījušās divas jaunas lūkas. Pamata pakāpe bija piemetināta otrajai — tātad atkrita jebkura iespēja lidojuma laikā to atmest… Kaut kādas sekstveida konstrukcijas greznoja raķetes vidējo daļu. Tādas pašas varēja redzēt arī uz svešā kuģa apvalka, bet to nozīme nebija zināma.
Viegli, it kā glāstot, Sencovs pieskārās raķetes raupjajam apvalkam. Tad piloti aizvēra lūku, kas kopš uzbrukuma brīža bija palikusi vaļā. Pēc tam viņi klusēdami nokāpa no estakādes un aizgāja uz zāles tālāko kaktu.
Sencovs aizsūtīja Azarovu pie zinātniekiem» lai sāk.
Pagāja dažas minūtes. Pēkšņi zālē atskanēja viegla dūkoņa, uz sienām neizprotamā rotaļā iedegās simtiem spuldzīšu. To mirgošana kļuva arvien intensīvāka, līdz beidzot spuldzītes zibsnīja tādā ātrumā, ka sāka ņirbēt acis.
Abi gaidīja: tūlīt raķete izkustēsies no vietas, sāks slīdēt pa estakādi uz augšu … Bet spuldzītes pēkšņi izslēdzās.
Pagāja daži mirkļi. Viss sākās no jauna — un atkal bez redzama rezultāta. Atkal iestājās pārtraukums, kas šķita ilgstam bezgalīgi. Sencovs jau gribēja doties uz kibernētisko centru un apvaicāties, vai viņi tur vēl ilgi domā tā izklaidēties; lai labāk tūlīt atzīstas, ka eksperiments izgāzies un hipotēze nav apstiprinājusies …
Bet tad uguntiņu rotaļa sākās trešo reizir un šoreiz spuldzītes nenodzisa, to zibsnīšana pakāpeniski pārvērtās īstā ugunīgas gaismas virpulī. Sencovs un Korobovs pēkšņi pamanīja, ka raķetes smagais korpuss lēnām, tikko jaušami uzpeld virs estakādes. Dīvaini un pārdabiski raķete karājās gaisā tikai dažus centimetrus virs estakādes izliekuma, pret kuru nupat bija balstījusies.
— Tūlīt viņi to… — Korobovs čukstēja, tikko kustinādams lūpas. Sencovs enerģiski atmeta ar roku kā cilvēks, kuru traucē pat mazākais troksnītis.
Aiz sienas kaut kas dobji iedūcās. Notrīcēja grīda. Un pa to divos virzienos uz zāles kaktiem sāka slīdēt sīkas, tikko samanāmas putekļu urdziņas. Sencovs saprata — ieslēgušies kompresori, kas izsūknē gaisu no angāra.
«Jā, puišiem bijusi taisnība…» viņš pie sevis nodomāja.
Pēkšņi abus kosmonautus apdullināja neganta rēkoņa. Tā apklusa, tad atkārtojās atkal un atkal… Pie griestiem uzliesmoja milzīga sarkana acs, tās mirdzēšana iedvesa bailes. Sirēnas kaukoņa kļuva arvien stiprāka.
— Pārāk nepārprotami! — Korobovs kliedza. — Mums jāaiziet… Kā redzams, drošības noteikumi nepieļauj, lai kāds atrastos šeit starta laikā …
Viņi metās pie durvīm, atvēra tās un izskrēja gaitenī. Kamēr nolaidās durvju plātne, Sencovs uzmeta pēdējo skatienu kuģim, kas arvien vēl karājās virs estakādes … Durvis nolaidās, un tūdaļ spēcīgs grūdiens satricināja sienas un griestus; tad viss apklusa, tikai kompresoru dūkoņa dobji atbalsojās gaitenī. Korobovs velti mēģināja atvērt durvis. No augšas nonāca trīs pārējie… Nebilzdami ne vārda, visi apstājās un sāka gaidīt.
Durvis atvērās pēc kādām piecām minūtēm. Angārā viss bija kā pirmīt. Tikai estakāde bija tukša.
— Jā… — Sencovs teica pēc klusuma mirkļa. — Tātad ardievu… — Un nebija skaidrs, kam šie vārdi domāti — kuģim, kas aiztraucās uz visiem laikiem, cerībām samontēt raidītāju vai arī visam kopā…
— Tik tālu mēs nu būtu — pirmais ir prom … — Azarovs klusi sacīja.
— Nekur jau viņš netiks, dzinēji neieslēg- sies… — Rains piebilda. — Riņķos ap Marsu. Gan kādreiz vēl mēs savu kuģi notversim.
— Iesim, — Sencovs aicināja, un visi lēnām atgriezās raķetē. Nometuši skafandrus, viņi sapulcējās kajītē.
— Ko darīsim tālāk? — Sencovs jautāja. — Es domāju tā — lai nāktu kas nākdams, mums jāuzraksta viss, kas ir redzēts. Agri vai vēlu mūsu ierakstus uzies… Augšā mēs noteikti atradīsim kādu iespēju nodibināt sakarus ar Zemi. Ja mūsu rīcībā būtu spēcīgs gaismas avots! Nevar taču būt, ka uz zvaigžņu kuģa neatrastos kas tamlīdzīgs. Gaismas signālus no Zemes pamanīs. Pagaidām skaidrs viens — nolaist rokas ir par agru. Kosmonauti uzvar ar kuģiem, bet, ja vajag, — arī bez tiem! Pavisam vienkārši…