Pārējie bēdīgi klausījās viņā, neviens nebilda ne vārda. Pēc brīža Rains māksloti mundri sacīja:
— Ja jau, tad jau … Un ko īsti lai rakstām?
— Uzrakstīsim visu tā, kā mums tas pašiem liekas, — Sencovs teica. — Nu, kā tu izskaidrotu visu, kas noticis?
— Kā es to izskaidrotu? — Rains domīgi pārjautāja.
— Pirms daudziem gadiem no Pūķa zvaigznāja uz Saules sistēmu traucās zvaigžņu kuģis. Bez apkalpes tajā atradās vēl tūkstošiem kolonistu — viņi lidoja, lai apmestos uz jaunām planētām, lai kolonizētu tās un izvirzītu Saprāta priekšposteņus arvien tālāk izplatījumā.
Dzinēji strādāja vienmērīgi. Zvaigžņu kuģa ātrums bija tuvs gaismas ātrumam, un uz tā noteiktā ritmā ritēja dzīve, turpinājās novērojumi un pētījumi. Tuvojās izšķirošais brīdis — dzeltenā zvaigzne nebija vairs tālu, bet tai apkārt, kā to savā laikā jau bija atklājuši astronomi, — riņķoja vairākas planētas.
Taču astronomu aprēķinos bija ieviesusies kļūda. Bremzēšanas fāzē zvaigžņu kuģis bija pienācis par tuvu Saules sistēmas vislielākajai planētai — Jupiteram. Giganta pievilkšanas spēks draudēja novirzīt kuģi no ceļa. Vajadzēja pastiprināti bremzēt, lai novirze nenestu nāvi visam dzīvajam, kas atradās uz kuģa.
Viņiem izdevās novērst avāriju. Tomēr dzinēji neizturēja, to darba režīms bija izjaukts. Šķērsojis Jupitera orbītu, zvaigžņu kuģis bija spiests pilnīgi nobremzēt asteroīdu joslā, lai izbēgtu no sadursmes, bet aiz šīs joslas sākt orbītu ap Sauli. Riņķojot ap to, zvaigžņu kuģis vēlāk tuvojās citai planētai, ap kuru tad arī sāka riņķot. Izmantodama raķetes, kas atradās uz kuģa, apkalpe sāka pētīt trīs planētas, kuras varēja noderēt kolonizācijai. Tajos gados atbraucēji ciemojās uz Marsa, Zemes un Venēras. Tomēr izrādījās, ka šīs planētas ir nederīgas kolonizēšanai.
Tad mēģināja atjaunot dzinējus. Taču neveiksmīgi. Un, lūk, dzimto planētu aizsniedza lūgums pēc palīdzības.
Palīdzības aizsūtīšanai bija vajadzīgi gadi. Tomēr pienāca. Ne jau zvaigžņu kuģa veidā, kā viņi bija gaidījuši. Laikā, kas bija apritējis, kamēr kolonisti atradās ceļā, uz viņu planētas tika rastas pašos pamatos jaunas pārvietošanās iespējas izplatījumā — nešķeļot izplatījumu (pēc šā principa lido visas raķetes un visi zvaigžņu kuģi), bet gan izmantojot nesen atklāto tā saucamo izplatījuma tuneļefektu …
— Kur tad tu šādu efektu ņēmi? — Korobovs neticīgi sacīja. — Pagaidām par to tā kā nebūtu …
Paskatījies Korobovā, Rains iekoda lūpā. Brīdi klusējis, viņš atbildēja:
— Astronomam nav aizliegts fantazēt. Brīvajā laikā. Iespējams jau, ka arī nav tāda tu- neļefekta. Varbūt tas notika citādi. Mēs uz ekrāna redzējām, ka cilvēki un kuģi tieši no Fobosa tika kaut kur nosūtīti. Ja viss būtu noticis kā parasti, tad tos būtu paņēmis pienākušais zvaigžņu kuģis. Tas būtu devies atpakaļ uz dzimto planētu vai arī turpinājis izlūkošanu. Bet Foboss ir šeit. Ko tas nozīmē, ja loģiski padomā? Tikai to, ka nekāds zvaigžņu kuģis nav atlidojis šurp. Tikusi atsūtīta enerģētiska iekārta — sava veida gala stacija jaunās pārvietošanās sistēmas apstākļos, — iekārta, kas rada nepieciešamo enerģētisko režīmu.
Jaunajai iekārtai lika joņot pa lokveida orbītu netālu no Marsa virsmas, jo šī iekārta smēla enerģiju -no planētas magnētiskā vai gravitācijas lauka. īsā laikā aparāti bija gatavi darbam.
Tad starpplanētu raķetes pārvietoja no avāriju cietušā pavadoņa cilvēkus un visu, kam bija kaut kāda vērtība, uz starpzvaigžņu staciju. Milzīgo zvaigžņu kuģi tādā veidā, protams, nevarēja pārvietot, un tas palika šeit. Dzimtās zvaigžņu sistēmas virzienā izsvieda kolosālus daudzumus enerģijas, kas uz brīdi izmainīja telpas struktūru, un pēc neiedomājami īsa sprīža apkalpe, pasažieri un raķetes jau atradās mājās — savas pasaules starpzvaigžņu ārējā stacijā.
Taču stacijas, no kuras viņi startēja, tā arī palika Marsa tuvumā. Kaut arī neviena no trim izpētītajām planētām nederēja kolonizācijai, tomēr vismaz uz vienas no tām bija jau radusies vai radās saprātīga dzīve. Izmantojot pamesto staciju, atbraucēji jebkurā mirklī varēja no jauna apciemot Saules sistēmu. Taču pagaidām viņi kādā no tuvākajām planētu saimēm meklēja pasauli, kas būtu derīga civilizācijai.
Aizritēja daudz daudz gadu, un avāriju cietušā zvaigžņu kuģa tuvumā parādījās raķete no Zemes. Tā iekļuva uzlādēto daļiņu plūsmā — starpzvaigžņu sakaru kanālā, pa kuru stacijas Foboss automāti uzturēja sakarus ar savu pasauli. Novirzījusies no kursa, raķete nokļuva zvaigžņu kuģu iekārtas darbības joslā. Šī iekārta piespieda to nolaisties, pieņemot, ka te darīšana ar kādu no saviem kuģiem, — mašīnām nav laika rituma izjūtas, un viss notikušais tām, bez šaubām, nebija izprotams …
— Protams, te mazliet par daudz fantāzijas, — Sencovs sacīja, — bet visumā tā tas varēja notikt.
— Interesanti — kāpēc tad šī raķete nav aizlidojusi kopā ar pārējiem? — Korobovs prātoja.
— Diez vai tāds lidojums varēja notikt bez upuriem, — Rains atbildēja. — Acīm redzot, šīs raķetes apkalpei nepietika cilvēku.
Sadzirdējis vārdu — upuri, Azarovs sarauca pieri un nolaida galvu. Juzdams, ka Sencovs viņu slepus vēro, Azarovs sāka smaidīt un savā nodabā kaut ko svilpot…
— Varētu būt arī cits izskaidrojums, — Rains steidzīgi sacīja. — Varbūt viena raķete atstāta gadījumam, ja atgriezušies viņi vēlētos no jauna apciemot planētas.
— Šo to varētu secināt, analizējot apstākļus, kādi ir uz šā zvaigžņu kuģa. Visi mēs jūtam: šis raķetes atmosfērā ir krietni vairāk skābekļa nekā pie mums. Uz Marsa skābekļa vēl mazāk, bet uz Venēras, acīm redzot, arī… Gaisma, pie kuras viņi pieraduši, ir daudz vājāka — tātad viņu planēta atrodas tālāk no spīdekļa un arī temperatūra tur zemāka. Iespējams, ka bija vēl citi iemesli. ..