Выбрать главу

Abi vēroja kursa ekrānu. Cita automātu grupa, kurai nebija nekādas daļas par nez kā­diem kosmiskiem izstaro jumiem, pārslēdza savus ekrānus uz infrasarkanajiem stariem. Marss nu šķita krietni lielāks: kuģis atradās ievērojami tuvāk planētai. Taču skaitļojamā iekārta arvien vēl kavējās dot automātiem rī­kojumu, lai tie kuģi ievadītu atpakaļ iepriek­šējā orbītā; iespējams, ka pati iekārta samai­tājusies drausmīgās vibrācijas dēļ. Bet tas pirmām kārtām nozīmēja, ka šoreiz kuģa kurss būs jākoriģē pašiem.

— Lūk, — Sencovs teica, — tā mēs arī sa­gaidījām šo brīdi, šo sevišķo nepieciešamību, kad apkalpei pēc instrukcijas ir tiesības pār­ņemt kuģa vadību savās rokās. Sauc visus šurp …

Korobovs nospieda attiecīgu pogu — aici­nāja uz kopsapulci. Kādu mirkli abi sēdēja klusēdami. Pirmais, turēdamies pie sienas, ienāca Kalve. Viņš, kā aizvien, šķita mierīgs, vienīgi pirksti nervozi knibināja kombinezona rāvējslēdzēju. Uzzinājis, kas par lietu, viņš paraustīja plecus, apsēdās savā krēslā, pie­sprādzējās un pievērsās saviem kontroles taustiņiem. Zem plastmasas apšuvuma kaut kas priecīgi dūca, šķindēja, uz paneļiem no­mierinoši iedegās daudzas visdažādāko krāsu spuldzītes.

—   Viss kārtībā, — Kalve teica pāri plecam.

Saņēmis uzdevumu — aprēķināt kuģa pa­grieziena manevru, viņš noliecās uz priekšu un ātri ar pirkstiem pārbrauca pāri tausti­ņiem, it kā spēlētu Monti čardašu. Ar kreiso roku viņš tvēra lentas, kas nepārtraukti slī­dēja no integratoru bloka, — lentas ar datiem par ātrumu, degvielas rezervēm, gravitācijas lauku, par attālumu līdz planētai . . . Pēc tam viņš uzlika austiņas — 1111 sadzirdēja labo­jumu un koeficientu skaitļus.

Azarovs un Rains, abi satraukti, ienāca reizē — viņu posteņi atradās vistālāk no ka­bīnes. Azarovs berzēja sarkanu punu pierē — novērošanas laikā viņš nebija piesprādzējies pie krēsla … Tagad visi četri, grozot galvas te uz vienu, te otru pusi, vēroja ekrānus vai arī Kalves rokas, kas zibēja vienā laidā.

Viņiem likās, ka pagājis bezgala ilgs laiks, kamēr mašīna ar zvana skaņu signalizēja, ka uzdevums atrisināts. Kalve pārlaida acis len­tai un pasniedza to Rainam. Astronāvigators izlasīja un, kaut ko domājot, savilka lūpas.

—   Orbīta nav stabila, — viņš teica, — bremzējot esam zaudējuši ātrumu.

Pārtulkojot saprotamā valodā, tas nozīmē ja, ka bremzēšanas laikā raķete bija samazinā­jusi ātrumu vairāk, nekā tas pieļaujams. Kuģis tagad pa izstieptu spirāli lēnām krita uz Marsu.

Tas nevienu īpaši nesatrauca. Viņu varā bija ieslēgt dzinējus un no jauna uzņemt va­jadzīgo ātrumu. Visu šim manevram nepiecie­šamo Kalve patlaban ari aprēķināja. Viņš no jauna ieslēdza skaitļojamo mašīnu.

Drīz noskanēja signālzvans. Kalve nospieda taustiņu — un mašīnas mehānisms klikšķinā­dams izmeta nelielu lentas gabaliņu. Kalve vēl pagaidīja kādu brīdi, bet indikatori pēkšņi nodzisa, un aparāts izslēdzās.

Kalve sarauca pieri un nedroši pievilka lentu sev klāt. To izlasījis, viņš pieri sarauca vēl vairāk. Pārlasījis lentu vēlreiz, viņš pagrie­zās pret biedriem. Šķita, ka viņa sejā bija pa­likušas tikai acis.

— Tā ir . . . Pēc aprēķina datiem, — viņš lēni teica, — iznāk, ka šajos apstākļos mums … kā to lai saka? … Mums nav iespē­jas atgūt orbītai vajadzīgo ātrumu un tajā pašā laikā saglabāt priekš nolaišanās nepie­ciešamo degvielas daudzumu … Mēs esam pārtērējuši degvielu no raķetes pēdējās pakā­pes tvertnēm. Tā šeit teikts… Mēs palie­kam — pareizāk sakot, mēs krītam uz Marsu.

2.

Kabīnē iestājās smags klusums; aparātu ierastā dūkšana likās draudoši skaļa.

Kalve sēdēja, kā pirmīt, rokas nolaidis, bezsvara stāvokļa dēļ tās nejēdzīgi karājās gaisā. Citi sēdēja, stāvēja vai pa pusei gulēja visneiedomājamākās pozās, turēdamies, kur pagadījās. Papīra lentas gabaliņš, tikko jau­šamas sienās paslēpto ventilatoru vēsmiņas dzīts, lēni virpuļoja pie griestiem, kamēr bei­dzot pielipa pie reģeneratora režģa. Vērīgi se­kojot papīra strēmelītes lidojumam, — it kā tas pašreiz būtu vissvarīgākais, — Sencovs teica:

—   Bet kāpēc šī nekārtība? Lai visi iet sa­vās vietās…

…Toreiz, pirmajā mirklī, neviens nenoti­cēja tam, kas noticis, kaut arī katram nodre­bēja sirds. Pilns sarūgtinājuma, Sencovs sā­kumā pat iesaucās: — Nu, draudziņ, tu kaut ko pārspīlē . . .

Kalve, paraustīdams plecus, atbildēja:

—   Tomēr tā tas ir.

Sencovu pārliecināja ne tik daudz Kalves vārdi kā tā ledainais miers. Visi apklusa — un uz ilgu laiku . . .

Tagad kosmonauti apsēdās katrs savā krēslā un Sencovs teica:

—   Pabēdājāmies mazliet, un pietiek.

—  īsti sakot, — Kalve atsāka, — es ne vi sai aptveru … Skaitļojamā mašīna to, pro­tams, zina labāk … Bet kāda nozīme lam, kur atrodas degviela — pēdējā vai pamata pa­kāpē? Kāpēc mēs nevaram ieslēgt dzinējus?

Sencovs mierīgi ieklausījās: Kalve itin labi visu zināja, un, ja viņš tagad uzdeva tādus

2f)

jautājumus, tas nozīmēja, ka viņš ir ļoti uz­traucies.

Korobovs mierīgi atbildēja:

—   Kā tu zini, mūsu raķete patlaban sastāv no divām pakāpēm. Pamata pakāpē — raķe­tes pakaļējā galā — ir tikai degviela un gal­venais dzinējs. Bremzēt mēs varam tikai ar tiem dzinējiem, kuru sprauslas pagrieztas uz priekšu. Šie dzinēji ir, lūk, raķetes pēdējā pa­kāpe, kurā atrodamies mēs.

—   Nu, un tad? — Kalve jautāja.

—   Pēdējās pakāpes degvielas patēriņš šajā lidojuma posmā nebija paredzēts. Bet mēs degvielu tomēr esam iztērējuši, un kopējās rezerves nu ir mazākas, nekā tas ir vajadzīgs.