Abi vēroja kursa ekrānu. Cita automātu grupa, kurai nebija nekādas daļas par nez kādiem kosmiskiem izstaro jumiem, pārslēdza savus ekrānus uz infrasarkanajiem stariem. Marss nu šķita krietni lielāks: kuģis atradās ievērojami tuvāk planētai. Taču skaitļojamā iekārta arvien vēl kavējās dot automātiem rīkojumu, lai tie kuģi ievadītu atpakaļ iepriekšējā orbītā; iespējams, ka pati iekārta samaitājusies drausmīgās vibrācijas dēļ. Bet tas pirmām kārtām nozīmēja, ka šoreiz kuģa kurss būs jākoriģē pašiem.
— Lūk, — Sencovs teica, — tā mēs arī sagaidījām šo brīdi, šo sevišķo nepieciešamību, kad apkalpei pēc instrukcijas ir tiesības pārņemt kuģa vadību savās rokās. Sauc visus šurp …
Korobovs nospieda attiecīgu pogu — aicināja uz kopsapulci. Kādu mirkli abi sēdēja klusēdami. Pirmais, turēdamies pie sienas, ienāca Kalve. Viņš, kā aizvien, šķita mierīgs, vienīgi pirksti nervozi knibināja kombinezona rāvējslēdzēju. Uzzinājis, kas par lietu, viņš paraustīja plecus, apsēdās savā krēslā, piesprādzējās un pievērsās saviem kontroles taustiņiem. Zem plastmasas apšuvuma kaut kas priecīgi dūca, šķindēja, uz paneļiem nomierinoši iedegās daudzas visdažādāko krāsu spuldzītes.
— Viss kārtībā, — Kalve teica pāri plecam.
Saņēmis uzdevumu — aprēķināt kuģa pagrieziena manevru, viņš noliecās uz priekšu un ātri ar pirkstiem pārbrauca pāri taustiņiem, it kā spēlētu Monti čardašu. Ar kreiso roku viņš tvēra lentas, kas nepārtraukti slīdēja no integratoru bloka, — lentas ar datiem par ātrumu, degvielas rezervēm, gravitācijas lauku, par attālumu līdz planētai . . . Pēc tam viņš uzlika austiņas — 1111 sadzirdēja labojumu un koeficientu skaitļus.
Azarovs un Rains, abi satraukti, ienāca reizē — viņu posteņi atradās vistālāk no kabīnes. Azarovs berzēja sarkanu punu pierē — novērošanas laikā viņš nebija piesprādzējies pie krēsla … Tagad visi četri, grozot galvas te uz vienu, te otru pusi, vēroja ekrānus vai arī Kalves rokas, kas zibēja vienā laidā.
Viņiem likās, ka pagājis bezgala ilgs laiks, kamēr mašīna ar zvana skaņu signalizēja, ka uzdevums atrisināts. Kalve pārlaida acis lentai un pasniedza to Rainam. Astronāvigators izlasīja un, kaut ko domājot, savilka lūpas.
— Orbīta nav stabila, — viņš teica, — bremzējot esam zaudējuši ātrumu.
Pārtulkojot saprotamā valodā, tas nozīmē ja, ka bremzēšanas laikā raķete bija samazinājusi ātrumu vairāk, nekā tas pieļaujams. Kuģis tagad pa izstieptu spirāli lēnām krita uz Marsu.
Tas nevienu īpaši nesatrauca. Viņu varā bija ieslēgt dzinējus un no jauna uzņemt vajadzīgo ātrumu. Visu šim manevram nepieciešamo Kalve patlaban ari aprēķināja. Viņš no jauna ieslēdza skaitļojamo mašīnu.
Drīz noskanēja signālzvans. Kalve nospieda taustiņu — un mašīnas mehānisms klikšķinādams izmeta nelielu lentas gabaliņu. Kalve vēl pagaidīja kādu brīdi, bet indikatori pēkšņi nodzisa, un aparāts izslēdzās.
Kalve sarauca pieri un nedroši pievilka lentu sev klāt. To izlasījis, viņš pieri sarauca vēl vairāk. Pārlasījis lentu vēlreiz, viņš pagriezās pret biedriem. Šķita, ka viņa sejā bija palikušas tikai acis.
— Tā ir . . . Pēc aprēķina datiem, — viņš lēni teica, — iznāk, ka šajos apstākļos mums … kā to lai saka? … Mums nav iespējas atgūt orbītai vajadzīgo ātrumu un tajā pašā laikā saglabāt priekš nolaišanās nepieciešamo degvielas daudzumu … Mēs esam pārtērējuši degvielu no raķetes pēdējās pakāpes tvertnēm. Tā šeit teikts… Mēs paliekam — pareizāk sakot, mēs krītam uz Marsu.
2.
Kabīnē iestājās smags klusums; aparātu ierastā dūkšana likās draudoši skaļa.
Kalve sēdēja, kā pirmīt, rokas nolaidis, bezsvara stāvokļa dēļ tās nejēdzīgi karājās gaisā. Citi sēdēja, stāvēja vai pa pusei gulēja visneiedomājamākās pozās, turēdamies, kur pagadījās. Papīra lentas gabaliņš, tikko jaušamas sienās paslēpto ventilatoru vēsmiņas dzīts, lēni virpuļoja pie griestiem, kamēr beidzot pielipa pie reģeneratora režģa. Vērīgi sekojot papīra strēmelītes lidojumam, — it kā tas pašreiz būtu vissvarīgākais, — Sencovs teica:
— Bet kāpēc šī nekārtība? Lai visi iet savās vietās…
…Toreiz, pirmajā mirklī, neviens nenoticēja tam, kas noticis, kaut arī katram nodrebēja sirds. Pilns sarūgtinājuma, Sencovs sākumā pat iesaucās: — Nu, draudziņ, tu kaut ko pārspīlē . . .
Kalve, paraustīdams plecus, atbildēja:
— Tomēr tā tas ir.
Sencovu pārliecināja ne tik daudz Kalves vārdi kā tā ledainais miers. Visi apklusa — un uz ilgu laiku . . .
Tagad kosmonauti apsēdās katrs savā krēslā un Sencovs teica:
— Pabēdājāmies mazliet, un pietiek.
— īsti sakot, — Kalve atsāka, — es ne vi sai aptveru … Skaitļojamā mašīna to, protams, zina labāk … Bet kāda nozīme lam, kur atrodas degviela — pēdējā vai pamata pakāpē? Kāpēc mēs nevaram ieslēgt dzinējus?
Sencovs mierīgi ieklausījās: Kalve itin labi visu zināja, un, ja viņš tagad uzdeva tādus
2f)
jautājumus, tas nozīmēja, ka viņš ir ļoti uztraucies.
Korobovs mierīgi atbildēja:
— Kā tu zini, mūsu raķete patlaban sastāv no divām pakāpēm. Pamata pakāpē — raķetes pakaļējā galā — ir tikai degviela un galvenais dzinējs. Bremzēt mēs varam tikai ar tiem dzinējiem, kuru sprauslas pagrieztas uz priekšu. Šie dzinēji ir, lūk, raķetes pēdējā pakāpe, kurā atrodamies mēs.
— Nu, un tad? — Kalve jautāja.
— Pēdējās pakāpes degvielas patēriņš šajā lidojuma posmā nebija paredzēts. Bet mēs degvielu tomēr esam iztērējuši, un kopējās rezerves nu ir mazākas, nekā tas ir vajadzīgs.