— Ar lielāko prieku, — Korobovs teica.
— Bet kā ar sapņiem — vai īpašas pavēles nebūs?
— Nosapņot izglābšanās veidu, — Rains iesmējās.
— To patiesi vienīgi sapnī var noredzēt, — Korobovs nomurmināja un pirmais izgāja laukā.
— Es atzīstu par labāku sapnī redzēt nevis «kaut ko», bet «viņu», — Kalve domīgi noteica.
— Nu, vēlēšanās nav slikta, — Sencovs novērtēja. — Var arī tā…
Viņš aizturēja Azarovu, kas iznāca pēdējais: — Vai tu … neesi noguris?
Viņš pavērās Azarovā tā, it kā gribētu ieskatīties pašā sirdī.
— Nē, — pilots atbildēja. — Domāju, ka vēl vairākas dienas… nenoguršu.
15.
Šajā naktī Sencovs nevarēja gulēt. Mocīja juceklīgas, nemierpilnas domas.
Ja šo raķeti būtu uzbūvējuši Zemes ļaudis, varētu riskēt. Cilvēks taču vienmēr tiks galā ar to, ko izdomājis cits cilvēks. Bet šo raķeti uzbūvējušas nepazīstamas būtnes. Apgūstot šo būtņu radīto tehniku, milzu nozīme bija visam: viņu reakcijas ātrumam, fiziskajām dotībām … Visu uzminēt nav iespējams … Ja nu viņi vada kuģi, piemēram, ar biostrā- vām? Tad mēs esam bezspēcīgi… Ja arī izlidosim, tad klīdīsim izplatījumā līdz mūža galam. Neviens neizglābsies … Nē, labāk jau gaidīt šeit.
Bet, ja gaidīsim šeit, — tad arī visi netiks izglābti. Tas tagad jau skaidrs. Kaut arī viens vienīgais — tomēr aizies bojā. Nebija grūti iedomāties, kurš ir šis viens. Pietika ar to, ka no aptieciņas, kas glabājās komandiera kajītē, pamazām vien zuda zāles — tās ķīmiskās vielas, ko lietoja pret staru slimību. Taču arī Azarovs pats labi zina, — ja saņemta liela starojuma deva, šie līdzekļi nevar glābt. Tad ir tikai laika jautājums. Ak tu savādnieks tāds — esot sasitis dozimetru… Nu, ko?
Uzzināt visu patiesību nebija grūti: vajadzēja tikai uzvilkt «marsiešu» skafandru, kuram stari netika cauri, doties ceļā pa to pašu gaiteni, izmērīt izstarojumu intensitāti un apskatīt pēdas. Pēdas uz grīdas. Tās skaidri stāstīja: nē, Azarovs nav atkāpies, kā viņš visiem apgalvoja, bet devies iekšā. Viņš to slēpa… Ko tur lai saka — apbrīnas vērta rīcība. Un nu iznāk, ka komandieris negrib spert izšķirošu soli? Tātad laisties ceļā? Liekas, tā būtu vispareizāk. Bet kā? Ja viņi varētu lidot divatā — tad jā! Kaut šodien! Bet viņi ir pieci… — Sencovs piespieda rokas pie deniņiem, tur bija samanāms pulss. — Neizglābt vienu — tas ir zemiski. Tā, bet ziedot vēl trīs? Vai tas nav zemiski? Ja būtu kaut niecīga, kaut nedroša garantija, ka risks attaisnosies … Citādi atliek tikai viens — gaidīt palīdzību no Zemes. Lai ved šurp ķirurgu, konservētas kaulu smadzenes … Paziņot Zemei — tas ir daudz drošāk. Nu kāpēc visa šī atbildība uz viena pleciem? Nē, pareizi, jāatbild vienam …
…Tīri nemanot, viņš tomēr iemiga. Sapnī Sencovam likās, ii kā viņu kāds sauktu. Ar pūlēm atvēris acis, komandieris uzmanīgi ieklausījās. Kajītē nedzirdēja ne troksnīša. Visā raķetē valdīja nāves klusums — kosmosa klusums.
Un tomēr bija tāda sajūta, it kā viņš patiešām būtu dzirdējis saucienu. Piecēlies Sencovs izgāja no kajītes, lai pastaigātos pa gaiteni un nomierinātos. Garais, tukšais, vienmērīgi apgaismotais gaitenis jau vairākkārt bija viņam palīdzējis koncentrēties, atgūties un savaldīt savas domas.
Vai viņš, komandieris, pieņem pareizu lēmumu? Vai nav palaista garām kaut kāda iespēja?
Lēmums pareizs, viņš vēlreiz nosprieda. Un vairāk par lidojumu nav ko domāt. Sakari un ķirurgs — vienīgā izeja. Oranžērijā ir skābeklis, varbūt izdosies pat augus izmantot barībai. Jāmeklē sakari. Ja būs sakari, tad uz kuģa, kuru tagad gatavo startam, būs arī ķirurgs. Ja būs ķirurgs, tad Viktors vēl kļūs par komandieri.
Viņš no jauna atgriezās kajītē un apgūlās gaisa gultā. Kad snaudiens atkal bija pārņēmis Sencovu savā varā, viņš no jauna sadzirdēja kādu balsi.
Jā… balss bija tā pati. Zema, tikko manāmi vibrējoša, maiga siltuma pilna. Sievietes balss … Viegli un melodiski plūda nesaprotami vārdi, un šķita — sieviete ir par kaut ko satraukta, neatlaidīgi lūdz par kaut ko ļoti dārgu, ļoli svarīgu … Varbūt viņa cenšas kaut ko paskaidrot? Dažbrīd balss kļuva spalgāka, ietrīsējās un no jauna glāstīja dzirdi ar prieka pilnām intonācijām …
Un tad Sencovs pēkšņi atcerējās, ka brīdī, kad pirmoreiz sadzirdēja šo balsi, viņš redzēja sapni. Viņš redzēja tādu sievieti, kādu sastop tikai sapnī. Viņš vairs nevarēja atcerēties seju, bet pazina balsi. Tāpat kā sapnī, viņš nesaprata vārdus, bet izjuta to siltumu un maigumu.
Pusvārdā pārtrūkusi, balss apklusa. Sencovs, beidzot galīgi pārliecinājies, ka nesapņo, sāka drudžaini apsvērt, no kurienes tā varētu nākt. Halucinācija tā nebija: sieviete tiešām runāja tepat blakus, kajītē.
Uzlēcis kājās, kosmonauts sāka pārmeklēt kajīti. Viņš uzmanīgi aplūkoja visus aparātus, līdz pēdējam decimetram izpētīja grīdu un tomēr nekā neatrada. Tikai pašā kaktā, tur, kur viņš gulēja, galvas līmenī ieraudzīja mazas durtiņas, ko agrāk nebija pamanījis.
Aiz tām atradās mazītiņš aparāts. Varēja saskatīt plati, kuru sedza sarežģīts, nepareizas formas raksts. Varbūt šeit bija ierakstīti sievietes pēdējie novēlējumi mīļotajam cilvēkam, kas devās tālumā, un bijušais kajītes saimnieks klausījies balsi pirms gulētiešanas …
Kāpēc, prom ejot, viņš nav paņēmis vēstuli līdz? Tādas lietas neaizmirst… Vai tāpēc, ka bijis jāsteidzas, vai arī citu iemeslu dēļ?
Iespējams, kuģa komandieris — šī kajīte atradās vistuvāk vadības kabīnei un, acīm rc- dzot piederēja viņam — gājis bojā vēl ātrāk. Nav jau nejaušība, ka lieši šī raķete palikusi pavadonī.
Sencovam no visas sirds kļuva žēl sievietes, kurai bija tik apbrīnojama balss un kura nekad nesagaidīs savu draugu. Droši vien arī viņa pati sen aizgājusi no dzīves — tik daudz laika aizritējis… Kaut arī iespējams, ka viņu planētas cilvēki dzīvo ilgāk.