— Esi laimīga, un — paldies tev, mīļā, — viņš teica sievietei un paklanījās uz to pusi, kur stāvēja aparāts. Sencovs pats nezināja, par ko pateicas, bet sacīja to tik sirsnīgi, it kā sieviete varētu vārdus sadzirdēt. Varbūt — kas to lai zina? Katrs, pat visklusāk izteiktais pateicības un mīlas pilnais vārds neiet zudumā, bet vienmēr aizsniedz to, kam tas sūtīts, lidodams izplatījumā ar tādu ātrumu, par kuru nav ne jausmas pat relativitātes teorijai.
Pēc tam viņš izņēma plati no aparāta, lai balss neskanētu velti: tikai smagos brīžos to drīkstēja klausīties … Viņš nolēma katrā ziņā paņemt šo balsi līdz, ja vien vispār atgriezīsies uz Zemes, — sieva noteikti sapratīs.
Sencovs gribēja vēl par kaut ko pagudrot, kad prātā pazibēja un izgaisa acumirklīga doma. Nē, ne par to, ka nekavējoties jādodas uz oranžēriju. Par kaut ko citu. Likās — bet kāpēc pēkšņi likās? — ka aiziet no šejienes vēl ir par agru … Ka viņam varbūt nav taisnība … Bet kāpēc tāda izjūta? No kurienes tik pēkšņi? Tūlīt viņš atcerēsies Tūlīt…
Uz sliekšņa parādījās Korobovs.
-— Visi sapulcējušies, — viņš īsi ziņoja, un Sencovs devās viņam pakaļ, lā arī līdz galam neizdomājis šo neizprotamo «kaut ko».
Kosmonauti klusēdami stāvēja vadības kabīnē. Katrs bija sagatavojis sev kravu. Tagad viņi tik ātri šurp neatgriezīsies …
— Apsēdīsimies… — Sencovs teica, un kosmonauti uz mirkli apsēdās. Viss jau bija sagatavots, viss gatavs, lai dotos augšup.
Sencovs palūkojās draugos.
Viņi jau iegājuši vēsturē — šie pieci cilvēki, kas sēdēja svešā kuģa vadības kabīnē.
Viņi iegājuši vēsturē kā pirmie cilvēki, kas sastapušies ar nepazīstamu civilizāciju. Pat, ja tā nebūtu — uz Zemes taču par to vēl pagaidām nezināja, — viņi tomēr jau iegājuši vēsturē kā cilvēki, kas ziedojuši dzīvību, laužot ceļu Izplatījumā. Viņi vēl dzīvoja, taču no dzimtās planētas tos šķīra neaptverami attālumi, attālumi, kas kādreiz droši vien neliksies tik baismīgi.
Un tomēr, domāja Sencovs, mūsu armija nav kapitulējusi, mēs tikai atpūšamies.
Kaujinieki atpūšas … Un, kā tas parasti atpūtā mēdz būt, pēkšņi klusumā kaut kas ieskanējās. Sākumā neizprotamās skaņas kļuva arvien skaļākas un skaļākas, dzima melodija — Rains savā nodabā dziedāja sensenu dziesmu.
Sadzirdējis motīvu, Sencovs piebalsoja — tikpat klusi, jo tā bija viena no dziesmām, kuras nav jādzied skaļi, labi nostādītā balsī, bet klusi, varbūt pat mazliet nepareizi, nedaudz aizsmakušā balsī, jādzied ar to vārdos neizsakāmo krievu dvēseles siltumu, ko nevar aizstāt ne skola, ne talants.
Tā bija dziesma, kas dzimusi tālajos gados — tālajos un tomēr šobrīd viņiem tik tuvos, — dziesma, kurā it kā bija visa ši tik smagā laikmeta romantika …
Dziesma stāstīja par diviem draugiem, kas dienēja vienā un tajā pašā pulkā — skani dziesma mana, skani… (Skani, lai nāktu kas nākdams, — ne jau tev vienam pašam grūti!) Un, kaut arī viņiem dažādi raksturi, viņi bija īsti draugi. (Dziedātājiem pievienojās arī Korobovs un Azarovs — kam gan citam, ja ne viņiem, lidotājiem, jāzina īstas draudzības cena!) Bet tad viņus reiz izsauca komandieris un pavēlēja doties uz dažādām tālās planētas malām. Un viņi neizrādīja šķiršanās skumjas. («Arī mēs neparādīsim savas jūtas,» nodomāja Kalve, dungojot līdz melodiju, jo vārdus nezināja.) Viens no viņiem iesēdās automašīnā, bet otrs — lidmašīnā («Taču mums, redz… nav ar ko lidot…» nodomāja katrs no viņiem šajā mirklī.), un viens notrausa asaru ar pirkstu — cits ar delnu.
Zemes dziesma skanēja šajā nespodri apgaismotajā vadības kabīnē. Un katram neizturami iegribējās vēl kaut uz stundiņu skatīt dzimteni, dzimto, skarbo, brīnišķīgo Zemi, lai kur arī viņus sūtītu komandieri. Zemi, kur tāpat, kopā sanākuši, dzied vīri un ar labām, mīļām balsīm piebalso sievietes.
Sievietes… Un viņa laikam arī dziedāja,
22:5
pavadot savu… Pagaidi, pagaidi, pagaidi… Dziedāja? Nu protams, viga dziedāja! Dziedāja?!
Pēkšņi Sencovs izslējās visā augumā, viņa acis iezibējās.
Pirmo reizi viņš tik skaidri izprata, ka tie, kas bija būvējuši zvaigžņu kuģi un šo raķeti, bija tādi paši cilvēki kā viņi. Viņi tāpat mīlēja, tātad arī tāpat ienīda, tāpat cieta un tāpat priecājās, tāpat domāja, un tāpēc viņu tehnikā nekāds apzināts ļaunums nevarēja slēpties …
Un vēl viņš saprata, ka ir iespēja tik prom no šejienes.
— Klausieties, kosmonauti! — viņš skaļi teica. — Mēs visu esam pārdomājuši, citas izejas nav. Tikai pārvākties … Lidot — būtu ārprāts, mēs pat nezinām, kā ieslēgt dzinējus … Bet man iešāvās prātā … man šķiet… Jūs saprotat, to taču būvējuši cilvēki. Cilvēki! Lai kādā vārdā viņi sauktos, lai kādi izskatītos … Cilvēki taču nevar tādās lietās piemānīt cits citu. Mēs nevaram lidot tāpēc, ka neprotam vadīt raķeti. Bet Zeme gaida! Un viņi taču lidoja! Varbūt arī mēs varam? Varbūt šeit nekā nevajag vadīt? Man ir tāda sajūta, ka… atrisinājums… tepat blakus, tas tikai jāatrod …
— Runa taču nav par mūsu piecu dzīvībām, lai parauj tās jods… — Rains pārtrauca. — Mēs varējām iet bojā ne tikai šeit… Bet cilvēki mūs gaida! Ja mēs neatgriezīsimies, vai ir garantija, ka nākamā ekspedīcija izli
dos? Zeme varbūl vispār pārtrauks pētījumus, no jauna pārbaudīs visus aprēķinus, konstrukcijas, paies laiks — varbūt pat gadi… Mums jāatgriežas!
— Jāatgriežas! — Sencovs teica. — Jums, protams, skaidrs, ka šeit slēpjas risks. Mēs atsakāmies no lēnākā, kaut arī, pēc manām domām, drošākā ceļa — no mēģinājuma rast sakarus. Bet, ja tā, tad atbildība gulstas uz zinātnieku pleciem, tad viss atkarīgs tikai no jums. Jā, es ticu, ka atgriezties ir iespējams, liet, ja jums vēl ir kādas šaubas, runājiet!