Iestājās klusums, un tajā atskanēja Kalves klusā balss:
— Kas attiecas uz mani, tad es palieku pie tā paša, ko teicu jau iepriekš. Lidot var, lidot vajag. Pārāk svarīgs ir un paliek mūsu uzdevums, pat ja arī… — viņš ar neuzticību paskatījās Azarovā un Sencovā. — Pat, ja nebūtu nekādu jaunu atklājumu, — vienalga. Un es apgalvoju, ka mēs esam jau ļoti tuvu mīklas atrisinājumam. Tas, burtiski, karājas gaisā …
— Labi, padomāsim visi kopā… — bezbēdīgā balsī noteica Korobovs, tuvojoties galdam. — Būtībā mūsu māja ir pavisam tuvu,— viņš ar pirkstu strauji uzvilka uz galda divus koncentriskus lokus. — Te Marss, bet te — Zeme.
225,
— Bet te — Venēra, — Sencovs papildināja un ar pirkstu uzzīmēja trešo koncentrisko apli — tuvāk Saulei. Un te viņš sarāvās — tik strauji viņu aiz rokas satvēra Rains.
15 - 1592
— Kas ir ar levi? — Sencovs jautāja.
— Nekas … — Rains noteica. — Es vienkārši esmu idiots! Marss, Zeme, Venēra … Bet kas ir centrā, es jums jautāju?!
— Pēc visiem datiem spriežot, — Saule, — Sencovs atbildēja. — lin kas par to? …
— Tā, — Rains apmierināts pamāja ar galvu. — Lūdzu atļauju uz pusstundu aiziet.
— Kurp?
— Tas ir ļoti svarīgi… Man jāpārbauda kāda hipotēze, — Rains teica, rokoties izziņu spolīšu kaudzē, ko bija paņēmis līdzi no bojā gājušās raķetes. Tad kādu no spolītēm steidzīgi ieslēdza magnetofonā. — Viens pieņēmums …
Viņš aizvēra acis, ieklausoties skaitļos, kurus vienaldzīgi diktēja magnetofons, un uz papīra kaut ķo ātri aprēķināja.
Tad pārlasīja tos un pamāja ar galvu.
— Mēs abi ar Kalvi… Apģērbies, Laimon, — viņš sāka uzvilkt skafandru, nepacietībā nevarēdams trāpīt rokas piedurknēs. — Nu kā tas agrāk neienāca prātā… Mēs meklējam sarežģītas lietas, bet atrisinājums pavisam vienkāršs …
— Nu, kas tad īsti ir? — Sencovs neizturēja. — Kas tie par noslēpumiem?
— Gan uzzināsi, dārgo komandier, uzzināsi, — Rains teica. — Pēc pusstundas mēs atgriezīsimies. Paņem līdzi invertoru, Kalve …
Kamēr tie trīs kajītē gaidīja viņus atgriežamies, nebilstot ne vārda un tikai saskatoties mirdzošām acīm, Rains un Kalve pagāja ga
rām nodalījumam ar skaitļojamām ierīcēm un devās uz apaļo zāli. Rains ar skubu piegāja pie ekrāna, noliecās tam pāri un aizsmakušā balsī, pēc kuras varēja manīt, ka ir uztraucies, teica:
— Ieslēdz palielinājumu …
Kalve ieslēdza. Vairākas minūtes Rains sasprindzināti vēroja, bīdot rādītāju pa ekrānu, un, kustinādams lūpas, kaut ko aprēķināja. Beidzot viņš apņēmīgi nostādīja rādītāja galu uz vidējā apļa signālspuldzītes uguntiņas.
— Pārbaudi… — viņš īsi sacīja.
Kalve virzījās gar kabeli, lēni tuvojās durvīm, kas veda uz nodalījumu, un teica:
— Signāli ienāk …
— Tā, — Rains uzrakstīja jaunus skaitļus uz papīra loksnes. Tad viņš vēlreiz pārbaudīja rādītāja stāvokli. Pamāja ar galvu, izslējās, viņa acis jautri iemirdzējās:
— Ejam …
Pēc desmit minūtēm abi jau atradās raķetes vadības kabīnē. Viņus sagaidīja trīs jautājoši, cerību pilni skatieni. Kalve par atbildi neziņā paraustīja plecus un papurināja galvu. Rains tūlīt devās pie centrālās pults un to pāris sekundes vēroja. Tad pieglauda sev matus un sausi teica:
15*
227
— Mēs visi — un pirmām kārtām es pats — esam pelnījuši vieninieku atjautībā un loģikā. Es nekādi nevarēju izprast, kāda nozīme ir pultij kibernētiskajā postenī. Kalve arī neizprata. Bet tā nav viņa specialitāte… Ja kāds no manas katedras asistentiem nezi-
natu, ka Zeme griežas ap Sauli, tad tas nebūtu tik liels grēks. Uz pults ir parādītas — un mums to jau sen vajadzēja apjaust — triju planētu orbītas: Marsa, Zemes un Venēras orbītas. Lūk, šie apļi ar signāluguntiņām. Bet liesmiņa pašā centrā …
— Saule! — Kalve smaidīdams teica, it kā viņš būtu ieraudzījis īsto Zemes sauli — zeltaino, maigo Zemes spīdekli pie zilajām debesīm, nevis liesmojošo, pinkaino lodi, ko viņš, sēdēdams raķetē, redzēja cauri dažādiem gaismas filtriem …
— Saule! — Rains atkārtoja. — Bet tas nav pats svarīgākais — šis fakts vēl neko nenozīmē … Rādītājs uz pults var atrasties uz jebkuras no trim orbītām. Turklāt tā nav shēma: uguntiņas pārvietojas un norāda planētu faktisko stāvokli dotajā mirklī — es to īpaši pārbaudīju pēc rokasgrāmatām. Par laimi, mums tās izdevās izglābt… Un, lūk, pārbīdot rādītāju tādā stāvoklī, ka tā smaile norāda, teiksim, uz Zemi, mēs kibernētiskajam centram dodam uzdevumu, un centrs nekavējoties izstrādā lidojumu programmu …
— Slop! — Sencovs pārtrauca. — Vai jūs par to esat pārliecināts?
— Jā gan. Kļūdas varbūtība minimāla, — atbildēja jau Kalve. — Nedomāju, ka mēs būtu kļūdījušies. Es ļoti rūpīgi izpētīju. Esmu pārliecināts, ka vispārējos principus esmu izpratis pareizi…
— Un kādi tie būtu? — Sencovs jautāja.
— Šo programmu saņem raķetes kibernētiskā ickārla, — Kalve sacīja. — Impulsi skrien pa kabeli. Mēs pārbaudījām — vads nāk šurp. Kā var secināt, tad mašīna, vadoties no acumirklīgā planētas stāvokļa orbītā, nosaka un uzdod raķetei optimālo režīmu, kas nepieciešams lidojumam uz attiecīgo planētu.
— Vai redzat, — Rains iemeta vidū,
— kādā stāvoklī patlaban atrodas uguntiņas? Tādā pašā kā kibernētiskajā centrā. Tas var nozīmēt tikai to, ka raķete patlaban pieslēgta lielajai mašīnai…
— Tieši kurai raķetei programma domāta, to nosaka ar pārslēdzēja stāvokli. Vienlaikus var startēt tikai viena raķete.