Выбрать главу

—       Beidzot, — Sencovs pasmaidīja. — Pa­skatīsimies, kāds šis Marsa pavadonis īsti ir … Tas tad arī būtu viss. Lūdzu kursa koordi­nātes.

Rains un Kalve no jauna uzlika austiņas, Kalve ieslēdza skaitļojamo mašīnu. Kādu mirkli pagaidījis, Sencovs norāva plombas no autonomās vadīšanas kloķiem, atvāza aizsar­gus un pamāja Korobovam:

—   Sastādīsim aklu!

Pārliecies pār mikrofonu, Korobovs lēni diktēja: «…datumā… Sevišķas nepiecieša­mības dēļ . .. Ievērojama novirze no kursa …» Rains, kas nenolaida acis no hronometra, teica:

—   Vēl ir tieši 16 minūtes.

Pagriezis krēslu, Sencovs pārbaudīja, vai visi labi piesprādzējušies. Viņš ar prieku kon­statēja «starta drudža» pazīmes: sirds puk­stēja straujāk, uztvere kļuva maksimāli asa, katra kustība — jau iepriekš pārdomāta.

Viņš pagriezās pret pulti, un Rains pamāja ar galvu: «Laiks sākt!»

—   Uzmanību! — Sencovs skaļi uzsauca.

Brīdinoši iekaucās sirēnas — kaut kur aiz­mugurē lokators sataustīja tumsā vēl nere­dzamo Deimosa virsmu — pavadonis vēl bija tālu, bet ātri tuvojās. Sencovs nospieda kloķi, un visi krēsli atrāvās no grīdas, atsedzot tē­rauda cilindrus pārslodzes amortizācijai. Tad puiciski pametis ar aci, viņš droši uzlika roku uz startera sarkanā kloķa un lēni pievilka to … Kuģis notrīcēja un palielināja ātrumu.

Iecerētais manevrs bija diezgan sarežģīts.

Kuģi vajadzēja ievadīt Deimosa orbītā ilri, lidojot tam pa priekšu, sasniegt nedaudz ma­zāku ātrumu par Marsa pavadoņa orbitālo ātrumu, lai Deimosam dotu iespēju panākt raķeti. Tā netiktu iztērēts ne grams no brem­zēšanai paredzētās degvielas.

Pavadonis nedzirdami slīdēja pa savu or­bītu, un tā attēls uz ekrāniem kļuva arvien lie­lāks. Sencovs ieslēdza stūres, raķete nema­nāmi izmainīja kustības virzienu, un neviens gandrīz nejuta paātrinājumu. Jā, Sencovs bija īsts mākslinieks — to zināja visi. Kalve jau aprēķināja sastapšanās punktu. Mazā planēta dzinās kuģim pakaļ.

Sencovs nedaudz palielināja raķetes āt­rumu, lai sastapšanās brīdī ātrumu starpība samazinātos līdz minimumam. Amortizatoru cilindri lēni sakustējās. Ķermeņi kļuva ma­nāmi smagāki. Burtnīca, kas peldēja pie gries­tiem, kā taurenītis pasviedās sānis …

Dažu kilometru attālumā no Deimosa, kad kuģa un pavadoņa ātrums bija gandrīz vie­nāds, Sencovs izslēdza dzinēju. Viņš atspie­dās pret krēsla atzveltni un, raudzīdamies griestos, teica:

— Tā. Kādu pusslundiņu nogaidīsim un …

Vēlāk, kad viņi mēģināja atcerēties, kā tas bija noticis, visi atzinās, ka tajā mirklī vi­ņiem prātā bija iešāvusies viena un tā pati doma: Deimosam ir apnicis skatīties uz kuģi, kas joņo pa priekšu, un tas ir nolēmis sagrābt to savās rokās un izpētīt. Tomēr jāšaubās, vai

licši lā viņi iztēlojās notikumus brīdī, kad kuģis, it kā varena tnchānisma pievilkts, ar pakaļgalu metās pretī pavadonim. Visi no­drebēja savos krēslos. Sencovs ar tikko ma­nāmu ātru kustību no jauna ieslēdza dzinēju. Taču Deimoss nāca arvien tuvāk un tuvāk un daudz ātrāk, nekā gribējās kosmonautiem. Uz ekrāna pazibēja kaut kādas mirdzošas virsot­nes, savādas, spocīgas terases …

Tad Sencovs, tīri instinktīvi cenzdamies aiz­virzīt raķeti sānis no pavadoņa orbītas, sa­tvēra stūres, bet tumšais koloss bija jau blakus.

Kuģi tā sakratīja, ka iekaucās amortizatori. Griezīga šņirkstoņa, brīkšķēšana … Šķita, it kā raķeti vilkšus vilktu pāri šķautnainiem ak­meņiem … Sencovs vienā rāvienā izslēdza stūres mehānismu, un šņirkstoņa apklusa. Pēkšņi nodzisa pakaļējais apskates ekrāns. Iestājās nāves klusums.

Sencovs lēni nostiprināja drošinātājus — pārāk lēni, kā visiem šķita. Nolaišanās bija atstājusi uz visiem smagu iespaidu. Savāds gurdums bija salijis rokās, gribējās aizvērt acis un iemigt. Tad vēl nesaprotama psihiska reakcija — katram likās, ka viņš guļ uz mu­guras, nevis sēž krēslā.

33

… Uz muguras? Bet kabīnes sienas ar dur- / vīm uz gaiteni — apakšā zem kājām? Murgi… Reiz taču viņi atradās tieši tādā stā­voklī! Kad īsti? Nē, nebija tā… Vajag atce­rēties. Jā — pirms starta, kad raķete stāvēja vertikāli uz Zemes, pievilkšanas spēks skaidri

3 — 1592

norādīja, kur ir leja. Varbūt mums tas viss tikai šķiet? Var jau būt — vienalga, gulēt uz muguras ir ērtāk. Tātad — gulēsim …

—   Negulēt! — Sencova balss skanēja dzedri un pat mazliet draudoši.

Rains pirmais ar piepūli atvēra acis. Ausīs džinkstēja. Asinis atkal pieplūda smadzenēm, domas kļuva skaidrākas. Sencovs mazliet sa­svērās sāņus — krēsls bija pagriezies ap savu asi; sev pašam negaidot, viņš izkrita no krēsla laukā un, neveikli tirinot kājas, palika karājamies siksnās. Tātad «leja» tiešām ek­sistēja … Sencova skatiens atdūrās pret dur­vīm — virs tām gulēja tā pati burtnīca, kas pirmīt plivinājās pa kabīni.

—  Visiem nostiprināt krēslus, citādi izkri- tīsiet! — Sencovs mierīgi izrīkoja.

—   Smagums! — Rains teica. — Tā ir gra­vitācija … — Un piepeši viņš iekliedzās:

—   Kur te radies tāds smagums?!

Pēkšņi raķete no jauna nodrebēja un sāka

lēni svērties lejup, nolaižot priekšgalu, — šķita, kāds stumda kosmonautus, lai viņi ar saviem krēsliem ieņemtu normālu, vertikālu stāvokli. Neviens nebilda ne vārda — ieple­tuši elkoņus, lai viņus nesvaidītu krēslos, kos­monauti stingi vēroja ekrānus, it kā 110 turie­nes būtu gaidāms glābiņš vai bojā eja …

Sencovs pacēla roku, iekliedzās: «Turie­ties!»… Kalve nodomāja — tūdaļ raķete trieksies bezdibenī. Viņš gribēja aizvērt acis, lai neredzētu pēdējo mirkli. Bet arī tam ne­pietika spēka …

Nekas drausmīgs nenotika — nosvērusies lejup, raķete apstājās un sastinga, veidodama 00 grādu leņķi pret horizontālo līniju, kas ta­gad bija labi samanāma. Visi lēnām atguvās; Kalve nevaldāmi žāvājās, Azarovs berzēja sadauzīto elkoni.