Bija skaidrs — nāksies izkāpt no kuģa, un Azarova sejā varēja lasīt tik kaismīgu vēlēšanos ātrāk izkļūt laukā, ka Sencovam tā kļuva vairāk žēl nekā citu, jo viņš zināja, ka tieši Azarovain būs jāpaliek kuģī. Izkāps piesardzīgākie, turklāt Azarovs bija neaizstājams sakaru uzturēšanā.
Vajadzēs palikt arī Kalvēm. Viņam — kibernētisko iekārtu saimniekam — nāksies dežurēt šeit. Arī Korobovs nedrīkstēja atstāt kuģi. Būdams pieredzes bagāts pilots kosmonauts, viņš vajadzības gadījumā izpildīs komandiera funkcijas.
— Izkāpsim mēs ar Rainu, — Sencovs teica.
— Pavadoņi ir viņa specialitāte, — viņš piebilda, kaut arī varēja nepaskaidrot neko.
— Pārējie dežurēs pēc avārijas instrukcijas.
Jāizlabo apgaismošanas ierīces, jāsaved kārtībā dzīvojamās telpas, jāuztur sakari ar mums un jāsagatavo ārkārtēja fotogramma Zemei. Varbūt…
Klusumu, kas bija iestājies, nekādi nevarēja iztulkot kā piekrišanas zīmi.
— Nenokariet galvas, — Sencovs mierināja. — Paspēsiet… Darba pietiks visiem, par to es galvoju. Mēs esam tikai izlūki.
Viņš atkal varēja neko nepaskaidrot, bet gribējās, lai puiši nomierinātos, lai paliktu labā noskaņojumā. «Kā uz nāvi!» viņš nikni nodomāja, paspēra soli uz priekšu, un nepaklausīgā kāja smagi atsitās pret grīdu: pievilkšanas spēks… «Kaut kas fantastisks!» Sencovs nomurmināja.
No sienas skapja izņēma divus skafandrus. Sencovam un Rainam palīdzēja apģērbties. Skafandros abi izskatījās vienlīdz resni. Lielās ķiveres, kas sejas daļā bija caurspīdīgas, piešķīra abiem tādu būtņu izskatu, kas piederēja citai pasaulei. Pārbaudījis skābekli un reģenerācijas sistēmu, Sencovs ieslēdza ķiveres mikrofonu un skaidri noskaitīja: «Viens, divi, trīs, četri…» To pašu izdarīja Rains.
Pēc tam atvadīdamies viņi pamāja ar roku un devās uz durvju pusi. Kalve un Korobovs pavadīja izlūkus līdz izejai; viņu acīs bija lasāms satraukums.
Desmit milimetru biezās tērauda durvis aizvērās aiz aizgājējiem. Noslēdzošās metāla skavas zilgani nozibēja un, vienaldzīgi no- žvadzēdamas, ickrila savās ligzdās. Pēc kāda mirkļa Korobovs redzēja, kā manometra rādītājs strauji krīt lejup, — hidraulika un gaisa spiediens kamerā bija atgrūdušas lūkas ārējo vāku.
Raķetē bija palikuši trīs kosmonauti… Azarovs sēdēja pie raidstacijas un, spriežot pēc tālumā klīstošā skatiena un sarauktās pieres, sasprindzināti domāja. Kas tā par gravitāciju? No kurienes? Laiku pa laikam viņš klusi pajautāja izlūkiem: «Nu, kā klājas? Kā?» Kalve no jauna sāka rosīties ap skaitļojamo mašīnu — noņēma paneļus, sadabūja rezerves kontūras, pārbaudīja, iesprauda tās ligzdās, no jauna pārbaudīja … Viņa kustības šķita lēnas, pat pārāk gausas. Īstenībā viņš strādāja ātri un precīzi, bet bez liekas steigas. Korobovs izgāja gaitenī, lai paskatītos, kāds liktenis piemeklējis vanniņu ar hlorellām, kas atradās aiz borta un ko vispārējā jūklī visi bija aizmirsuši. No gaiteņa pa iluminatoru varēja vērot šo mazo, nošķirto pasaulīti ar mikroskopiskajām aļģēm. Tās kalpoja skābekļa atjaunošanai, bet avārijas gadījumā varēja noderēt arī uzturam. Protams, bija maz cerību, ka šīs aļģes pēc apstarošanas būs palikušas dzīvas.
Azarovs sadrūma arvien vairāk. Ar sakariem kaut kas nebija kārtībā. Sencova un Raiņa balsis skanēja dobji, it kā kosmonauti būtu jau aizgājuši tālu prom no raķetes vai arī starp viņiem un kuģi radies kaut kāds ekranējošs šķērslis.
Laiku pa laikam dzirdamība izzuda pavisam, it kā pavadoņa virspusē trakotu magnētiska vētra. Magnetometru rādītāji drudžaini raustījās. Magnētiskā vētra uz šā niecīgā akmens, kas, nekur nepiesaistīts, mētājās izplatījumā? Varbūt te vainojama nevis gravitācija vai magnētiskais lauks, bet pavisam kaut kas cits?! Ne jau viss par spēka laukiem ir izzināts … Azarova pieredze ar to nekādi negribēja samierināties, toties saprāta balss teica: ir iespējams, viss ir iespējams, un nav vēl zināms, kas var atgadīties nākamajā mirklī… Bet aparāti spītīgi rādīja savu. Turklāt arī Kalve nedeva mieru.
— Pasaki Sencovam, lai pirmām kārtām apskata Saules baterijas, — Kalve to atkārtoja jau trešo reizi. Azarovs beidzot saprala, ko viņš grib, un pamāja ar galvu. Tiešām, bez enerģijas avotiem viņiem klāsies plāni.
Azarovs pastiprināja strāvu. Beidzot it kā no pazemes atskanēja Sencova balss: «Baterijas? Nu gan jau — liecies mierā ar savām baterijām…» Azarovs paraustīja plecus. Tad bija dzirdama neskaidra murmināšana. Varēja atšķirt Raiņa balsi. Pēc brīža Sencovs iesaucās: «Nevar būt!»
Azarovs steidzīgi pieslēdza skaļruņus, lai visi varētu dzirdēt sarunu, un nepacietīgi kliedza mikrofonā: «Nu, kas tur? Atbildiet taču!» Bet balsis kļuva arvien neskaidrākas … Korobovs, kas bi ja ienācis no gaiteņa un apstājies pie durvīm, vēl dzirdēja Rainu iesaucamies: «Skaties, skaties!…» Tad sakari galīgi pārtrūka. No skaļruņa plūda tikai klusa dūkoņa.
Azarovs jau strauji pastiepa roku, lai vēlreiz pastiprinātu strāvu, taču šai brīdī visi trīs sajuta, ka kabīnes ieslīpā grīda notrīc un sāk zust zem viņu kājām …
4.
Izejas kamerā Sencovs un Rains kādu mirkli aizkavējās. Sākumā bija pagrūti pārvietoties, traucēja skafandri. Rains juta, ka norasoja piere, bet to noslaucīt nebija iespējams, kaut arī astronoms mēģināja pieri paberzēt pret ķiveres augšējo, necaurspīdīgo malu. Neērtības sajūta tomēr drīz izzuda.
Viņi kādu mirkli pastāvēja, kamēr apkārt plosījās ultravioleto staru virpulis. Tāda duša sagaidīja katru, kas kuģi atstāja vai arī ienāca tajā. Šī piesardzība bija nepieciešama, lai neievazātu raķetē vai arī neiznestu no tās nevienu mikrobu.
Pēc tam Sencovs atbīdīja vienu pēc otra divus drošinātājus un vaicājoši pavērās Rainā. Tas pamāja ar galvu. Tad Sencovs ar delnu nospieda lielu, sarkanu pogu uz vairoga.