— Bet lenta taču iet tālāk, — komandieris nomurmināja. — Interesanti gan — kas tur varētu būt? …
Kādu brīdi viņi palika stāvam, apsvērdami stāvokli. Tik ļoti gribējās tūlīt, jau pašā sākumā, uzzināt pēc iespējas vairāk noslēpumu,
kas šeit gaidīja cilvēkus; abi reizē turpināja ceļu un jau pēc mirkļa nonāca pie sienas, ar kuru gaitenis noslēdzās.
— Tai jāatveras, — Sencovs pārliecināti sacīja, tuvodamies sienai. Indikatora spuldze viņa ķiverē tūdaļ iekvēlojās spilgtāk. Sencovs atrāvās atpakaļ un nervozi noglauda skafandru, it kā noslaucīdams putekļus.
— Kā tad, īstā elle, — Rains teica. — Nekas, gan jau paspēsim arī tur ieskatīties.
Viņi atgriezās atpakaļ pie nišām. Rains ieslēdza starmeti. Zem putekļu kārtas varēja samanīt nelielu slieksni. Ilgi nedomājis, astronoms to nospieda. Zem grīdas kaut kas tikko dzirdami noklakšķēja, siena nišas dibenā lēnām bez skaņas pacēlās uz augšu un pazuda. Aiz tās divu metru attālumā atradās otras tādas pašas durvis.
— Riskēsim! — Sencovs teica.
Viņi iegāja neparastajā priekštelpā. Plāksne, kas pirmīt bija pacēlusies uz augšu, piesardzīgi, it kā sargādamās kādam nodarīt pāri, nolaidās, un, tiklīdz tā pieskārās slieksnim, pacēlās iekšējās durvis.
Aiz tām sākās nedaudz šaurāks gaitenis. Tāpat kā pirmīt iedegās un dzisa spuldzes, tikai tās nestiepās gaiteņa virzienā, kā agrāk, bet gan šķērsām …
— Ir nu gan, — Sencovs sirdījās. — Bet skābekļa atlicis tikai kādām divdesmit minūtēm … Paskaties — gaitenis pagriežas pa kreisi! Tātad mums bijusi taisnība.
5*
67
— Klāt esam! — Rains noteica un apstājās
pie iedobuma, kuru tagad jau pazina. Viņš droši nospieda slieksni. Ari šeit bija divas dubultdurvis.
— Būvēts pamatīgi… — Sencovs sacīja. — Bet kur palikuši mūsējie?
Aiz durvīm valdīja tumsa. Tad atplaiksnījās krēslaina mirgojoša gaisma — sākumā it kā negribīgi, pēc tam arvien stiprāk, līdz it kā iemirdzējās viss gaiss. Gaisma apspīdēja milzīgu zāli, ko ieslīpa estakāde sadalīja uz pusēm.
Estakāde bija tukša.
Slēpdami savu vilšanos, viņi kādu mirkli palika stāvam. Tad Sencovs (kas arvien bažīgāk skatījās te pulkstenī, te skābekļa manometrā) mudināja:
— Ejam tālāk:
. . . Atkal gaitenis, durvis un tāda pati zāle ar krēslainu gaismu un estakādi vidū.
— Beidzot! — Sencovs iesaucās.
— Es taču sacīju, ka viņi ir tepat tuvumā … — Rains nomurmināja. Abi metās uz priekšu, pie katra soļa augstu palēkdamies. Beidzot Sencovs atjēdzās:
— Kāpēc tad tagad vēl tā steidzamies?
Uz estakādes, it kā miglā tīta, nekustīgi
stāvēja raķete; tā bija tikko saskatāma mirgojošajā gaismā. Nu viņi tuvojās tai bez steigas — tā cilvēki atgriežas no pastaigas. Sencovs neapmierināts norūca:
— Pat nestrādā… Guļ, vai? Nu gan Korobovs dabūs…
Rains pašūpoja galvu: šķiet, te kaut kas nav kārtībā — tūļīgums nebija Korobova dabā.
— Arī raidstacija izslēgta, viņi mūs nedzird, — viņš sacīja.
— Varbūt aizrāvušies ar remontu. Kas viss nevar atgadīties! Un ja nu puišiem kas noticis?
— Vai arī viņu tur vairs nav, — Sencovs satraukts piebilda, pielikdams soli. Rains paskatījās pulkstenī. Skābekļa atlicis divpadsmit minūtēm.
Pēkšņi Sencovs tik strauji apstājās, ka gandrīz paklupa, — ja pazolēm nebūtu piesūcekņu, viņš droši vien nenoturētos kājās. Rains ātrumā gandrīz vai uzskrēja viņam virsū. Sencovs klusi teica:
— Paskaties uzmanīgi: vai tā ir mūsu raķete?
Jā, tagad viņi jau skaidri redzēja — raķete, kas gulēja uz estakādes, nebija radīta uz Zemes, bet kādā citā pasaulē.
Šķita, ka svešās raķetes kontūras neko daudz neatšķiras no viņu pašu kuģa kontūrām, šķita pat, ka tās nav visai skaistas. Bet diez vai pat labs zīmētājs tik viegli spētu to atveidot uz papīra …
Šķita, kuģi laidis pasaulē pats izplatījums, kurā kuģis peldēja brīvi un veikli. Tas kļuva skaidrs, jau uzmetot paviršu skatienu raķetes iegarenajam korpusam (raķete bija pusotras reizes lielāka par viņu kuģi), kaut arī dažas līnijas Zemes iemītnieka acij šķita neparastas: asas gareniskas ribas, savādi heksaedra iežmaugi, virsmas ieliekumi priekšdaļā. To visu laikam prasīja izplatījums, cilvēkiem vēl nezināmi likumi, tāpat kā savā laikā nebija zināmas arī deltas veida spārna savdabīgās likumsakarības.
Sencovam šķita, ka tāds kuģis traucas uz priekšu, nenovirzīdamies no kursa, līdzīgi gaismas staram, kas šķeļ gravitācijas lauku, līdzīgi adatai, kas urbjas maisa audumā. Kosmonautam aizrāvās elpa — varbūt tas bija aiz apbrīna, — bet tad viņa roka ātri noslīdēja līdz jostas vietai un nedaudz pagrieza skābekļa balona krāniņu.
— Tas nav mūsu kuģis, — Kains teica, apstiprinādams jau acīm redzamu patiesību.
Sencovs ieklepojās un dobji atbildēja:
— Kāds skaistums… pieiesim klāt uz mirkli. Pieskarsimies kaut ar roku… kāpēc tas pāriet heksaedrā, bet tad atkal… Tā ir raķete, bet cik dīvainas ir tās sprauslas …
— Neiesim, — Rains iebilda. — Nav laika!
— Līdz tai tikai pāris soļi.
— Nē! Kosmonauti — tie ir cilvēki . . .
— Kas visu dara savlaicīgi. Tu atkārto manus vārdus? Neko darīt — būs jāatgriežas atpakaļ. Te ir tukšs, neviens te kāju nav spēris, — šajos putekļos katrs solis atstāj pēdas.
— Acīm redzot, viņi būs nākamajā nodalījumā, — Rains teica. — Mēs ejam pareizi…
Abi devās uz izeju. Rains ar bažām vēroja, ka Sencova gaita nebija vairs tik viegla kā pirmīt, tā smagā elpa draudīgi atbalsojās austiņās.
Tāds spēkavīrs kā Sencovs, protams, ātrāk izsmēla savu skābekļa krājumu, un viņam jau bija grūti elpot…
It kā uzminējis biedra domas, Sencovs klusu sacīja:
— Tikai neatpalikt… — un ar acīm redzamu piepūli paātrināja gaitu.
Kad līdz durvīm bija atlikuši daži soļi, gaisma zālē pēkšņi nodzisa un viņus apņēma necaurredzama tumsa. Abi instinktīvi ieslēdza starmešus. Rains pirmais nospieda slieksni, taču durvis neatvērās. Tad arī Sencovs nikni spēra pa slieksni. Tas viegli padevās uz leju, kaut kur zem tā retinātajā atmosfērā tikko sadzirdami ieklikšķējās slēdži, taču durvis neatvērās.
Sencovs nespēkā noslīga uz grīdas un dobji sacīja:
— Šķiet, esam pamatīgi iekrituši…
Visi mēģinājumi atvērt durvis bija velti. Angārā arī neiedegās gaisma. Abi mazliet atpūtās. Sencovs elpoja arvien smagāk — pat samazinātā skābekļa deva, kuru viņš sev atvēlēja, gāja uz beigām …
Vērojot abus stāvus, kas nekustīgi gulēja pie durvīm, neviens nevarētu iedomāties, ar kādu intensitāti tagad strādāja viņu smadzenes, pārliekot visdažādākās, visneiedomājamākās iespējas, kā atlikušajos mirkļos izkļūt no šā peļu slazda. Nebija nekāda apjukuma, jo mirt varēja tikai vienu reizi, un viņi tur augšā, ārā, jau reiz bija miruši un tad atkal augšāmcēlušies. Tagad darbojās tikai griba — ir jācīnās līdz pēdējai iespējai.
— Automātika šoreiz piemānījusi… — Sencovs nogurušā balsī noteica. — Gandrīz vai taisnība Azarovam … Nekas, gan mēs vēl redzēsim…
— Automāti paliek automāti; mēs esam cilvēki, un mums jābūt gudrākiem, — Rains atsaucās.
Sencovs mirkli klusēja.
— Nu ko, — viņš sacīja ar piepūli, — patlaban nekā cita nevar izdomāt kā apskatīt raķeti. Kamēr vēl ir spēks. Gaidīt, kad automātika nāks pie prāta, noskaidros, ka mēs tomēr esam lāga zēni, un atvērs durvis, būtu, protams, visvienkāršākais, tikai, redzi, mums nav vairs ar ko gaidīt . .. Kādas tavas domas par raķetes apskati, profesor?