— Grūti paleikt, ko tās meklē, — domīgi teica Kalve.
Korobovs pienāca un nogaidoši pamīņājās uz vietas, īsti nezinādams, ko darīt tālāk. Kuģi nedrīkstēja atstāt bez uzraudzības, bet biedri taču jāmeklē . ..
— Labi, — viņš beidzot sacīja. — Sameklēsim puišus un tad .. . Mēs jau piecpadsmit minūtes velti šķiežam laiku . . .
Vajadzēja atvērt durvis. Kalve ieslēdza starmeti, apgaismoja durvis un sienu blakus tām. Tad viņš pataustīja ar roku, lai atrastu kādu grūtāk samanāmu izcilni. Arī tas nedeva rezultātus. Abi izmēģinājās vēlreiz, raidot visāda veida dažāda viļņu garuma radiosignālus. Durvis ietiepīgi nepadevās.
— Varbūt tās klausa bioslrāvām? — Korobovs jautāja.
— Šeit jābūt vienkāršākam paņēmienam, — Kalve atbildēja. — Biostrāvas būtu pārāk sarežģīti. Pacel mani, varbūt tur augšā…
6*
83
Korobovs pienāca klāt un nostājās blakus
Kalvēm uz sliekšņa. Bet, tiklīdz Kalve uzlika rokas viņam uz pleciem, lai pakāptos, zem viņu kājām kaut kas klusi noklikšķēja. Ar tikko sadzirdamu švīkoņu durvis atvērās.
— Te tev nu bija! … — Korobovs teica.
Kalve pasmaidīja.
— Visparastākais atrisinājums: elementāra mehānika. Ieeja ir automatizēta, lai ļaudīm ietaupītu kustības. Šeit tikai jāuzmin ar kāju. Durvju spraugas laikam piesūkušās ar putekļiem, tāpēc bi ja nepieciešams mūsu abu svars. Atvērt durvis ar biostrāvu būtu bezjēdzīga greznība, pat ja ir ļoti augsti attīstīta tehnika. Skaties, šeit jau sen neviens nav staigājis. Putekļu kārta ir neskarta . . . Acīm redzot, dzīvu būtņu pavadonī tomēr nav. Šie automāti ir vienīgie tā iemītnieki. Ko lai dara . . . Kas noliek raķetē?
Korobovs sāka izsaukt Azarovu. Raķete klusēja.
— Atkal pārtrūkuši sakari … — Kalve teica. — Varbūt te vainīga jonizācija?
Korobovs klusēja. Tad dziļi ievilka gaisu un, pagriezis skaļuma regulētāju līdz galam, kliedza mikrofonā tā, ka, tam iesēcolies, pat Korobova ķivere ievibrējās. Azarovs neatsaucās … Te pēkšņi nezin kur, šķiet, ka tepat tuvumā atskanēja Sencova balss:
— Re, šeit jau ir kaut kas interesants . . .
Raiņa atbilde skanēja neskaidri un klusi.
— Tie ir viņi, viņi! — Kalve iekliedzās.
Korobovs ieauroj ās:
— Sencov! Ehē!
Abi metās pie durvīm, gatavi skriet, meklēt, palīdzēt . . .
Bet biedru balsis neatsaucās, lai kā abi kliedza mikrofonos, riskēdami iztukšot baterijas un galīgi aizsmakt.
Toties durvis ar vieglu nopūtu pacēlās augšup, atbrīvojot ieeju vāji apgaismotā gaitenī.
— Viņi ir dzīvi, mēs viņus atradīsim! — Kalve iesaucās, ieskatīdamies durvju ailē.
— Tagad mēs viņus ātri dabūsim rokā, — Korobovs pārliecināts noteica. — Ja vien Azarovs . . .
— Nu, kas jauns? — Azarova balss atskanēja austiņās tik pēkšņi, ka abi nodrebēja.
— Kaut tevi jupis! Ko tu klusēji? Vai dzirdēji viņus?
— Kurus? — Azarovs ātri pārjautāja.
— Kā tā — kurus? Sencovu, protams .. .
— Es dzirdēju kaut ko citu, — pēc brīža atbildēja Azarovs. — Ko jūs darāt?
— Atvērām durvis, — Korobovs sacīja. — Iesim laukā. Mēs viņus dzirdējām. Izsauc tos nepārtraukti!
— Laimīgu ceļu! Netērējiet velti laiku…— Azarovs teica.
Tiklīdz kosmonauti iegāja gaitenī, durvis aiz viņiem atkal nolaidās. Kad Korobovs bija pārliecinājies, ka tās atvērt nebūs grūti arī no šīs puses, viņi devās uz priekšu. Viss bija skaidrs — jādodas tieši pa gaiteni, kas stiepās uz abām pusēm un pazuda tumsā. Tikai . . .
— Pa labi vai pa kreisi? — Kalve jautāja.
— Ka tik nekļūdītos, — Korobovs šaubījās.
— Varbūt iet katram uz savu pusi? — Kalve ierosināja, kaut arī vienam nemaz negribējās klejot, bet Korobovs nepiekrita:
— Nē, nekādā ziņā. Tieši tāpēc jau mēs gājām abi, lai viens otram palīdzētu. Visādi var gadīties . . . Iesim — nu, kaut vai pa labi. Ja viņi ir šai pusē, mēs noteikti ieraudzīsim pēdas. Skaties, kādi putekļi … Ja neatradīsim pēdas, dosimies atpakaļ. Piecās minūtēs mēs pat ar skafandriem varam noiet vai puskilometru. Diez vai viņi būs tālāk tikuši . . .
Pirmās durvis viņi ieraudzīja jau pēc metriem sešdesmit. Aiz tām neviena nebija. Korobovs jau grasījās iet tālāk, kad Kalve pēkšņi satvēra viņu aiz rokas.
— Spīd, — viņš iesaucās un metās uz priekšu.
Korobovs vēl īsti neapjēdza, kas noticis, kad Kalve spēji noliecās un pacēla priekšmetu, kas gulēja uz grīdas. Pacēlis augstāk, viņš to parādīja Korobovam, kas bija piesteidzies klāt.
— Redzi, — viņš teica, atguvis elpu. — Tie ir viņi . . .
Kalvēm uz delnas mirdzēja neliels metāla radiometrs — portatīvs elementārdaļiņu skaitītājs. Tie atradās visās raķetes telpās, lai fiksētu tās retās kodoklaļiņas, kurām bija izdevies ielauzties cauri raķetes apvalka aizsarg- sistēmai.
Droši vien Sencovs vai, ticamāk, Rains, atstādams kuģi un pilnīgi neuzticēdamies skafandros iemontētajiem radioaktivitātes indikatoriem, bija paņēmis līdzi vienu no šiem skaitītājiem.
— Skaidrs, viņi bijuši šeit, — Korobovs teica.
— Man pat liekas … — Kalve iesāka. — Paskaties: nav nekādu pēdu. Kājām viņi nav gājuši — viņi vilkti vai nesti! Iespējams, ka te darbojušies tādi paši automāti, kādus mēs redzējām.
— Skaidrs! — Korobovs noteica. — Ātrāk viņiem pakaļ!
Sažņaudzis saujā skaitītāju, viņš devās tālāk pa gaiteni.
Kalve neatpalika un tikai pēc brīža piezīmēja:
— Vai tev nešķiet, ka mēs visu laiku virzāmies augšup?
— Tā rādās gan, — Korobovs domīgi atbildēja. — Bet varbūt mums tā tikai liekas? Un, ja arī tā, — kas tur sevišķs?
— Nekas … — Kalve atbildēja. — Interesanti gan — kurp šis gaitenis mūs aizvedīs?
. . . Gaitenis pieveda kosmonautus pie cieši aizdarītām durvīm, taču tagad viņi jau zināja, kā tās atveras.
Aiz durvīm sākās jauns gaitenis. Tajā iegājuši, viņi uzreiz ieraudzīja pie sienas zilganu plāksnīti ar taisnu līniju zīmējumiem, līnijas varēja labi atšķirt pat cauri putekļu kārtai. Kalve skaļi nopūtās.
— Tātad tomēr … — viņš domīgi noteica.
— Kas tomēr?
— Tomēr rakstu zīmes. Rakstu zīmes . . . Tas nozīmē, ka pavadonī dzīvo saprātīgas būtnes — automātiem rakstisku instrukciju nevajag.
— Dzīvo vai — dzīvojušas . . .
— Ja dzīvojušas, tad dzīvo arī tagad, — Kalve teica. — Cilvēces neizmirst. Sliktākā gadījumā tās var pārvietoties no vienas planētas uz otru. Visumā dzīve iekārtota ļoti pareizi.
— Iesim, — Korobovs teica. — Lūkosim vēlāk visu izprast . . .
Putekļu slānī pie durvīm viņš ar pirkstu ievilka lielu burtu K — būs vieglāk atrast. Burts tūdaļ atplauka košās krāsās.
Kalvi tas ieinteresēja, un viņš ar cimdu notīrīja nelielu sienas laukumiņu.
— Kā vajadzētu to visu nozīmēt … — viņš sacīja, aplūkodams nespodri mirdzošos zīmējumus uz sienas. — Ļoti interesanti . . .
— Tiklīdz atradīsim savējos, nofotografēsim visu, ko vien varēsim, gan jau uz Zemes visu izpētīsim, — steidzināja Korobovs.
Šķiet, nebija īstais laiks tagad pieminēt Zemi . . . Pagaidām ik solis veda aizvien tālāk no tās prom un vislabākais būtu — nodoties darbam, nedomājot par to, kas viņus sagaida.
Kalve metās nopakaļ Korobovam, kurš jau vēra vaļā nākamās durvis.
— Netieku gudrs … — Korobovs pēc brīža teica. — Tā kā būtu laboratorija, vai ne?